Ļvova sagaida ar savām līkumainajām vienvirziena ielām, dažviet kā ar
zīmuli pārvilktas līnijas bruģētos ceļus iezīmē tramvaja sliedes. Pilsētā
iezadzies pirmais rudens vēstnesis, iekrāsojot parkos lapas, apsedzot ļaudīm plecus
ar jakām un apavos noslēpjot vasaras saulē nozeltītās potītes. Atceros, kādā
agrā pavasara dienā Aizkarpatos, laivojot pa Čeremošu, pēc slapja sniega un aukstumā
izbalējušām acīm, uzlēca saule, un virs nabadzīga ciemata vienstāvu ēkām ar
izšķobītiem žogu mietiem iemirdzējās baznīcu kupoli, bet turpat pie kājām lipa
ikdienišķi dubļi. Dūcoši urāli rāpās kalnos pēc savas kārtējas koku devas ar vīriem
kamuflāžās un cigarešu dūmos, kādā sētā ēdām vareņikus un jurists spēlēja
vijoli, viņa māte lepni smaidīja, viņi cepa maizi, un politikā viņš neies,
iespējams, ka vietā, kur zelta kupoli mērcas dubļos, nav viegli būt godīgam.
Tagad viss ir savādāk, tiek laboti ceļi un iekārtoti parki ar spēļu
laukumiem, nesaprotamiem vingrošanas rīkiem un Eiropas fondu atbalstu plāksnītēm,
bet tie, kuriem tagad naudas ir mazāk, vaino karu, šur tur izkārtnes ar Maidanā
kritušajiem, šur tur karavīri vēl dzīvi, dodas uz mācībām vai fronti. Varbūt
ANO pieskatīs separātistus, varbūt rietumi atsūtīs ieročus, varbūt viss kaut kā
nokārtosies.
Kā jau ierasts, publiskajā pirtī laiks izkūst ātrāk par taukiem, neprātīgā
skrējienā ielecam tramvajā, kas maksā atbilstoši savam pārvietošanās ātrumam un
saprotam, ka skrienot varētu paspēt arī uz iepriekšējo.
Operas nama baleta izrādē šovakar Dons Kihots, kurš nedejo un necīnās ar dzirnavām,
viņam gana ar bruņinieku romānu lasīšanu un pārējo vērošanu no malas, viņa
uzticamais Sančo Pansa ir omulīgs tusnītis, kas imitē dažas baletiskas kustības,
un viņam tiešām nesanāk, tas piedod ticamības sajūtu. Otrais cēliens sākas ar
tādu Spānijas lauku ciemu, ugunskuru un bagātām noskaņām, viss būtu labi, tikai
starpbrīdī pietrūkst kaut kāds piena kokteilis vai maza kūciņa, ar Opernamu
savienotā pagraba kafejnīcā pieejami tikai dzīvi vēži, un trešais cēliens
varēja vispār nebūt, jo tajā nenotiek nekas, visi pa druskai izrādās un zāle
aplaudē ik pēc divdesmit sekundēm.
Pēc vakardienas iziešanas ielās no rīta skrienam saulainajā pilsētā, vietas,
ielas un pagalmi slīd gar acīm, caur parku līdz sliedēm, pa tepiķiem izliktu
taku līdz stacijai, tad atkal atpakaļ uz parku un cauri vecpilsētai uz
viesnīcu. Kaut kāda jauna pilsēta paveras manām acīm, cita Ļvova, gana daudz es
te esmu maldījies, bet tik daudz vēl pārsteigumus šī vieta man spēj dot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru