Gatavošanās Indonēzijai

 

Esmu izlaidis dažus stāstiņus par pēdējiem ceļojumiem, laikam vecuma slinkums. Dahaka brauciens uz Nīderlandes dubļujūru, par burāšanas braucieniem jau sen vairs nerakstu, tie pārsvarā diezgan līdzīgi. Pēc tam Somijas vraki, bet par to konkrētu apsvērumu dēļ nedrīkstēju rakstīt, vasaras noslēgums Grieķijā, tur fiziski nevarēju parakstīt, jo lielā kempera motora galvā bija četras plaisas ar visu no tā izrietošo, bet varu tikai pateikt, ka turp un atpakaļ tikām, bet pats vēl neticu, ka tas vispār ir iespējams.

Pirms Ziemassvētkiem nedaudz uzsniga un tad nokusa. Bija nelielas cerības, ka Madonas mežos aizķēries sniegs. Ledus un plāna sniega kārtiņa tomēr ir, kaut arī pie pašas Smeceres sila trases tikai peļķes un asfalts. Pa sasalušām lapām slīd ļoti labi, dīvaini, bet neesmu šodien pirmais, kas te meklē sniegu. Vietām pat ir kaut kas balts un tad jau pavisam labi, dopamīns tirpina smadzenītes. Ticis cauri mežam pie motokrosa trases, apstājos, lai pieņemtu lēmumu – doties uz priekšu vai atpakaļ, tad pēkšņi slēpes paslīd uz sāniem un ar kreiso pusi nokrītu uz apsalušiem akmeņiem. Pieceļos ar milzīgam pūlēm, sāp kaut kā ļoti savādi, ar gandrīz pārcilvēciskām pūlēm tieku vaļā no slēpēm. Mēģinu iet uz ceļa pusi, kreiso kāju pie zemes pielikt nevaru, balstu sevi ar nūjām. Paiet kāda pusstunda, paskatos atpakaļ un saprotu, ka esmu nogājis četrus metrus, nebūs. Laikam jāzvana ātrajiem, bet kauna sajūta mēģina atrunāt saprāta balsi, varbūt paliks labāk. Vēl pēc dažām minūtēm saprotu, ka ilgi nostāvēt nespēšu. Mēģinu atspiesties pret augstāku kukurzni. Ātrie brauks, liekas, pat sapratuši vietu, tagad tikai jāgaida, bet spēki ir galā, kaut kā ķermenis atslābst un, noslīdot uz zemes, esmu sagriezies par nepilniem deviņdesmit grādiem, tagad esmu tādā pozā, ka sāpes ciešamas, bet pakustēties vairs nevaru, liekas, ka ķermenis varētu mani izslēgt un nezinu, cik ilgi tā varētu nogulēt, ja viņi mani neatradīs.

Ekipāžā trīs cilvēki, ļoti laipni, pārbauda vai man vēl palikušas kaut kādas saprāta iezīmes, tad piepumpē sarkanu matraci, liek man iešņaukt kaut kādas vieliņas, pēc kurām dzīve ir savādāka, tāda nedaudz attālināta un tik tieši vairs mani neskaroša. Ar plānas loksnes palīdzību uzveļ uz matrača, savelk ar štropēm, vēl piepumpē, tagad esmu kokons, jūtos ļoti labi, varētu tā pārziemot un pavasarī aizlidot pāri Vidzemes pļavām. Kokons tiek uzcelts uz ratiem un iedabūts mašīnā. Komanda mazliet satraukusies, vai neesmu apsaldējies, tiek ielaista sildoša sistēma, ieslēgts pūtējs, pie mana ķermeņa tiek pieslēgti vadiņi, pie griestiem spīd lampiņas un mēs sākam braukt. Viņi neļauj man palikt ar savām domām, ik pa brīdim jautā tos pašus vai līdzīgus jautājumus, cik sāp no viens līdz desmit, vai ir nejūtīgas vietas, vai nesalst, jaunākā māsiņa piekārto matus un noslauka asariņu, kas laikam uzradās brīdī, kad mani mēģināja uzdabūt uz matrača. Iebraucot slimnīcā, karaliskā aprūpe beidzas, te es esmu viens no daudziem, rentgens, palāta, iecelšana gultā un diezgan liela neziņa. Cik paspēju saklausīt un izvilināt no māsiņām, lūzums un pārējais neskaidrs. Sestdiena paiet mierīgi, pāris šprices, Dita atved daudz mandarīnus, slimnīcas ēdiens ir bez pipariem un savādāks, nekā esmu radis ēst ikdienā. Varu sākt domāt. Pēc nepilnām trīs nedēļām brauciens uz Indonēziju, ja man būs ģipsis, baigi mazās cerības, ja būs visās malās skrūves, varēšu sabakstīt lidmašīnā blakussēdētāju, kad varēšu atsākt slēpot, labi, ka nav sniega, mierīgāka sirds. Pirmo reizi čurāju pīlē, diezgan ērti, pakustēties gandrīz nevaru, bet izdodas pusi nakts nogulēt un tad pēc rīta cēliena pagulēt vēl. Viņi te slimnīcā kaut kādi drusku traki, modina slimniekus ap sešiem no rīta, viņiem taču vajadzīga atpūta. Ja man būtu privātklīnika, ātrāk par desmitiem nekas nenotiktu, izņemot steidzamās operācijas, piemēram, lūzumus. Svētdiena sāk iestigt neziņā, padzirdu baumas, ka varētu likt protēzi, bet esot beigušās kvotas. Mēģinu atrast kaut kādas opcijas, varbūt mani var pārvest uz Rīgu un, kad visas cerības zudušas un solītais anesteziologs nav ieradies, māsiņas jau veikušas savu vakara apgaitu, pēkšņi atsprāgst durvis un zaļā ķitelī ierodas gludi skūts tips. Mēs parunājāmies, pastāstu par savām iepriekšējām traumām, par to kā gandrīz nomiru, aizrijoties ar gurķi, jo kā izrādās, tad, ja cilvēks pie pilnās narkozes aizrijās vemjot, viņu glābt ir sarežģīti un iespējams aizsāktā operācija tiek pamesta nepabeigta. Bet man būšot spinālā narkoze un man jau vienalga, galvenais, lai kaut kas notiek, jo visai šai zaļo sienu, piečurāto pīļu un nepiparoto ēdienu virtenei jau drusku sāk pievienoties tāda bezjēdzības sajūta.

Pirmdienas rītā viss notiek ļoti ātri, jūtu, tiek saspiestas ribas, mēģinu ieskatīties, kas notiek ar manu kāju, bet nekā, operācijas asistenti man to neļauj, pēc skaņām dzirdu, kā nozāģē stilba kaula augšdaļu, tad ar urbi izurbj un ar āmuri iedzen, tiek piemeklēti kaut kādi izmēri, 27b, 28..., tad mazliet arī sajūtu un dzirdu, kā protēze tiek ielikta vietā, bija pat tāds neliels klikšķis un šarnīrs vietā. Kāja atkal sajūgta ar gūžu. Divas stundas un viss ir done.

Nākamajā rīta jāmēģina piecelties, ir mazliet jokaini, sareibst galva, māsiņas neļauj atslābt, ožamais pie deguna un jāmēģina vēlreiz. Ar trešo reizi viņas mani dabū uz kājām. Turoties pie četrkāja, kaut kā pašļūkāju pa istabu, ievēroju, ka atpakaļgaitā vieglāk. Ierodas ārsts, neko daudz no viņa nesaprotu, viņš ir steidzīgs, galvenais, lai sākumā uzmanos, gūža var izkrist un tad viss slikti, atkal operācija, un vispār bukse pēc divdesmit gadiem jāmaina. Klāt ir Ziemassvētki, fizioterapeiti pie manis nenāk, jāmēģina staigāt pašam, tieku līdz gaiteņa galam, bet pa trepēm iet vēl neesmu apmācīts. 27. decembrī pie manis beidzot ierodas fizioterapeiti, divi viens pēc otra, pirmā meitene saka, ka varu darīt pilnīgi visu, izņemot krustot kājas, otrais ir mazliet prātīgāks, viņam liekas, ka nedrīkstu peldēt, jo kāja atslābs un var izkrist. Tā nu esmu noinstruēts un varu doties dzīvē. Man pakaļ ierodas brālis ar ģimeni un vecākiem, nopietna delegācija. Jāmaksā nav gandrīz nekas, es jau sen zināju, ka dzīvoju labā valstī. Vēl divas nedēļas līdz izlidošanai un joprojām nav skaidrs, vai kaut kas sanāks, par to notiek asas diskusijas pie pusdienu galda vecāku mājās, izstrīdamies un tad spēlējam galda spēles, staigāju katru dienu, dažreiz piekūstu tā, ka gribas vemt, bet labāk paliek. Palikusi nedēļa, vēl jādabū apstiprinājums no ģimenes ārsta.