Pienācis izbraukšanas datums, bet busiņš stāv ar noņemtu motortelpas
priekšpusi kā nomedīts zvērs, kuram pirms ādas nodīrāšanas izgāž iekšas skārda
vannā. Kāds bija ielicis motoram vienu pavisam nepareizu detaļu, iespējams,
nekad neuzzināšu kad un kādas motivācijas vadīts, bet tas izsaucis domino
kauliņu virteni vismaz mēneša garumā ar iedzīvošanos Mariusa Ukmerges garāžā,
iepazīšanos ar Baltinavas labāko meistaru un Ropažu Raimīti. Tā visa rezultātā
pēc pārdomu mirkļiem ceturtdien pievakarē izbraucam ceļā ar trīs cilindriem,
ceturtais bez degvielas padeves tukši spaida gaisu un vārstu atsperes. Varbūt
tas izklausās pārgalvīgi vai pat vieglprātīgi, bet patiesībā tie visi ir tikai
sīkumi salīdzinājumā ar to, kas darījās ledusskapī. Stundu pirms izbraukšanas es
to atveru un saprotu, ka tajā iemitinājusies smaka, kas atgādina pūdētas zivs,
ēzeļa, kaķa, visa sapūdēt iespējamā reizinājumu kuba pakāpē. Man likās, esmu smaku
izturīgs, varu nemazgāties un nemainīt drēbes, bet tas, kas darījās ledusskapī,
domāju, nebūtu izturams pat digitālajam degunam. Atlikušajā stundā tiek
izmantotas desmitiem internetā atrodamas pretsmaku cīņas metodes – sapūšana ar bremžu
šķidrumu, izberšana ar hloru, sāli, etiķi, sodas un maltas kafijas ielikšana, veselas
vīraku čupas izkvēpināšana, tomēr tas ledusskapī dzīvojošo briesmoni nemazina.
Ledusskapja durvis tiek aizvērtas, un mēs dodamies ceļā.
Nākamajā dienā apmeklējam nu jau gandrīz neizbēgamu manas dzīves sastāvdaļu
– Kauņas lidostu, tās muzeju un kafejnīcu ar terasi, no kuras vēroju, kā
akrobātpiloti izstumj no angāra savu divvietīgo jaku, pārvelk pār galvām
rūtainos stiklus un iesilda dzinēju, gandrīz kantainās formas lāpstiņas šķeļ
gaisu, uz mirkli var just vēja pūsmu, tad jaks uz savām garajām, ūdensputnam
līdzīgajām kājām jau atrodas uz skrejceļa, tikai dažas sekundes jaudas
palielinājums, plīkšķ sakultais gaiss un lidmašīna atraujas no zemes, pāris
cilpas, un tā nozūd savos mācību laukos.
Ap pusnakti mani aptur nekontrolējami laipns ceļā policists, viņš
apvaicājas, vai neesmu iedzēris un ka mans numura apgaismojums ir tāds blāvs,
solos, ka drīz iešu gulēt un beigšu klaiņot pa joslām, viņš novēl mierīgu ceļu.
No rīta spīd saule, pie Ukrainas robežas rinda ir maza, gandrīz jau tiekam
cauri, bet uz maģiskās lapiņas, kurā tiek spiesti zīmogi, viena tomēr pietrūkst,
jaunietis ar ieroci plecā liek mums griezties atpakaļ. Ir patīkami, kad robeža
paliek aiz muguras, iespējams, ka tajās robežu laušanās vispār ir kaut kas tāds
patīkams.
Lucka tika pieteikta kā „noteikti jāredz”, tā ir gandrīz pa ceļam uz Ļvovu,
kādi pārsimts lieki kilometri. Ceļi šeit taisni, pārredzami un bez bedrēm, spīd
saule, kilometri skrien tik viegli, tik nemanāmi un organiski, kā sevis
apgādāšana ar skābekli. Pirmais, kas atsedzas, ieripojot pa platajām, nedaudz
haotiskajām ielām, ir tās nekad neieņemtais cietoksnis, bruģēta iela ved augšup
pa kalnu, smaržo pēc kritušām vīģēm, un mazie, piebāztie dārzi atgādina Abhāziju,
pietrūkst tikai jūrā pūstošo arbūzu mizu un vistu mēslu smaržas. Vakarā
dzestrums ir kā Turcijas kalnos, dūmakā iekrīt saule, kaut kur upes otrā pusē
tiek dedzināta kūla, tālumā mājas izskatās kā filmēšanas laukumā saliktas
kastītes. Pēc hačapuri un kafijas ieklīstam parkā, kurā ir arī zoo, karuseļi un
kanāli, kas sarakti krustu šķērsu un liek nojaust kādreizējas pils apmērus un
to kārtību, kas tagad pārtapusi par jauniešu pulcēšanos un māmiņu ratu
stumdīšanas vietu.
Nu rakstnieks tu esi :)
AtbildētDzēst