Pirms pāris nedēļām izbraucu ar laivu vārdā Marie no Jelgavas. Pa Lielupi līdz Rīgai, tad Jāņu rītā cēlos četros un no Vijciema šķērseniski devos cauri daļai Vidzemes uz Rīgu, lai veiktu otro posmu. Pēc tam paldies maniem jaukajiem un neticami iecietīgajiem vecākiem, kas palīdzēja atgādāt pilnu sarkano polo, kurā bija baloni, kompresors, bentosa smeļamais, mikroskops, divi droni, divi motori, sups un piepūšamā laiva utt. Man un velosipēdam vieta nepalika, minos pats. Tālāk garš un nogurdinošs brauciens līdz Pērnavai. Nosēdēt nespēju, protams, ka neaizgāju laicīgi gulēt, satraukts un priecīgs rosījos pa laivu, bet jāceļas atkal četros. Izdomāju sistēmu, ieriktēju stūri, lai iet kaut cik taisni, virs gultas atveru lūku un pielīmēju spoguli, tajā varu redzēt nedaudz uz priekšu, staipot kaklu, arī drusku uz sāniem, pietiekami, lai varbūt no kaut kā izvairītos, ja neesmu iesnaudies vai pabāzis galvu zem segas. Ar stūrēšanu ir pavisam vienkārši – jāvēro navigācijas GPS, kas ik pa laikam pazūd kaut kur starp segu un palagu, tad, paveļoties uz labo bortu, laiva mazlietiņ griežas uz kreiso un pretēji. Tā nu es tur pusnomodā zvalstījos šurpu turpu pa kajītes guļvietu no vienas sienas līdz otrai.
Sāka atkal pūst un dīkstāves dienas Pērnavā neizbēgamas, uz diennakti atbrauca ciemos Dita, pabraukājām ar riteņiem, bijām muzejā, nu, kā jau nu viss tas parasti notiek. Bet dienā, kad viņa aizbrauca, pienāca vakariņu laiks un sāka gribēties ēst. Domāju, tā, neko fundamentālu netaisīšu, pa rokai stāv biešu zupa burciņā, neizlasu uz etiķetes rakstīto proporciju, bet skaidrs, ka katliņā jāpielej drusku ūdens, pa vidu viens sīpols, pabakstu, pagrozu, līdzīgs ābolam vai plūmei, izmetu kopā ar burciņu miskastē. Tad pieberu daudz melno piparu, tadankš un zupa gatava. Neko daudz nedomādams, sāku ēst, žēl, ka netiku no kafejnīcas paņēmis līdzi pāri palikušo maizi. Pēc pāris karotēm konstatēju, ka bietes ļoti saldas, piparus nejūt vispār, zupa tāda diezgan arī paskāba, varbūt nevajadzēja mest to sīpolu ārā. Mutē kaut kas nopukšķ, oga un tad vēl viena. Opapā, esmu vakariņās uzsildījis ievārījumu.
Pielieku sausās brokastis, tādus kliju kubiciņus, kas te stāv
jau gadiem kopš iepriekšējā laivas saimnieka un pat pelējums tos neēd. Aizpagājušajā
gadā, kad salūza kājas pirkstiņš un netiku krastā pēc ēdiena, arī mazliet tos
pagrauzu, toreiz galīgi nelikās garšīgi, bet tagad tā zupā ir tīri ok.
Dienu vēlāk izdomāju neķēmoties ar gatavošanu un ieiet kafejnīcā.
Kamēr stāvu rindā, uzlieku tulkotāju, pusdienās būs lāčuks, lieliski. Tajā pašā
kafejnīcā uzzinu vienlaicīgi divas lietas uz paralēliem ekrāniem – vienā velo
sacensības un otrā teniss un viss ir otrādi, sievietes minas un vīrieši mēģina
trāpīt pa bumbiņu. Mazliet padomāju un sapratu, ka par dažiem tenisistiem esmu
dzirdējis, tikai nebiju redzējis, kā viņi spēlē, bet to ka čikitas minas ar
velosipēdiem un pret kalnu, treneris skrien līdzi un iedod padzerties ūdeni...
Labi, tie visi tādi sīkumi, lāča cepetis ir atnācis, labu apetīti!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru