Ballīte baļļā

Kajītē dārdēja lietus lāšu sitieni pa korpusa virsmu, bija sasodīti nomācies, tagad atceros skaidri, ir svētdienas rīts, neviena nav nekur, tikai tu pats un tava nepatika pret nokrišņiem. No sava pontona pāri klājam pārskrienu uz virtuves daļu, sāku vārīt kafiju un sildīt plovu, nakts ir bijusi silta un no pannas izplatās skāba smaka. Jautāju Krišjānim, kas pilnībā atteicies celties – tas plovs točna ir ēdams? Viņš pamostas, kad viņu sasniedz nesvaigā ēdiena smarža. Plovs pārlido pār bortu.

Nonākam līdz autoostai, pāri ielai ir izkārtne „car rent 24h”, durvis ir ciet un uz norādīto telefonu neviens neatbild, jā, ir svētdiena un vakar bija sestdiena, nevis piektdiena, tam visam tik maz nozīmes uz jūras, un te uz zemes, nezinu, varbūt tas lietus, bet joprojām neviena nav, un autoosta arī aizslēgta.

Iekļūstam mājaslapā, vismaz tā svētdienā ir atvērta, vienu autobusu palaižam garām, jo biļetes cena mainās divreiz, ja vēlies apgrūtināt šoferi. Aizslīdam uz mākslas muzeju, Krišjānis ar Armandu ceļojumam uz Rovaniemi izvēlējušies gumijas zābakus, to pamana arī muzeja darbinieces. Mēs ilgi apbrīnojam visu, kas izstādīts, vērojam ne tikai ekrānus, bet arī kino projektora iekšas un bāžam galvas zem instalācijas galdiem, pasaule ārpus jūras liekas tik savāda, tik pilna visādu izdomātu sīkumu, tik daudz saražotu, savienotu un nokrāsotu detaļu.

Līdz Rovaniemi autobuss ripo pa vientuļu šoseju, apkārt bezgalīga pustundra, mazas priedes un neveselīgas egles, tā kādu stundu nekas nemainās, lasu, līdz uznāk miegs. Izkāpuši no autobusu, kādu brīdi spriedelējam, kur īsti doties, līdz ieliekam azimutu un uzsākam pārgājienu, izrādās, ka polārais loks ir vēl drusku uz ziemeļiem, būs jāpastaigā. Pie maza, garena un sen jau pamesta karjera ieriktējam nometni, ir mākoņi un nav nemaz tik gaišs kā uz jūras, bet nu nav jau arī īsti tumšs.

Nākamajā dienā pat Armands, kuru reti kad kāds pamana guļam, nopampst līdz pusvienpadsmitiem. Pārbaudām platuma grādus un secinām, ka drusku vēl jāpasoļo uz ziemeļu pusi, bet jo vairāk interesējamies par loka atrašanās vietu, jo secinām, ka tālāk mums jāiet. Armands, bet īpaši Krišjānis, diezgan labi gumijniekos samoka savas kājas. Tā, staigādams apkārt lidostai un meklēdams to maģisko loku, atceros, ka pirms nepilnas nedēļas pierunāju Armandu doties 30 kilometru pastaigā, lai palidotu ar paraplānu, bet īsta sūdu būšana bija tajā, ka vēju solīja pretēju, cerības bija mazas. Sanāca arī pabrist kādu kilometru gar autobāņa malu, šķērsot grāvjus un stiepļu žogus ar spārnu somā. Noskatījušies saulrietā, stiepām atpakaļ nelidojušās nastas, vējš pūta pa nogāzi uz leju, cerība pacelties bija mazāka nekā lidmašīnai ar tvaika dzinēju.

Ceram, ka magnētiskais pols mūsu lēnīgā gājiena laikā nav atkal kaut kur aizbīdījies, bet droši to zināt nevar. Kādus 5 km uz dienvidiem, blakus salaveča ofisam, novilkta pusmetru plata, balta līnija ar dekoratīviem koka stabiņiem, kur spieto tūristi, tur loks droši vien atradās pirms kāda pusgadsimta.

Mūsu ceļš ved atpakaļ uz tumšajiem dienvidiem, pēc pāris dienām sarunāts randiņš ar dalībnieku, kas pievienosies un paliks uzticīgs līdz ceļojuma galam. Nora pārpratuma pēc ierodas dienu vēlāk, gandrīz kā Žila Verna romānā par kapteini Grantu, kur Dunkans pārpratuma pēc nonāk pareizajā laika un vietā, izglābdams lasītāja tik ļoti iemīļoto komandu. Mums izbeidzas vējš, arī degvielas nav daudz, ap pieciem no rīta nododu maiņu, bet pēc pāris stundām, iznākot no kajītes pačurāt, redzu jokainu ainu, buras nolaistas un nesavāktas mētājas, bezspēcīgi sakritušas tīklā un uz klāja cita pār citu.  Es esmu viens, arī jūra ir tukša, zema lēzena viļņošanās kā sakustināta dzīvsudraba kolba, puspabeigta pasaule, līdz galam neuzprogrammēts fails, neuzrakstīts darbs. Novēršos, ielienu atpakaļ kajītē un apguļos uz muguras, kreisajā pusē redzu otru pontonu un švertu, bet labajā tā pati tukšā jūra, uz iluminatora pāris nospiesti odi, daži plankumi no izžuvušām ūdens pilēm, viss, nekā vairāk te nav. Dažas stundas vēlāk sāk pūst viegls vējš, kāds sāk vilkt falles, tās klab gar mastu, un šotes blokos sitas pret finiera klāju, buras ieņem formu, un mēs sākam atkal uzņemt kursu. Umeu sasniedzam ap pusdienas laiku, savelkas mākoņi, dzeltenā lietus jakā dodos uz centru pretī Norai. Pēc 35 stundu pārbrauciena pirmie 7 kilometri pa zemi iet gandrīz palēkšus, tad atlikušie 7 jau drusciņ piezemētāk. Atpakaļceļā mēs uz maiņām ripināmies ar viņas dēli, bet pie pilsētas robežas izstiepjot roku, apstājas gandrīz vai pirmā mašīna, kāds pajauns pārītis, kas braukājas bez īpaša mērķa, mūs aizved līdz vietai, kas bija tas pats līcis, bet drusku citā vietā, viņi pamanās izstāstīt par deju festivālu, kas te notiekot un par ko esot pat uzņemta daudzsēriju filma, pie reizes pafilmējot vietējos, un par kolorītu dāmu, kas esot izbāzusi savu kaķi, ielikusi tam iekšā spuldzīti, un tā nu tas tagad ir mūžīgi dzīvs. Ar īsto vietu nedaudz netrāpām, nākas kādus 8 km stopēt atpakaļ un, kaut arī ir pusnakts, apstājas otrā mašīna un aizved līdz pašam katamarānam.

                                                              Foto - Krišjānis Kirilovs

Nākamajā rītā uzņemam kursu atpakaļ uz Somiju, ir labs pavējš un pēc kādas diennakts jau tuvojamies pirmajām ziemeļu puses salām Ālandu arhipelāgā. Pienākuši Jāņi, visapkārt ir pamatklintājs un mazas priedes, nekādi vaiņagi te netiks pīti. Jau no brauciena otrās nedēļas sapņojam par baļļu. Ar satelītfoto palīdzību atrodam piemērotu salu, uz kuras ir gana daudz plaisu un nišu ar ūdeni, noskatām tādu ap vienu kubikmetru tilpumā, iekuram ugunskuru un sākam nest akmeņus, vienu brīdi jau liekas, būšu pārvērsts par Sīzifu, tik nesu un nesu. Pirmais mērījums ir +17, bet pēc nelielās akmeņu porcijas, kas tiek samesta baļļā, jau paceļam temperatūru par pieciem grādiem, ar laiku ugunskura krāvumu uzlabojam un sarkanīgi, dzirksteļojoši karstelementi lido ūdenī kūpēdami, daži pēc tam vēl vairākas minūtes sīc, un ūdens virmo ap tiem. Pēc svētku galda, kurā atradās pat iepūdēts siers, olīvas un Malduguns alus, mēs jau sasniedzām +36 grādus, kad akmeņi padziest, atkal velkam tos ārā un metam ugunskurā. Vairāk gan mums neizdodas sasniegt, tas nozīmē, ka laiks iegremdēties melnajā, ar sfagniem bagātajā ūdenī. Oi, īsta ballīte, uz krūtīm liekam akmeņus, daži vēl ir tik karsti, ka grūti pat noturēt rokā, ik pa laikam kāds uzrušina vēl kādu karsto un atkal ir jautrība, līdz akmens pabijis pie visiem un beigās jau paguris izsviests no baļļas.

Pamostos nevis ar galvas, bet gan muguras sāpēm, laikam tā dullā staipīšana.

No rīta atkal drusku līst, ar buru palīdzību savācam dzeramo ūdeni un dodamies ceļā. Armands kādā brīdī pamanījies uztaisīt savu personīgo rekordu, noburājis 250 km, man gan laikam reti kad sanācis stūrēt vairāk par trijām, četrām stundām.

Pirms laišanās pāri uz igauņu salām piestājam Ālandu arhipelāga pēdējā salā uz dienvidiem, te nav koku un pūš vējš. Startējam agri, lielie viļņi padara apātisku visu komandu, izņemot Armandu, kurš uzticīgi sēž pie stūres un vago Baltijas jūras ūdeņus. Pēcpusdienā nonākam Sāmsalā pie Pangas stāvkrasta, pie mums ar savdabīgu ūdens moci piebrauc Igaunijas krasta apsardzes pārstāvis, viņš ir tāds futūristisks, septiņdesmito gadu zilā kostīmā ar baltu apaļu ķiveri, ļoti laipni ieskatās dokumentos un pārjautā vai mums viss kārtībā. Krišjānis aizdodas uz Rīgu, mēs paliekam izstaigāt krastu.

 

                                                                Foto - Nora Suškēviča

No rīta veicu mazu ienirienu pie stāvkrasta, man jāatrod un jāpaskatās, cik stāva ir senā glinta zemūdens siena. Ir gandrīz bezvējš, viegli izmest enkuru, ūdens ne pārāk silts, bet tas jau mani nepārsteidz. Drīz vien arī man jākāpj krastā, tālāk pavadīšu nepilnu nedēļu ar pirmā kursa ģeoloģijas studentiem.

Pa čiekuru nosētu taku aizeju līdz jūrai, mazi viļņi rotaļājas pa smilšaino krasta nogāzi, atkal lēni un negribīgi riet saule, kaut kur aiz horizonta manam skatam paslēpies slīd Dahaks.