No Igaunijas atbraucu
pārkarsētā autobusā. Izvilku ērces, saķemmēju saulē sakaltētos matus un devos
uz Cepienu, lai turpinātu gaidīt jau
gadu tvarstītās mīdijas ķiploka-laima mērcē, iepriekš viņiem vienmēr bijušas kaut
kādas atrunas - nav elektrība, esot jau apēstas vai vēl kas, bet, kad slīdu iestādei
garām pa Meža ielu, saimnieks katru reiz tik laipni sveicina, it kā mēs būtu
seni draugi, un kājas arvien no jauna ved uz šo mazo, kafejnīcām piebārstīto
ieliņu. Tikmēr Dahaka pirmā komanda sildījās biologu bāzes pirtī Kolkā vai
lakstojās ap sarkanvīna kartona pakām, no kurām kārīgi izbāzti krāni remdina
ceļotāju slāpes. No Sirves pussalas redzami Kurzemes krasti, un Kolka nav tālu,
līcī iepūtis ziemelis, sarunājām, ka Dahaks pie raga mūs sagaidīs un man uz vienu
nakti tiek dāvāta aizķeršanās vasaras pilsētā, kurā sāk smaržot liepas.
Nakts tumšākā
stunda strauji rūk, Ieva velk Krūmu teltī, un pasēdēšanai pienāk gals, arī odi ir
aprimuši vai varbūt mēs tos vairs nejūtam. Paēduši vakariņas, pamanāmies
izspēlēt Ilustrētās zinātnes sešu jautājumu viktorīnu un pilnībā izgāzties
sadaļā zooloģija (kas tas par dzīvnieku?)
– pie pēdējā palīgpunkta, kurā atbilde parasti tiek teju uzpilināta uz mēles, ir
rakstīts – ķepainītis mazgātājs,
mēs viņu pārdēvējam par ķepainīti laizītāju, jo to, ka tā tiek dēvēts jenots, taču
nevar ņemt nopietni. Jautājumos par vēsturi Krūms ir gandrīz neaizvietojams,
viņš viegli pinās ap Plīniju un pērās ar Pitagoru, vēl tur visi tie Amerikas
prezidenti un gadi, un reizēm mums visiem sajūk viss, bet sadaļā Astronomija galvas pagriežas pret
Armandu vēl pirms jautājuma nolasīšanas. Risinām arī fundamentālās eksistences jautājumus,
noskaidrojam šo to par gorillas un šimpanžu uzvedību, tomēr galvenais panākums
diskusijām – tiek pielikts punkts esības nepārdzimšanai.
Tehniskā pontona
ahterī guļ Rišārs, bet forā iespiesti mitināmies mēs ar Ditu, šauri, bet toties
katram savs iluminators. Atbīdu iekšā kāpjamo lūku, un ar muguru pret mani, aizdomīgi
spilgtā telefona gaismā, notupies kajītes biedrs. Nodomāju, ka čato ar savām
draudzenītēm, palūdzu, vai varu tikt garām, bet atbildes nav, gaisma nāk nevis
no telefona ekrāna, bet no ieslēgtā lukturīša, Rišāra dzirdes maņa uz brīdi ir
izslēgta, viņš atvēris savu atpakaļceļa stopējamo maisiņu, izvilcis no
iepakojuma desu un kož kumosu pēc kumosa, pēc tam nedabīgā diodes gaismā, kurā
iekrāsojas balti zobi un tumši vaigi,
pusrūķa cepure, viņš joprojām neko neteikdams, tāpat, pustupus sēdēdams, pagriežas,
no iepakojuma izvelk atlikušo desas gabalu, no kura izspiedies neliels tauku
kamoliņš, kas acīmredzot zem zobu spiediena nav izturējis slodzi, un sniedz to
man, tikai pēc kādas vēl nenosakāma ilguma pauzes pavisam skaidri un
pašsaprotami paziņo „Man ļoti sagribējās ēst.”Kopš vakariņām ar pāris
konserviem, apceptu kabaci, griķiem, pāris pudelēm Primitivo un kādu Malduguns
alus pudeli, vēl nav pagājušas vēl pat ne pāris stundas, bet tas nekas.
Baltijas jūra
šķērsota jau pirms pāris dienām, vējš pūta tieši pretī un mums gāja lēni, kādas
35 stundas no Kolkas, bet tagad Göta kanāla dzīve rit mierīgi. Kādā citā
naktī, kad sāk līt un nākas pamest ugunskuru, lai paslēptos zem vecas, līkas
priedes, kuras skujas bija tik biezas, ka ne pile nenokļūst līdz mūsu galvām, tumsas
aizsegā parādās govs, viena un balta, tik neticama, ka neviens tai īsti nepievērš
uzmanību, līdz brīdim, kad no krūmiem klusi iznirst vesels bars, Rišārs tām
skrien pretī, govis bēg un nāk atpakaļ, bet tumsas filtrs to padara tālu un
neiespējamu. Pēdējā palikusī ir pavisam baisa, brūna, nē, melna kā ogle, bet uz
sejas tai uzlikta balta maska kā Bāskervilas fosfors, tā stāv un skatās, it kā
saprastu kaut ko vairāk nekā mēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru