Lietus sezona

 

No Lombokas lidojam tālāk uz austrumiem, uz Sumbavas salu, tātad tuvojamies Papua-Jaungvineja. Iztēlojos, kā braucam pa dubļu neceļiem ar brezentu pārvilktā džipā un vietējo iezemiešu saindētās bultas paliek karājoties, iedūrušās auto jumtā. Bet tas vēl tik būs, tagad dodomies uz lidostu, kur pilots solās aizvest mūs uz Bimu. Jau redzu eļļas kvēpiem notrieptu divmotora divplāksni, kas klepodams smacē dūmos izspūrušu pilotu kaut kur starp apmulsušām vistām un garšaugu maisiem. Realitāte izrādās stipri savādāka, lidmašīna ir pavisam parasta, gan tiešām ar diviem propelleriem un apmēram 100 pasažieriem, sarkanu, mazliet izbijušos stjuarti un nevienu citu balto tūristu. Mašīna lidostā ir melna Toyota ar metāla, nevis brezenta jumtu un dubļainos ceļus klāj asfalts ar līnijām un pilsētās satiksmi vietām pat regulē luksofori. Salai gandrīz pa vidu ir Saleha līcis, kur mitinās planktona filtrētājas vaļhaizivis – tas ir viens no mūsu noskatītajiem objektiem, bet kamēr zvejnieki, kas mūs tur varētu nogādāt, vēl nav atrasti, vizināmies apkārt un priecājamies par zaļājām ainavām. Tūristi šeit nonāk reti, no sešām nomas vietām tikai vienu kompāniju izdevies pierunāt mums iedot mašīnu, parasti te pieņemts to dot ar visu šoferi, kurš tad arī vizina. Bet zinot, ka viņi tā ne pārāk runā angliski, būtu grūti izstāstīt, ka es gribu braukt nekur konkrēti, tikai tā pabraukāties un tad pēc sajūtām jau sapratīs un kas notiktu vakarā, kur viņš gulētu un ko ēstu un vai viņš brauktu nost no asfalta un ļautu likt sāļu hidru bagāžniekā un ēst lipīgus ananāsus, papaijas, mest zemē čūskaugļu mizas un uz paneļa nogatavināt avokado, smirdināties ar pūķaugli un to pavisam smirdīgo un tad vēl beigās ar to sarkano notraipīt sēdekļus, vienreiz jau mums sanāca, ar šķērēm to griežot, sasmērēt viesnīcas palagus. Un cik ilgi viņš tā būtu gatavs braukt, vai viņam nav pašam jāved bērni uz skolu, jāslauc kazas un jāierodas uz kaimiņa bērēm, varbūt jau sākušas bērna dzemdības un māju aiznesis cunami.

Mums nav šofera un nav arī haizivju vai vaļu, jo līst, pašlaik gan nelīst, bet nedaudz pūš vējš, izrādās te ir lietus sezona, mēs par to īsti nebijām iedomājušies, tāpēc daudzas lietas nenotiek, zivis neēd un zvejnieki nemakšķerē, bet, cik var noprast, līdzko laiks uzlabojas, visi sāk rosīties. Tad, kad ielas pārņem ūdens, bērni spēlējas, jaunieši smejas un vecāki cilvēki to visu filmē ar telefoniem, liekas viņiem patīk tas lietus, varbūt tas ļauj mazliet atslābt un attaisnot nedarīšanu. Rīsiem gan patīk, tie te ir gandrīz visur, daudz ir arī kukurūzas. Lietus patīkot arī skorpioniem, viņi tad esot īpaši priecīgi un neesot bīstami ne lietus laikā, ne arī pēc tam, dzeļot gan sāpīgi, bet varot izturēt. Tā kā tūristi te vēl nav bijuši, bērni skrien sveicināties, viņi vienmēr saka “hello mister” un “hello miss”, dažreiz ir arī jāfotografējas, bet pieuagušie no skūteriem plaši smaida, ar vienu roku pieturot zīdaini un ar otru pārbaudot pie muguras piesieto vecāko bērnu. Sievietes brauc uz skūtera ar dzērieniem rokās, pļāpā un parasti pasažiere ir apsēdusies uz sāniņa, sakrustotajās kājās čības, kas balansē uz galējām robežām, bet nekad nenokrīt.

Pēc pāris dienu izpētes dodamies prom, jo reizi trīsdesmit dienās, vai arī reizi nedeļā pienāk kuģis un dodas vēl tālāk uz austrumiem, uz Flores salas pilsētu Labuan Bajo. No mašīnas ir tikpat grūti tikt vaļā, kā viņu iegūt lietošanā, sāk līt un nekas nenotiek, neviens pie mums nebrauc un neko nedara, bet pēc pāris stundu cīņas vēl paprasa mazu dzeramnaudu. Vispār jau cilvēki te ir ļoti godīgi un īpaši neviens neko neprasa un neuzbāžas. Vietās, kur ēd vietējie, rīsi ar olu maksā ap eiro, kafija, ja tādu var dabūt, apmēram līdzīgi, bet, piemēram, Bimā tādas nav, vienīgajā vietā, kuras nosaukumā bija kafija, notiek privātballīte, savukārt citā mūs ieaicināja, mēs pasēdējām, aicinātājs pastāvēja blakus, bet neviens neko nepiedāvāja un neko nenesa, tad nu devāmies tālāk, varbūt jāpiedāvā kaut kas bija mums. Atradām KFC, spožu, plašu un kondicionētu, bet bez kafijas. Arī alus nebija nekur, daudz izgaismotu mošeju un visās malās sveicinošie bērni. Dodoties uz Bimu, jau biju iztēlojies, ka te būs kaut kas tāds kā Gvatemalā pirms divdesmit gadiem, kur vīri, iedzēruši alu ar sāli un citronu, izšauj pistoles aptveri debesīs un turpina darīt iesākto vai arī kā Amazonas deltā, kur ciemā katru gadu viss tiek noskalots un mājas tiek būvētas no jauna, pārsvarā no upē atrastiem atkritumiem.

Drīz jau tuvojas vakars un varam taisīties uz kuģi, osta ir pelēka, ieskauta salūzušu smago mašīnu alejā, garām traucas pārkrauti skūteri, nav skaidrs, kā visi tie simti tur sakāps un kāpēc daudziem no viņiem nav somu, bet, kā izrādās pēc mirkļa, viņi nemaz uz kuģa nekāpj, bet taisa lielu bardaku piestātnē, tirgojas un kaut ko organizē. Tie, kas uz kuģa kāpj, ir ar lielām somām un lakatiem. Uz kuģa būs prusaki, to jau mēs zinām, būs arī iespēja gulēt, bet par to būs jācīnās un tā tiešām būs. Par prusakiem bija bailīgi sākumā, mazliet jau cerēju, ka mūs sagaidīs tie lielie Madagaskaras šņācējtarakāni, bet nekā, kaut kādi mazi parastie. Kuģis iziet laikā ar garu svilpienu, es jau sāku iemigt un tā arī noguļu visu nakti, no rīta, tualeti meklējot, izstaigāju vairākus klājus un secinu, ka liela daļa guļ kaut kur starp kāpnēm uz āra klājiem, ēdnīcā un pie veikaliņa durvīm. Mūsu biļetes ar guļvietām maksā tik, cik divas lielās kafijas Starbucks kafejnīcā. Rīts ir karsts un te vairs nav jauko vienmēr tīro bluebird takšu, spītīgi ejam uz viesnīcu kājām, drēbes no sviedriem paliek slapjas, jāmazgā pie katras iespējas, kruķis sviedros slidinās un āda no slapjuma sačervelējas.

Tad divas dienas esam uz kuģa, pavisam cita, maza, pašiem sava kajīte, tas maksā dažus miljonus, bet tās ir Indonēzijas rūpijas un nav tik traki. Mūs baro un ved uz burvīgām snorkelēšanas vietām, vakarā pār kuģi pārlido tūkstošiem lidojošo lapsu jeb dižsiksspārņu (flying fox) un otrajā dienā tiekam līdz lielajiem varāniem – tiem, kas uzbrūk tiem aizskalotajiem nirējiem. Pēc tam vēl pirmspēdējā dienā paņemam ātrlaivu un redzam velnrajas, tas gan ir tik neticami, ka nav lielas jēgas rakstīt. Vēl sanāk papeldēt vienā alā un vēl vienā ielīst uz vēdera, kāju pieturot, viss sanāk un titāniņš vietā. Atpakaļceļš garš un tomēr par īsu.