Paceļam enkuru (1. jūnijā)

Izbraukšanas diena. Tā vienmēr pilna satrauktu sīkumu, skriešanas un vēl pēdējo lietu apdarīšanas, it kā būtu iespējams vienoties ar pienākumiem, lai tad, kad būšu jūrā, liek mani mierā un, pat ja zinām, ka tā jau nebūs un sveikā cauri netiksim, tomēr darām un cīnāmies ar kauju, kas teju vai līdzinās dona Kihota dzirnavām. Pāris dienas iepriekš aizvestas mantas, pārtikas kastes ar konservu bundžām, garšvielu kārbiņām, graudaugu maisiem, bet uz grīdas starp bilžām ieriktētas Malduguns pudeles, tuvu ziemeļu vēsajiem ūdeņiem.

Pūš ziemelis, no līča būs izkļūt grūti, jau sacēlušies viļņi un vējš paliek tikai stiprāks. Man ir katedras sēde, pievienošos pēc dienas, Dita brauks ar mani, mašīnu mums atstājis Māris, kurš jau kāpj uz Dahaka un rīt no Virtsu dosies atpakaļ uz Rīgu. Nākamajā dienā saņemu pirmo ziņu no Niklāva – paņem adatu un diegu –, man acu priekšā jaunais grots izšķīst vienās skrandās, es nespēju atbildēt, klusībā paņemu prasīto, Ditai neko nesaku, tas varētu visu pavērst vēl ļaunāk. Otrā ziņa ir no Armanda, vajagot peldriņķi, nakts tumsā tas esot norauts, redzu visu komandu aiz borta, nē, vienam būtu jābūt uz klāja, kāds taču pameta riņķi. Tas kaut kur steigšus jāatrod, pieslēdzas Dita un Andrītis, notiek pēkšņa tikšanas Juglas benzīntankā un viena problēma atrisināta. Dita neko nejautā, bet jūtu, ka arī viņa kaut ko iztēlojas un labāk nejautāt ko.

Trešā ziņa ir no Māra, viņš jau ir atpakaļ Baldonē. Vismaz dzīvs, bet, izrādās, viņam bijis tik slikti, ka pēc šīs vienas nakts piedzīvojuma atcēlis savu ieplānoto braucienu ar jahtu uz ASV, kurā bija ieguldījis tik daudz, pirmkārt jau saraudinājis visu ģimeni, un es savukārt biju pierunājis Armandu, ka mums nākamgad jābrauc viņu pavadīt līdz Kanāriju salām.

Vairāk ziņu nav, nevar pat saprast, tas ir labi vai nē, vēlu pēcpusdienā atnāk apstiprinājums, ka viņi veiksmīgi noenkurojušies uz dienvidiem no Virtsu, pusnaktī izbraucam. Netālu no ostas noguļam līdz rītam, pūš tā, ka bail zem vēja ģeneratoriem paiet, bet tie ir visapkārt, svilpj un virpuļo. Dahaks startēs rīt, šodien pārāk liela elle un turklāt vēl pretvējš, mums ir piepūšamā laiva, pa ūdeni brist negribas, steigas nav un izdomājam pārcelšanos atlikt uz vēlāku. Vienīgā kafejnīca bija, tas ir, nekur vispār nebija, bet benzīntankā atradās galdiņš ar diviem krēsliem, un tā mēs tur pusdienu nodzīvojām. Māris savu misiju izpildījis, atvedis mūs līdz laivai, domāju, ka atpakaļceļā viņu pavadīja gana daudz pārdomu un dārzā viņu gaida Amerikas jahta, un no tām pārdomām jau tik viegli vaļā netiks.

Bet mēs pa to laiku cenšamies uzvarēt vīrusu, kas iemitinājies datorā un katru reizi, kad tas gandrīz izdodas, vīruss mūs bija apmānījis, es jau sāku ticēt, ka mākslīgais intelekts pastāv.

                                                                    Foto - Dita Ābola

Uz saliņu pie Dahaka vienaira vadībā kuģojam kādu labu pusstundu, kas likās atbilstošāka stundai, laiva pie beigām jau diezgan zaudējusi gaisu un pārlocījusies uz pusēm. Sakuram ugunskuru un oļu sakrautā priekškāpā, starp kadiķu audzēm un liesmas sprakšķiem klausāmies jūrnieku stāstos.