Galvā jau vairākas nedēļas grozījās cerīgi plāni ar Marie nokļūt līdz Vislai Polijā un pret straumi tikt līdz Varšavai vai Bidgoščai, un vēl pa ceļam Puckas līcī no Gdaņskas uz ziemeļiem ir pamatīga metāllūžņu kaudze ar tādiem cienījamiem vrakiem kā Vicher un mazākiem kukainīšiem kā, piemēram, Bryza un tai līdzīga izmēra kuģiem. Tas viss pārdesmit metru dziļumā, gandrīz vai rokas stiepiena attālumā, pirms tam tikai trīs dienas pārbrauciena pa jūru gar šaubīgajiem Kaļiņingradas ūdeņiem, no kuriem jebkurā brīdi var izlīst zemūdene, visticamākais, viņa trāpīsies tieši zem kutera, pacels to gaisā un sāniski iemetīs ūdenī un uzņems mūs kā gūstekņus, pēc tam lepni publiskajā telpā paziņos, ka notvēruši spiegus, uz kuru laivas atrasti neapgāžami pierādījumi - drons Mavriks, ehalote ar makgaivareni savīstītu baterijas paku un milzīga kaudze piecdesmit gadus vecu akvalangu - tieši piemēroti, lai atklātu ‘impērijas’ superieročus. Tiks veikta izmeklēšana, kuras rezultātā atklāsies, ka operācija notikusi amerikāņu paspārnē, kamēr mēs vairākas dienas dzersim melnu tēju un pļāpāsim ar iecirkņa apsargiem par laivām, makšķerēšanu, pirtīm un meitenēm, cerams, ka visā tajā procesā varētu uzlabot savas valodas zināšanas. Nebūs nekādas skaidrības, tiks izskatītas mūsu lietas, kas, rūpīgi ielocītas, glabāsies bēšās kartona mapēs, tajās būs pārkopētas lapas, varbūt pat kāda pārlikta no mapes mapē, ar rakstāmmašīnu rakstīta, un šad tad pie mums atbrauks kāds bobiks vai audi, no kura kāps formas tērpos noguruši cilvēki, cilās mūsu mantas un caurskatīs jau desmitiem reižu aptaustītos dokumentus, neko nepateikuši, aizbrauks, un apsargi svinīgām sejām salutēs, sasitot ādas zābakus, lai zoles saskaras un varbūt pat tā, lai potīte nedaudz iesmeldzas. Galva sekos militārajai autoritātei un apstāsies pie auto, kādu brīdi vēros, nē, apbrīnos, un tīksmi ieklausīsies, kā starteris nevainīgi iegriež trīslitrīgo dzinēju, šoferis to veiksmīgi izvadīs no teritorijas. Smuka apaļa audi aizmugure nozudīs dzīvē ar nu jau pavisam piekusušo autoritāti. Pēc tam mēs veselu pēcpusdienu runātu par mašīnām un, kad pēc vairākām dienām sargi sāktu atgriezties maiņās, izveidotos pieķeršanās, to ne gluži varēs saukt par Stokholmas sindromu, drīzāk tāda pieklājīga līdzjūtības pazīšanās. Kaut kad Marie komandu atbrīvotu un noplēstu sodu, kura summa būtu tieši tik liela, cik atrastos mūsu maciņos, un tad vēl, ceļa vēju novēlot, laipni noteiktu, ka mums nu gan ir paveicies, esam tikuši pa lēto. Draudīgi tumšs torpēdu kuģis, kustoties ar sestdaļu sava kruīza ātruma, mūs pavadītu līdz neitrālajiem ūdeņiem, un kapteinis gan jau iekārotu Marie, tikai viņam tā liktos nepiedienīgi lēna. Un gan jau atpakaļ ceļš mums būtu gar Bornholmu un Gotlandi, bet to mums neuzzināt, jo Polijā nedēļu pirms izbraukšanas pasliktinājās situācija ar Covid saslimušajiem un nācās visu pārplānot. Pienāca ceturtdiena, un, kā jau ierasts, steigā pa vidu citiem darbiem tika vestas mantas, baloni, hidras, reduktori un ēdienu kastes, it kā plāns būtu šķērsot Atlantijas okeānu.
Steigai pa vidu man ieplīsa kreisās kājas kauliņš kaut kur pie mazā pirkstiņa, staigāju klibodams, bet ģipsi izgatavot nebija laika, un nezinu, vai vispār man kaut kas sanāktu, diezin vai es varētu ievilkt pleznu un gan jau tāpat tas zem ūdens ātri izšķīstu, tā es paliku ar savām smeldzīgajām sāpēm. Bet izrādās, man bija izgājis labāk kā citiem, jo Gunta ir izbēgusi no ārsta rokām, kas grasījās viņu ievietot slimnīcā. Viņas niršanas karjera sākās ar vidusauss iekaisumu, kam seko nežēlīgas sāpes un iespējas tikt pie krampjiem, meningīta vai pat pārvērsties dārzenī. Svētdienas rītā, noķerot Dahaku Kolkā, izrādās, Armands ir iespiedis pirkstu enkura kustīgajā, arklam līdzīgajā kājā un tagad var darboties tikai ar vienu roku. Nu vismaz skaidrs, ka viņš nav robots, kas pārtiek no auzām un alus un dienām var aizmirst apģērbties laikā, kad bukšprits sācis izstumdīt aisbergus.
Anrī Dināns 1859. gadā sarakstīja grāmatu “Atmiņas par Solferīno”, kas pēc pieciem gadiem noveda pie pirmās Ženēvas konvencijas par ievainoto tiesībām, ja tā drīkst izteikties. Dahakam vantīs būtu jāiesien sarkans krusts, bet Covid laikā jokus var nesaprast. Tā nu mēs dalāmies ar stāstiem par ’ievainojumiem’ un ēdam Kolkas butes. Labvēlīgs ceļa vējš mūs nes uz Gotlandes ziemeļu pusi, kaut kad naktī parādīsies Sandstonas bāka, bet tagad jūra ir tukša, ne kuģu, ne bākas, blāvas zvaigznes stīvējas ar mākoņiem un mēness nav vispār. Armands ies gulēt, un stūre tiks nodota manās rokās, silts un mazliet omulīgāks, kā likās vēl pirms brīža, slēpjoties zem segas šaurajā kajītē ar neventilēto gaisu, pusnomodā gaidot kapteiņa balsi, kas norādīs, ka atpūtas laiks ir beidzies un jāpārņem stūres pinne. Varbūt kāda stunda pagājusi, Gunta parādās uz klāja un paziņo, ka vajadzēs šprici, sāpes paliekot stiprākas un tā pulsācija galvā, kas var novest līdz ārprātam… Ir tumšs, rokās satveru injicējamo, ar kāju pieturu stūri, duru, paliek tik sarkans punktiņš un adata tālāk neiet. Ar otro piegājienu tā ieiet dibenā līdz pusei, viļņiem šūpojot klāju, nesaprotu, cik ātri vai lēni saturs iegājis mīkstajos audos. No vēja neizkrītam, un burāšana turpinās. Bet nepilnu minūti vēlāk Guntai paliek slikti, viņa apguļas, uznāk karsonis un drebuļi vienlaicīgi. Paskatos telefonā, zonas nav, esam tieši Baltijas jūras vidū. Ir vēl vien opcija, rācija un 16. kanāls, ja kāds kuģis ir redzamības attālumā, pastāv iespēja, ka mūs kāds sadzirdēs. Galva kā pūcei pagriežas pa 360 grādiem, jūra tukša kā izlaizīta suņa bļoda. Kādu brīdi viņa pavārtās pa klāju, ārā neslēdzas, līdz atgūst spēju piecelties un, turoties pie korpusa, ļodzīga nozūd kajītē, laikam jau dzīvos.
10 sekundes, G. Tomsones kadrējums
Ārējās šērās Zviedrijas ūdeņos piestājam pie kādas mazas salas ar vienu māju. Saule silda, un ūdens ir silts, redzamība vidēji laba, laiks pirmajam nirienam, redzu, kādām suņa acīm Gunta vēro dzeltenos balonus un spīdīgo neoprēna jaciņu, kas uzspīlēta uz brokastīs izstaipītā vēdera. Pēc Orlixon šprices ir labāk, pampums ir noņemts un tek kaut kāds limfveidīgs šķidrums, jāstaigā ar cepurīti, nedrīkst ne sasaldēt, ne pārkarsēt, un pilnīgi skaidrs, ka šī nebūs pēdējā vaidos pavadītā nakts. Armands savu pirkstu nelieto, nodod komandas, un viss tiek izdarīts. Es pagaidām cīnos ar pleznām, kreisā kāja, maza smeldzīte, plunkš! un tad jau viss aizmirstas, svina atsvars mani velk lejā, nedaudz piepalīdzu, izpūšot gaisu. Apmēram sešos metros sasniedzu grunti un sāku riņķot pa līci, līdz mani piesedz ēna, negulētā nakts mazliet pakutina nervus. Tāda kā granīta ala, nē, kaut kas nevietā, peldu apkārt, līdz safokusēju proporcijas, attālumus... Vraks, neticami, koka laiva, neatrodu nevienu metāla detaļu, purns slaidi izliekts uz priekšu. Satraukumā peldu, krastā atstāju balonus un klibā riksīti pa pamatklāja virsmu tipinu uz Dahaku paziņot atklājumu. Armands paņem SUP dēli un brauc mani atbalstīt. Ienirstu otrreiz, kādu brīdi šaudos kā haizivs, satraukta, nervoza, nevaru atrast, bet nekur jau tālu nevar būt, apakšā ūdens silts, un gaiss pirmajā balonā vēl ne pusē. Zem ūdens svarīgi saglabāt mieru, mazāk tērējās saspiestais gaiss, orientēties ir grūti, saules gaisma izkliedēta, reizēm pat sajūk apakša ar augšu, atrodu un vairākas reizes appeldu apkārt, laiva varētu būt ne mazāka par piecpadsmit metriem garumā. Paņemu nelielu koka gabalu, tas izrādās fragments no ribas vai varbūt brangas, būs paraugs vecuma noteikšanai. Pirmajā brīdī izskatās pēc vikingu laivas, bet efektu rada neesošie dēļi sānu bortā, tāpēc priekšgals, hmm, varbūt arī pakaļgals, puslokā uzliecies uz augšu. Padsmitmetrīgas koka laivas izmantoja gan zvejnieki, gan roņu mednieki vēl divdesmitā gadsimta pirmajā pusē, bet uz tām bija jau diezgan daudz metāla detaļu. Rakņājos sedimentos, līdz saduļķojas ūdens, izmetu vēl vienu apli, balonā palikušas pārdesmit atmosfēras, ieraugu baltu virvi, sekoju, gals atsējies no klampas, neizskatās, ka būtu nogriezts, pāri pa trīsdesmit metriem, smuka jauna virvīte un omulīgs enkurs tās galā. Gaisu jau jāvelk ar spēku, balonā palicis tik maz, ka reduktors nelaiž cauri, ceļos uz augšu, bet enkurs velk uz leju, tādos brīžos parasti arī brillēs pamanās ielīt ūdens, nav brīvu roku, nākas šņaukt iesāļo ūdeni cauri degunam un mazliet parīstīties. Armands, sekojis maniem burbuļiem, pasniedz pretī roku, fū, gribas iekampt kārīgu devu gaisa. Atdodu kravu un, uz muguras guļot, ar pleznām kulstu ūdeni, sen jau aizmirsis par savu sāpošo kāju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru