100% Bruņurupuči

 

No rīta gandrīz pie paša brokastu galda tiek pievesta mašīna, ar braukšanu gan iet tā diezgan vidēji, taktika ir tāda: pa pilsētu sekoju citām mašīnām, skūterus īpaši neņemu vērā, tie plūst diezgan brīvi starp joslām, pastāv iespēja, ka tie nāk pretī no labās un kreisās puses vienlaicīgi, bet nekas slikts nenotiek, vienkārši jāturpina braukt un viņi paši tiek ar visu galā. Problēmas sākas posmos, kur citu mašīnu nav, bieži sāku nemanot pārkārtoties uz labo ceļa pusi, parādoties mašīnai pretī, piespiežos pie kreisās, tā, ka krūmi švīkst gar sānu, tas viss beidzas ar pārsistu kreisās puses pakaļējo riepu, ceļa malās mēdz būt bedres un kādā no tām tiek trāpīts. Rezerves ritens ir, bet domkrats ne. Kad pie kādas no mājām izdodas to sarunāt (izrādās, tas ir diezgan starptautisks vārds), Dita jau paguglējusi un atradusi zem šofera sēdekļa paslēpto domkratu. Sabojātajam ritenim ceļmalas servisā tiek ievilkti divi diegi, tas maksā nedaudz virs eiro, riteni pagaidām atpakaļ neliekam, redzēs, vai tur gaisu. Dodamies pastaigā uz ūdenskritumu, tā paredzētā pāris kilometru garumā, bet izvēršas par 10 km augšup lejup kāpienu kalnainā apvidū, redzam gan vairākus ūdenskritumus, ar kruķi šķērsoju upi un iedzīvojos sāpošos ikros uz vairākām dienām. Ceļā ir kafijas pupiņu plantācijas, gandrīz melns pērtiķis, parastie pelēkie pērtiķi, suņi un neticami garšīgi meža avokado, ar kuriem vietējie baro vistas.

Pirmā diena braukšanā pa kreiso pusi galā, diezgan stresiņš un sagurums, turklāt tajā mašīnā ir grūti iedabūt manu titāna kāju, stūre atrodas neciešami zemu. Lai mazliet atpūstos no braukšanas, izdomājam aizbraukt uz salu – Gili, patiesībā jau jebkuras salas te ir “gili”, bet šīs mums nezināmu apsvērumu dēļ par tādām tiek uzskatītas vairāk nekā citas. Salas galā ir ceļa zīme uz pludmali “100% bruņurupuču punkts”, pat hidrā nosalu, ilgi viņus meklējot, satikām nirējus, citus snorkelētājus, koraļļus, dažādas zivis, piesārņojumu, laivas, bet nevienu pašu bruņurupuci. Starp citu, visā Indonēzijas posmā ūdens temperatūra svārstās no 27,8 līdz 31 grādam pēc Celsija.

Pēc tam, dzerot kafiju un mazlietiņ atvēsinoties kafejnīcā, atgūstam spēkus un speramies cauri salai uz mantu jeb velnraju vietu. Tur plīst viļņi un ir sērfotāji, neizskatās baigi iepriecinoši, bet, rūpīgi skatoties, viļņos pamanu caurumu, pa kuru varētu izkļūt no rifa. Peldam, iet baigi labi, gandrīz nekas nav jādara un esam jau sasnieguši viļņu zonu, sākam apspriest vai straume nav parāk stipra, novērtēju situāciju un konstatēju, ka drusciņ jāpapeld un tad vēlreiz jāpavēro, nākamajā brīdi Dita jau bļauj, ka viņu rauj jūrā un tad arī es sajūtu straumi, meģinu sataustīt zemi, bet straume tik liela, ka nespēju sevi noturēt. Dažās minūtēs esam izmesti aiz rifa, kaut kur tur, kur jābūt rajām, bet pašlaik nevienam domas uz to vērošanu nemetās, mums ir boja un svilpīte, kaut kur vienā pusē ir sērfotāji un tālāk jūrā – zvejnieki. Mēģinam peldēt atpakaļ, bet ātrums ir negatīvs, krasts nedaudz attālinās, tuvojas zila atklāta jūra, arī plīstošie viļņi ir garām, tagad grūti pateikt, kas notiek ar straumi, iespējams, tā ir samazinājusies. Mazliet papeldam sāņus un turpinam peldēt uz krastu, spēka vēl ir daudz, ūdens silts, noteikti varētu izturēt arī nakti, ja būtu tāda nepieciešamība, kaut kad un kaut kur jau straumēm jāmainās. Pēc kāda laiciņa secinām, ka izdevies pietuvoties plīstošajiem viļņiem, tātad atklātājā jūrā straume ir mazāka, rodas motivācija, peldam un īpaši aktīvi, kad pietuvojas vilnis, imitējot sērferu darbības cerībā, ka viļņi palīdzēs pārvarēt straumi. Nonākuši zonā, kur man izdodas ar pleznu galiem aizķerties aiz kāda akmens nedaudz atpūšos un pieturu Ditu, lai gan vispār viņai ar peldēšanu iet drusku labāk, nezinu, vai titāna kāja, vai apzāģētās pleznas mani bija padarījušas diezgan neveiklu arī ūdenī. Krastā tikām, tur izrādās, bija marķējošās bojas, kas norādīja, ka tālāk peldēt nevajag. Pēc šī atgadījuma izlasījām daudz šausminošu stāstiņu kā ik pa laikam kāds tiek ienests jūrā, vienu sievieti vēl hidrā atrada haizivs vēderā, laikam slikti gremojās, kāds bariņš ar nirējiem pēc diennakts peldēšanas bija izmesti uz salas, izklausās jau labi, bet tā gluži nebija, sala bija nevis neapdzīvota, bet tieši otrāda, apdzīvota. Kas tur varētu dzīvot? Sikspārņi, pērtiķi, gliemenes un Komodo varāni. Tātad ēst nirējiem bija ko, bet arī viņi paši bija ēdami un līdz ar to nācās cīnīties, sitot varāniem ar svina jostām. Morāle viena, atsvara jostu priekšlaicīgi nost nemest, iespējams, ka noderēs.

Veiskmīgi paspējuši uz pēdējo laivu atpakaļ uz Lombokas salu, kur mūs gaida dzeltenā, nepieradinātā mašīna, pirms došanās uz viesnīcu ieejam veikalā nopirkt pāris aukstus aliņus, likās, ka šodien ir nopelnīta dzīve, lai ko tas arī nozīmētu.

Nākamajā dienā ar braukšanu jau iet labāk, pret kādu skūteristu gan nolokās spogulis un vienu bezceļa posmu nākas nobraukt divreiz – kad tas bija pievārēts pirmo reizi, piestājām veikalā nopirkt saldas un nelegālas kafijas bundžiņas, bet tad atskārta, ka Dita rozā pludmalē aizmirsusi savu snorkeļa masku, un kā izrādījās, es turpat biju aizmirsis pleznas un mēs kopā bijām aizmirsuši boju, . sašļukuši dzināmies atpakaļ, turklāt vēl sajaucām ceļu un knapi paspējām mājās līdz tumsai. Pie kādas glaunas viesnīcas strūklakas pamanāmies nomazgāt mašīnu, saliku rociņas un paklanījos apsargam, tad viņi kaut kā atmaigst un kļūst pielaidīgāki. Benzīntankā samainām atpakaļ pārsisto riepu, starp citu, degviela te maksā 60 centus, bet nopirkt var tikai desmit litrus vienā piegājienā. Šodien lietus un dubļi mūs nomocījuši diezgan pamatīgi, bet tikšana vaļā no mašīnas mazliet atveldzē. Izrādās gan, ka mašīnu biju pamanījies atstāt nepareizajā, blakus kantorī, bet to viņiem izdevās atrisināt pašiem.