Laiks pieturas labs, Dahaku stumda viegli pavēji. Grozāmies Zviedrijas ārējās šērās, salas ir neapdzīvotas, kaut kur pa kādai mājai vai jahtiņai, cilvēki te ir retums, viens pliks sauļojās uz pamatklintāja un vēl kādi atpūtnieki uz jahtiņām ar vīna glāzēm. Piebraukušas pie salām, zviedru ģimenītes nekāpj nost, sēž, ēd, dzer, varbūt dara vēl ko, savukārt mēs skraidām apkārt, meklējam slēpņus, kāpjam kokos, stabos, lienam bākās, bojās, bedrēs. Un pēc pāris stundām nesamies tālāk uz nākamo vietu, bet viņi statiski sēž ar tām glāzēm, liekas, pat nav uzpildījuši, tikai ventilē. Kaut kāda paralēlā dimensija.
Dienas vidū, kad saule augstu, ielienu ūdenī, viss tukšs, nekādu artefaktu, aļģes un augi noklājuši grunti, šur tur pa kādam granīta blokam, mazi apauguši oļi, tuksnešaini smilšu klajumi, ripsnojums kā Sahāras kāpas caur lidmašīnas logu, laižos tām pāri, kustinot pleznas, pagriezienos paliecu rokas, spēlējos ar pirkstiem, tie klausa kā mazi eleroni – pa labi, uz augšu, atpakaļ lejā... Uz grunts, bāliem vēderiem, kā būdamas grūsnas, ar nostieptu vēdera ādu, guļ mazas zivis, mirušas, un lielo nav vispār. Aizkapu pasaule, izdekorēta ar augiem, kas palikuši kā koki starp sabombardētu mūru drupām. Šajā pasaulē naktis ir garas, un dienas, ja tādas vispār ir, – krēslainas, saule te ielaužas caur velveta aizkariem, zirnekļu tīkliem, putekļu noklātām stikla rūtīm. Ēnas kā melni caurumi dzīvo zem klinšainajām, ar gliemenēm apaugušajām nogāzēm. Gliemenes ir dzīvas. Trīsdesmit gadus nepakustas, ja nu vienīgi tā vāciņu virināšana vaļā ciet, kā uz gultas paralizēta cilvēka binārā acs kustību valoda. Jo tumšāks un vēsāks, jo ilgāk dzīvosiet, varbūt visus simts, vaļā, ciet, vaļā, ciet... Armands ar Guntu ložņā pa akmeņiem kā krabji un sūc malduguni. Viņi vienmēr jautā, nu, kā tur bija, un atbildei atceros kādu stāstu – puisis strīdas ar meiteni par Krimas aneksiju:
Puisis: „Krim naš!”
Meitene: „Nu počemu vam nada jevo?”
Puisis: „Nu kak, kruta, davno nado bilo eto zģelat”
Meitene: „Nu a kak tut?”
Puisis: „Nu kak, nu hujova!”
Pilnas saujas mellenēm, sausi čemuri zem kājām, atpakaļ uz līci, kas, saules apmirdzēts, aicina pazust sevī. Ūdens te sekls un zils, gribētos teikt, ka tirkīza krāsā, bet nu diezin vai... peldu metru pa metram, meklēju virves galu, ko kāds pamanījis no klāja, tad pēkšņi gandrīz pie paša krasta ieķēries enkurs, jau otrais šajā braucienā. Vējš pieņemas spēkā, joprojām pavējš, slīdam iepretī Stokholmai un paliekam uz salas, kur ir tikai daži koki un bāka, kas darbojas automātiski, nav nekādas vajadzības pēc cilvēkiem, kas to pieskatītu. Biezas mūra sienas ar divmetrīgām mūra palodzēm, lieliska vieta gulēšanai ar lauku mājas sajūtu, mazliet baisa, gribas stāstīt spoku stāstus, miegs staigā apkārt un neņem, vējš atsitas reliņos, logu rāmjos, šņāc, šņāc un paliek tikai stiprāks. Lielajā tukšumā ieskanas telefona zvans, neprātīgi rezonējot un izdurot caurumu naksnīgajam mieram. Zvana Armands, Dahakam sācis slīdēt enkurs, evakuācija, nakts tumsā būs jāmeklē aizsegs salas otrā pusē, vējš sācis mainīt virzienu un palicis stiprāks. Slīdam aizsegā un gaidām būkšķi, motors nogriezts teju uz minimumu, kartē nav precīzas informācijas, bet viss labi, šoreiz izdodas enkuru iekabināt kaut kur starp akmeņiem. No jauna iekārtojam migas, guļu uz klāja biezajā kombinezonā, svaigs vējš ložņā starp segu un guļammaisu, starp mākoņiem un krūmu galotnēm mirgo bāka, nenojaucamā ritmā.
Paslīdam garām pēdējām Zviedrijas salām, jūras paliek vairāk. Pēc pāris dienām Ālandu salās, Mariehamnā jāsatiek Toms, students, kuru neviens cits no mums nepazīstot, esot satikts kaut kur Kolkā, tā saka Armands, bet nezinu, vai viņam var ticēt. Savā bagāžā solās atvest pāris šprices Guntai un Ķelmēnu maizi. Ar ausi viņai joprojām ir slikti, naktīs tā izraisa vaidus un grozīšanos, ja guļu gana tuvu, lai varētu to sadzirdēt, vaidu līdzi, varbūt nomodā mana līdzjūtība ir gandrīz mirusi, tomēr bezapziņas stāvoklī manī ir vēl kas cilvēcīgs.
Tāda svētku sajūta, Gunta turpat piestātnē dabū dibenā šprici, šoreiz izdodas ar pirmo reizi ietriekt adatu miesā, tiek atvērts vīns un sagatavots cepetis, mēs ēdam katru dienu, katru dienu pa četrām līdz piecām ēdienreizēm, ir atvesti bagātīgi krājumi un izēšanās turpinās. Toms tiek pie mazumiņa svina, neizmantotā akvalanga un manas rezerves hidras (ko A reiz atveda no Latgales humpalām, vienu izmēru par lielu, bet solījās nobarot). Pazūdu meklējumos pirmais. Eholote uzrāda kārtīgu milzeni, kādi piecdesmit metri garumā. Pirmajā nirienā neuztaustu, redzamība vidēja, dziļums nedaudz virs desmit, gaisma pietiekama. Otrajā reizē uzeju pāris koka atlūzas, riņķoju ap tām, palielinot rādiusu, un tad tas parādās, kas par krāvumu, to gan nevar novērtēt uzreiz, redzamība varētu būt zem pieciem metriem, īsts koka monstrs, vidū akmeņu krāvums atsvaram, vairāki klāji, resni, kantaini masti, bet viss sagāzies kā pāraugusi beka. Pārlieku rezerves enkuru, aizāķējot pie viena no šķībajiem mastiem, un peldu pakaļ Tomam, viņš tiek līdz pusceļam, tad viena auss neatgaisojas – kreisā, balona īpašniecei ir beigta labā, varētu no viņiem salikt vienu veselu nirēju. Ar vairākiem piegājieniem izdodas viņu dabūt lejā, piesardzīgi tuvojas vrakam, redzu, kā enkura auklā sapinas kāja, satraucies piņķerējas, pietuvojas un apmet loku ap šķībo mastu. Tad vēl viens loks, un viņš ceļas uz augšu. Pēc brīža sekoju, paņēmis līdzi ar gliemenēm apaugušu koka gabalu, kas iegriežas rokā, it kā to pienākums būtu sargāt jūras dibenu. Apskatīsim un nolikšu vietā, pie reizes izāķēšu enkuru. Ūdens ir silts un negribas steigties augšā, ir vēl pāris pilni baloni un dažreiz jau drīkst dzīvot netaupīgi, mazliet traucē brillēs ienākušais ūdens un šad tad ievelkas degunā kā atgādinājums, nesadomājies, neesi jau nekāda ūdensvabole.
Kādu rītu nepieklājīgi agri piestājām pie Market salas (60 18,2’Z; 19 08,2’A), nav padzerta kafija, tādi mazliet kā zombiji ejam pāri ledāja nopulētam pamatklintāja laukam, tur tādi paši, arī samiegojušies, sagaida brīvprātīgie bākas uzturētāji un atjaunotāji. Jā brīvprātīgie, Somija šādām lietām nepiešķir finansējumu un pēc šitā es vairs nezinu, ko vispār vēl vērts cienīt uz šīs planētas, ja pat skandināviem žēl fakino naudiņu bākai vietā, kur cilvēki pirms simts gadiem ar laivām veda materiālus uz salu, kas glacioizostāzes rezultātā atradās vēl metru zemāk nekā pašlaik, bieži nācās vairākas dienas nogaidīt laivās, starp plīstošiem viļņiem noenkurotiem gaidot iespēju atsākt darbu.
Arī mūsdienās vētru laikā sala joprojām ir zem ūdens, paliek tikai ēkas, kas savienotas savā starpā ar bāku, otrā stāva tiltiņi uz pirti un dzīvojamo ēku. Netālu no salas ir pāris vraki, ar eholoti neatrodam, negribas braukt prom, un tā mēs viens pēc otra ejam, mazliet vēl aizķeramies un aprunājamies, kāds uzkāpj uz Dahaka, kāds atkal nokāpj.
Kādu, iespējams, pavisam citu dienu, Toms man ausī čukst, ka viņš grib bildināt Rūtu un ka man vajadzēs nofotografēt to momentu. Es, kas netic ne attiecībām, ne mīlestībai, nu vispār nekam tā īsti netic, jūtu, ka esmu satraucies, pat tā īsti nezinu, kad un kā tam jānotiek, tikai atceros, ka vienu draugu bildināja draudzene un viņš tajā pašā brīdī no viņas aizgāja. Iespējams, tā bildināšana ir kaut kas nopietns un tieši tāpēc jau arī tas satraukums. Bet Toms vēl nezin, kad tas būs, un tagad man jāstaigā apkārt ar kameru varbūt pat nedēļu. Par laimi tas viss ir ātri, jau nākamajā dienā viņš paskatās un tā viltīgi nosmaida, un es jau nojaušu, tagad, un tur ir tāds uz ceļa mešanās moments, viņš pat izstudējis, kurš ir pareizās kājas celis, gredzens, protams, neder, viņš bija mēģinājis tos pirkstus mērīt naktīs, un dienās meklējis citus gredzenus un pat gājis pie meitenes mātes, bet pirksta diametrs nav atklājies. Tajā brīdī, kad ieslēdzu fotoaparātu, uz ekrāna iemirgojas baterija ar tai diagonāli pārvilktu svītru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru