Marts ir laiks kalniem

            Marts ir laiks kalniem un sniegam, nu jau trešo gadu pēc kārtas dodamies uz Karpatiem. Liekot pasi somas kabatā, sapratu, ka divi aizpildīti atvērumi ar Ukrainas zīmodziņiem norāda uz nelielu apsēstību. Kādas trīsarpus reizes gadā pirts, opera, mazi lēti hosteļi un kafejnīcu dzīve Ļvivā, pastaigas kalnos, putojošas upes, zelta sakne un sniegotās virsotnes Karpatos.

            Šoreiz bija neprātīga skriešana uz vilcienu, tieši tāpat kā visas pārējās reizes, sniega dēļi, pārgājiena slēpes, vairākas somas un tirgū iepirktā pārtika, un tas viss sasodīti nepielūdzami ik uz soļa paliek arvien smagāks un smagāks, tā vien liekas, ka nepastāv ne konstantes, ne gravitācijas nemainības likumi, ka svara pieaugums ir eksponenciāls un ka vienkārši viss, kas atrodas tavās rokās un uz pleciem, ar vairāku G paātrinājumu tiks agri vai vēlu ietriekts bruģī.

            Bet tad, kad visas mantas ir izkrāmētas augšās un apakšās un atnesta pirmā tēja, aiz loga aizslīd pilsētas nomales pelēkās daudzstāvu ēkas, kas kontrastaini jaucas ar zeltainajiem baznīcu torņiem, šur un tur jau aizdedzināti pirmie kūlas lauki piedod vieglu neiespējamības sajūtu, aizmirsusies pirts un neprātīgā skriešana, acis veras kustīgajā ainavā, uz galda šūpojas krūzītes, kāds rokas uzkodu maisos, kāds knosās un kārtojās, vilciens apstājas, pavadone stāv un skatās atvērtajās durvīs, pietura, kurā neviens neiekāpa, viņa arī nevienu nemeklēja un negaidīja, viņa vienkārši skatījās kā jaunieši spēlē futbolu.

Slīdošais pavadonis

Karpatu pakājes pauguri

sliežu gulšņu dungas

vīns un vīnogas

slīd slīd aizslīd

pavadonis ar tēju

tamburā cigarešu dūmi

no krājuma Pavadonis 2015

            Jasinjas stacijā iebraucam pusnaktī, Jurijs mūs gaida ar tableti, tā te viņi saukā tos bobikus, kas ir busiņi, nu tādi — ar vairāk sēdvietām un apaļiem kukaiņveidīgiem purniem. Viņam pašam ir tāds bobiks, kuram zilas neonu toņu gaismas, un viņš liek tik labu bītiņu, tāda sajuta, ka mājās nopietni gatavojas un piemeklē katram braucienam mūziku. Es reiz mēģināju uzkāpt Dragobratā, pagāja teju visa diena, ar Juriju esam augšā 45 minūšu laikā.

Kalnu ainavas vietā vēlējos ievietot mūsu kopbildi, kurā būtu redzama Dita, Eva, Māris, Nora un es, bet tāda manā arhīvā netika atrasta.

            Andžela un Žeņa mūs gaida, pacienā ar zupu, esam atkal mājās. Snieg slapjš sniegs, nākamajā diena migla un vējš, bet pacēlāji strādā, un pēc tam paliek tik labāk un labāk, un mūsu mamma Andžela, kas pielej termosus ar karsto ūdeni, dusmojas, ja zupa dziest un groza galvu, ja kāds no cimperlīgajiem bērniem neēd sēnes vai balto mērci. Liekas, vajadzētu no visa aizbēgt un ļauties kalnam un sniegam, vakaros, kad pacēlājus izslēdz, uzvelku pārgājienslēpes ar ādiņām un uzkāpju tuvējā virsotnē, jau līdz ar krēslu noslidinos lejā, citureiz eju pa kori, līdz vējš sāk pūst cauri, un Andželas virtuves mājīgums galvā kļūst neatvairāms. Ir arī ballītes un daži jauni draugi, bet varbūt par to kādā citā reizē.