Zem spiediena

 

Pēc vairāku dienu ilgas mierīgu vēju gaidīšanas Pērnavā ierodas Huko, Marika un Adrians. Protams, uzreiz pēc pusdienām jāspēlē disku golfs, vakarā jāgrilē un jādzer šķidrais igauņu alus. Paliek karsts, vasara ir pienākusi. Pamostos, esmu saskumis pēc Marie un agrā rītā dodos prom no mūsu viesmīlības dārza ar ugunskuru ķerrā uz aviācijas riteņiem un vasaras namiņā saklātajām īstajām gultām. Tas vienmēr ir tik jauki, svešā vietā doties pa mazajām, vasarīgajām piepilsētas privātmāju ieliņām, pirms citi vēl modušies, it kā visa šī pilsēta, noskaņas, atšķirīgās dārzu smaržas būtu radītas tikai tev. Adrianam ir sava spēļmantiņa – zilais ūdens mocis, tad seko kafija, rācijas kanālu saskaņošana, atkal kafija un vieglas pusdienas, Huko atved piecus maisus ar pārtiku, viņš pats sver diezgan pāri simtam, Marie iegrimst par pāris centimetriem dziļāk. Tad trīs dienas grozāmies apkārt pa salām, Manilaidē Adrians dodas prom, paliekam trijatā, startējam agri, komanda ievēro disciplīnu – ja starts paredzēts sešos no rīta, tad Huko jau pusstundu agrāk grozās un izrāda gatavību, Marika pēc paris pudelēm prosseco un kāda malciņa burbona, kas it kā palīdzot pret viļņiem, gan guļ mierīgi un netraucē. Būtu jābūt arī kādam dzērienam, ar kura palīdzību var mainīt vēja virzienu. Pēc četrām naktīm, koncertiem, pirtīm, baļļām... gandrīz kā Dienviditālijā, kur reiz ar Pepi mēģinājām kaut kur nokļūt, bet viņš ar visiem gribēja aprunāties... arī šeit visu laiku kāds uzradās, viņi bija mūziķi, rakstnieki, radinieki, militāristi un vienkārši jauki cilvēki. Viņi kāpa uz laivas un Huko ielēja pa dzērienam, es taisīju pusdienas, bija obligātie salāti. Citrondzēriens no rītiem tikai rekomendējams, šīs vasaras diktatora ierocis ir salāti ar eļļu un etiķi.

Dirhamas ostā ir viegla migla, kaut kur uz ziemeļiem ir Osmusāre, par šībrīža pirmspēdējo naudu ieleju degvielu un slīdu prom. Esmu palicis viens, būs jāpārkārto mantas, jāsagatavo pildīšanai akvalangi, jāizsūc bilžas, jāveic pārtikas inventarizācija, lai gan to, ka esmu plusos, redzu jau tagad.

Maza atkāpe – nezinu, kad un kur tas īsti notika, bet tualetē kaut kas bija iesprūdis. Mēģināju izjaukt, tad uzpumpēju spiedienu, nekas ar to tīrīšanu nebija sanācis un viss nošmuka un gāja pa gaisu ar blīkšķi, it kā sprāgtu riepa, nu, es neiešu detaļās. Mēģināju ienirt zem laivas un no ārpuses ar skrūvgriezi bakstīju, bet nekā, otrā piegājienā noskrūvēju metru garo radio antenu un lūk, ar to gan viss sanāca.

Pavadījis pilnvērtīgu vakaru, ar gaisa dronu apsekojot trīs krastā esošos vrakus, savadu datus un liekos pie miera, beidzot viens ar nerimstošo viļņu guldzēšanu pie laivas bortiem.

Pēc vieglām brokastīm lēnām šķērsoju pāris kartē atzīmētus vrakus netālu no salas un uzņemu kursu uz Hanko, Somijā. Attālinos no Osmusāres, tajā visā ir kaut kas tik ainavisks, gribas uzņemt bildes, kaut gan tajās nav redzams nekas, neliels kaļķakmens stāvkrasts un bāka ziemeļu daļā. Bet apkārt te ir daudz vraku, dziļumu un noslēpumu, kas vijas ar izdziestošām atmiņām un vēsturnieku sausfaktiem. Somu līcis pret Marie ir labvēlīgs, prognozes atbilst mieram un lēzenam pavējam. Ceļā ar eholoti šķērsoju piecus vrakus, tostarp 90 m dziļumā uz labā sāna nogūlušos vācu zemūdeni U-679. Sāna skats vairs nedod skaidru signālu, nākas pariņķot un veikt tiešu pārbraucienu.

                                  Attēls no Turku Jūras muzeja ekrāna

Aiz Hanko aizslēpjos aizvējā, izmetu enkuru un esmu pelnījis miegu un mieru, bez motora dūkoņas un vibrācijas, vējš gan naktī vēl rausta, bet ziemeļu pusē aiz pilsētas nav viļņu un nakts ir mierīga. Nirstot uz pirmo koka vraku, 17 m dziļumā izbeidzas pulksteņa baterija, nākas vēlreiz ar velo doties uz veikalu un uztaisīt atpūtas dienu. Pēc dārgās Igaunijas salu dzīves te viss liekas lēts, iegādājos pat dažus drēbes gabalus, lai nu stāv kaut kas tīrs rezervei.

Tā nu kādu nedēļu dzīvoju, katru dienu pa nirienam, atrodu senu naglu, dzelzs-mangāna konkrēciju. Jauni vraki rokās nedodas, bet šad un tad apsekoju pa kādam jau atrastam no arheoloģijas datu bāzes. Vakaros, kad karstā saule pierimst, laižu ūdens dronu un priecājos par aļģēm un krabīšiem. Nepilnu divu nedēļu laikā ūdens ir uzsilis par 4-5 celsija grādiem, sākumā niru ar cimdiem un zeķēm, tagad pat dažreiz neuzvelku otru hidru. Līdz 10 m dziļumam ūdens ir ap 19 grādu silts. Hanko saule vēl bija ciešama, ienāca kāds vēsumiņš no jūras, bet Turku un Salo karstums ir neizturams, 29 grādi uz zemes un lietus tiek solīts, bet tā arī neatnāk, visi tie negaisa mākoņi iztrakojas kaut kur vairāk iekšzemē.