1800 zirgspēki

 

Progress bija jūtams, naktīs gan vēl svīdu un čurāju, un no rītiem modos agri, tomēr ar katru dienu varēju kruķēt ātrāk un aizkruķēt tālāk. Mazliet sajaucu laikus un gandrīz nokavēju diegu izņemšanu, tas ir atbildīgs brīdis, jo ir jāpierunā ģimenes ārsts, lai viņš mutiski atļauj man lidot (labāk pat būtu, ja varētu slepus ierakstīt mūsu sarunu, jo savādāk Dita var ietiepties un tad būtu nopietna cīņa). Ierodos pie ārsta,  viņš man tāds ļoti jauks, parasti visu atļauj, izņemot  zāļu lietošanu un es viņam uzticos, pat slimnīcas tabletītes saripināju atvilktnē un no pretsāpju šprices atteicos. Atverot kabineta durvis, mani sagaida viņa smaids un es vēl nepaspēju atvērt muti, kad jau dzirdu, ka drīkstēšu lidot, izrādās, ka pirms dažām dienām te iegriezusies brāļa sieva un visu izstāstījusi. Tā man atvēlēto vizītes laiku pavadām, runājot par slēpošanu un beigās virs izņemtajiem diegiem tiek uzlikts plāksteris ar piezīmi, ka šodien droši varu lēkt baseinā. Iztēlojos, ka stāvu uz augstākā tramplīna, baseins lejā kā mazs zilgans kabatas lakatiņš, lecu, bet kāja aiz bailēm paliek pielipusi pie laipas, kādu brīdi pašūpojas un veļas lejā, rotējot ar ārā izlīdušu protēzes stieni un bumbuli galā, trāpa ūdenī, pagriežas ar pēdu uz augšu un paliek peldam kā pludiņš. Man šomēnes vēl Ķīpsalā ir divas bezmaksas reizes, izlaidīšu.

Tālāk viss iet labi, līdz pāris dienas pirms izbraukšanas Dita, gribot uztaisīt man pārsteigumu un norezervēt lidmašīnā labāku vietu, rada neskaidrības un aviokompānija uzzina, ka man bijusi operācija un pieprasa ārsta aizpildītu anketu, kuru izvērtēšot aviācijas ārsts. Es tajā brīdī atrodos darbā Jelgavā, man pazūd pēdējās spriešanas spējas, sadabūju ģimenes ārstu, kurš sola, ka anketu aizpildīs, bet, tā kā vajadzīgs fizisks paraksts un zīmogs, Ditai nākas izpirkt vainu, pamest darbu un ierasties ārsta kabinetā. Kad tik tālu viss nokārtots, iestājās klusums, aviācijas ārsts neatbild. Nākamajā vakarā, Kasparu vārdadienu svinot draugu lokā, attālināti tiek aptaujāti arī vairāki Air Baltic darbinieki, kas izsaka šaubas, ka lidostā tāds ārsts vispār esot. Plāns ir tāds – ja atbildes nebūs, vai tā būs negatīva, tāpat mēģināšu iečekoties un, ja izdosies, iešu un lidošu, cik tālu tikšu. Ja netikšu pat cauri pirmajam čekinam, kāpšu mašīnā, braukšu uz Viduseiropu un lidošu no turienes, ticot un cerot, ka Rīgas lidostas ārsts nav aizsūtījis e-pastu pa puspasauli.

Nepilnas piecpadsmit stundas pirms izlidošanas tomēr saņemam aviokompānijas atbildi un tā ir pozitīva, pa to laiku jau arī noskaidrots, vai tad, ja man būs jāmirst no tromba, apdrošināšana apmaksās manu attransportēšanu atpakaļ, un arī viņi devuši pozitīvu atbildi. Tātad tīri teorētiski esmu sagatavojies ceļam.

Nākamajā rītā kruķēju uz pirmo autobusu, aiz satraukuma esmu atnācis desmit minūtes par agru, nākas braukt ar taksi, mums ir ļoti plānas drēbes, jo somās visu vietu aizņem hidras, pleznas, maskas un snurkeļi, iespējams, kad paliks siltāks, daļa drēbju būs jāizmet, jo brīvās vietas rezerves nav. Kopš saņēmu oficiālu atļauju lidot, es pat vairs netaisos slēpt saliekamo kruķi un iet līdz skenerim, izliekoties, ka nekliboju. Viss iet diezgan gludi, gūža pīkst, lepni paskaidroju iemeslu un tieku palaists tālāk. Pirmā pārsēšanās ir Parīzē, tur mani palaiž bez rindas kopā ar citiem kruķētājiem vai stumjamajiem. Līdz Singapūrai lidojums trīspadsmit stundas, ik pa brīdim pastaigāju pa lidmašīnu un pavingroju, kāja mazliet uzpampst, trombs nemetas un viss ir diezgan pozitīvi, pirms pēdējās lidmašīnas izdodas pagulēt uz zemes un paturēt kāju gaisā. Robotaparāts ar savu daudzpakāpju roku, kas liekas mazliet radniecisks, uztaisa diezgan dzeramu kafiju, te gan mums ierasto arabikas kafijas pupiņu vietā ir robusta, iespējams, tā tagad būs visas turpmākās divarpus nedēļas, tad es vēl nenojautu, ka būs arī tādas vietas, kur kafija tiek audzēta, bet netiek pasniegta dzeršanai.

Bali, protams, karsts, kāja piepampst, mazliet nolobījusies āda kājas apakšdaļā, bet savādāk viss funkcionē. Kādu brīdi pacīnāmies ar takšiem, tad tiekam kondicionētā gaisā un viesnīcā, kas izskatās pēc budistu tempļa ar zelta zivtiņām pagalmā. Pēc nelielas atpūtas aizstaigājam līdz jūrai, ceļā trokšņo vardes un gekoni, pie jūras ir zīme, kā rīkoties cunami gadījumā. Zemestrīces, vulkāni un viss no tā izrietošais te ir ikdiena. Mazliet neskaidra cenu pasaule, pēc pirmās naudas izņemšanas esam miljonāri. Mazliet pameklējot, atrodam ēstuvi ar ceptiem rīsiem, zivi par ļoti draudzīgu cenu, kādas desmit reizes lētāk nekā nupat rudenī to ēdām Grieķijā.

Nākamajā dienā atkal ir maza cīņa ar takšiem, vietām viņu ir pārāk daudz un vietām nav vispār, bet, izrādās, ir aplikācija un tiekam līdz laivu ostai, kurā neko nevar saprast, jāiedod viens miljons, kāds mūs nofotografē un iedod lapiņas, tad kādu brīdi ir jāstāv, mīņājoties kopā lielā viegli izmisušu cilvēku barā, līdz tiek dota komanda “ejam”, kaut kādi saucieni, pārbīdīšanas, braucam pusstundu, apstājamies pie pirmās salas Nusa Lembogan, ļoti spēcīgas plūdmaiņas straumes, vairākas reizes nākas atkārtot līdzīgas darbības, līdz izdodas tikt pie laipas. Visi kāpj ārā, kaut kas nešķiet pareizi, bet pajautāju darbiniekam uz mola, viņš saka “jā, jā” un rāda savā telefonā mūsu bildi, nāksies pārkāpt uz citu laivu. Ir maza pauze, izdzeram kafiju, kas kopā ar kruasānu maksā vairāk nekā vakardienas zivs. Nākamā laiva lielāka, ērtāka un ātrāka, ar 6x300 zirgspēku dzinējiem. Reiz Nemunas deltā satikos ar zemūdens spārnu raķeti, kurai bija tūkstoš zirgspēki, likās iespaidīgi, bet tagad saprotu, ka tā bijusi tikai tāda iesildīšanās. Tā nu mēs ar mazām izbailēm nonākam līdz Lombokas salai, ar taksi līdz viesnīcai, sabiedriskā transporta te nav. Kad lidostā policistam jautāju par public bus, viņš apdomā un saka “no”. Nākamajā dienā jākruķē vai nu uz vulkānu, vai ūdenskritumiem. Izdodas vienoties par mašīnu, mazu dzeltenu Toyotu ar stūri labajā pusē. Nīderlandiešu kolonizatori te ieviesa braukšanu pa ceļa kreiso pusi, savukārt paši Napoleona ietekmē pārgāja uz labo. Žēl, ka viņš aizkarojās līdz Pēterburgai, un, mērķus nesasniedzis, nosaldēja vairāk kā pusi savas armijas, būtu labāk ticis līdz Indonēzijai.