Baltijas jūras tālākais ziemeļu punkts

Ap sešiem no rīta 8. jūnijā atgriežos no autobusa pieturas, ūdens līmenis ir nokrities, un saviem spēkiem katamarānu iestumt nevaru, nākas modināt Armandu. Motoram viegli trīcot, slīdam ārā no līča 5 km garumā. Jūrā ir vēsa brīze, kas ar laiku aprimst, nākas buras gan celt augšā, gan laist lejā, līdz kaut kā aizslīdam līdz Vāsai. Bezvējā mūs gaidot, Ilze, būdama kaislīga klinšu kāpēja, pamanījusies apmeklēt vienīgo zāli, kas te iebūvēta ūdens tornī. Tās sienas augstums, precīzi vairs neatceros, bet ir pāri pa 30 m.

Tā kā katamarāns parasti tiek noparkots tādā vietā, lai netraucētu vietējiem, nebūtu pārāk labi redzams un neatrastos maksas ostā, līdz pilsētas centram nākas labi izkustēties. Šorīt atkal sanāk kādi 10 km vienā virzienā līdz centram, esmu noskatījis moto muzeju un diezgan nelokāmi uzstāju par pastaigu. Meklētais objekts atrodas netālu no dzelzceļa stacijas, tādā kā rūpnīcas vai noliktavu rajonā, sarkanā ķieģeļu ēkā. Biļešu kasē, ja tā to varētu nosaukt, dabūju pasniedzēja atlaidi, precīzāk sakot, darbinieks pilnīgi melnās drēbēs ar tetovējumu, pīrsingu un cigareti zobos saka, ka atlaides neesot, bet man personīgi viņš varot tādu piešķirt, un septiņu eur vietā saņemto piecīti iemet atvilktnē. Kā vēlāk pastāsta Ilze, kas muzeju neapmeklēja, bet čaloja ar jau minēto kasieri, viņam visa šī muzeja būšana garlaikojot un viņš apsverot iespēju uzsākt studijas. Viņš arī mudinājis Ilzi apmeklēt muzeju bez biļetes, bet viņa bija nelokāma un ar motoriem nekrāmējās. Divi vīri iestūmuši muzeja telpās mocīti un ar pāris instrumentu palīdzību mēģina to dabūt pie dzīvības, braucamrīks daļēji traucē apskatīt mazliet senākus spēkratus, bet meistari ir pārāk aizrāvušies, lai to pamanītu.

Pēc dienas pārbrauciena, kad vakara saule sāk jau atstaroties pelēkajos mākoņos, no apakšas pārkrāsodama tos sārtos toņos, Dahaks šņirkstēdams izslīd nelielā smilšu pludmalē, un mēs atkal nostājāmies uz zemes, ejam meklēt malku un priecājamies par skaisto ainavu sev apkārt. Tālumā mazliet skumji romantiski kliedza zosis, debesis pārvēršas ugunīgi sārtas, un mēs atveram malduguns alu, apiņu smarža apvij ainavu un degunā saskrien putas.

Ilze ar lielu prieku gatavo un mēs ar tādu pašu ēdam, bet ātri pienāk diena, kad arī viņai jādodas projām. Armands pie katamarāna stūres ir nenogurdināms — ja laiks ir vēss un mierīgs, varu nelīst ārā un stundām lasīt grāmatu, bet dažreiz manas acis kā magnēts pielīp pie kajītes ovālā loga, caur kuru var redzēt, kā pretējā korpusa purngals paceļas viļņos, kādu brīdi lido un iegāžas atpakaļ, šķeldams ūdeni, un rūkdams traucas uz priekšu. Dahaks pārslīdējis pāri līcim un tagad atrodas Zviedrijas pusē, ir jūnija vidus. 

                                                             Foto - Armands Bernaus 
Drīz vien lietus mākoņi pašķiras un, saules sasildīti, piestājam kādas neapdzīvotas saliņas aizvēja pusē. Esam palikuši divi ar Armandu, un līdz Baltijas jūras tālākajam ziemeļu punktam vairs atlikuši ne vairāk kā simts kilometru, tamdēļ nesteidzīgi izmantojam silto bezvēja dienu, nopeldoties +13 grādu ūdenī un izstaigājot salas pauguraino vidieni.

Nākamajā dienā, pēc kārtīgas kartogrāfiskā materiāla izpētes, vienojamies par punktu, kas, mūsuprāt, ir Botnijas līča ziemeļu tālākais gals. Vieglā sānvējā bukšprits pieskaras pāraugušiem zāles stiebriem Toreatven upes kreisajā krastā, Baltijas jūra ziemeļu virzienā ir beigusies.

Pamestas piestātnes nedaudz haotiskajā gaisotnē pārlaižam nakti, no rīta aizstaigājam līdz Tori un pēcpusdienā jau velkam buras, lai slīdētu uz Oulu, kur mums piebiedrosies Krišjānis.

Vēlu vakarā piestājam Maloren salā, apkārt redzams tikai bezgalīgs horizonts un negribīgi rietoša saule, bet uz salas daudz zvejnieku būdiņu, bāka un pat koka baznīca. Augstākajā vietā neliels vēja ģenerators, no šī punkta ir pārredzama visa sala, te nav neviena koka. Savāda dzīvošana.

No rīta turpinām ceļu un pirms pusdienas laika no Zviedrijas jau atkal iepeldam Somijas ūdeņos. Ir piektdienas vakars, iejaukti gaišās nakts, velobraucēju un trokšņainu bāru biezoknī, jūtamies ērmīgi, piesūkušies ugunskura dūmiem, iedami nedabiski smagiem zemes gravitācijas soļiem. Pie stacijas bēšīgās koka ēkas ir tikai viens cilvēks, Krišjānis, ir viens naktī, un līdz Dahakam mums pāris stundu pārgājiens. Piestātnes malā aiz laipiņām mūs uzticīgi gaida katamarāns, starp mākoņiem izlīdusi saule, rīt paredzēts sauszemes brauciens uz polāro loku, laiks iet nosnausties, te naktis jūk ar dienu.

                                                                   Autora foto