Kaste mandarīnu

Provizoriskajā aptaujā par to, vai kāds Petru grib vēl vienu dienu, valda klusums, vakar visi pārsaluši un pārstaigājušies. Dodamies uz tuksnesi, pie ieejas Wadi Rumā uzrādām savas Jordan Pass, kas tiek apzīmogotas un mēs esam tiesīgi iebraukt parka teritorijā. Asfaltēts ceļš, apkārt smiltis un nelielas mājās un pikapi ar atvērtiem motora pārsegiem, esmu noskatījis vecu toijotu, kas varētu mūs ievest dziļāk sarkanajā Marsa pasaulē, vecāki neiejaucas, tikai mamma kādā brīdi klusi ieminas, ka vajadzētu palikt kādā vietā, kur nav pārāk auksts, bet Dita ar aizdomām vēro manu organizēšanu, tad piebrauc pelēks nissans ar diviem gidiem, nostājas braukšanai pretējā joslā, es stāvu savējā, iela ir nobloķēta, bet tas nevienu nesatrauc. Tie čaļi pārāk nerunā angliski, man nākas zvanīt vienam no viņa brāļiem un kaut ko apspriest, bet ne par ko mēs tā arī nevienojamies un atlocītā karte ar tuksneša objektiem no kapota tiek noņemta. Pēc manas ne pārāk veiksmīgas darbošanās Dita nobuko kempingu un viss atrisinās, vecākiem ne vārdiņu nesakot par to, ka palikšana būs teltīs un ka neviens jau nezina, cik tur silts vai auksts. Jau kopš paša rīta sapņoju par omleti un vecu toijotas pikapu, bet nav slikta arī tēja uz siltas saules apspīdētas terases un mūsu gida šūpelīgais jeep, kas vedīs mūs ekskursijā un nogādās līdz teltīm. Pret veciem cilvēkiem te izrāda lielu cieņu, tēvam piedāvā iespēju palikt pieskatīt kamieļus un varbūt arī pāris sievas, vai arī tās sievas pieskatītu viņu, nezinu, viņš sēž priekšā un pie pirmā objekta viņam kā limuzīnā atver durvis, tā ir bijusī Arābijas Lorensa slēptuve un avotiņš, ko viņš te atradis, vienlaikus te ir arī nabatiešu raksti un man visu laiku liekas, ka tie raksti jābildē un ka varbūt viņi vēl nav atšifrēti un, atgriežoties Rīgā, es atlikušo dzīvi pavadīšu ieracis sevi un galdu papīru kalnos. Pēc ķeburu apskatīšanas mirkli vēroju guļošu kamieli un viņa ķepas. Tādi lieli apaļi spilventiņi, pietuvojos, aptupstos un izstiepju roku, bet nespēju pieskarties, kādu mirkli tā vilcinājies, paceļu galvu un pagrozos apkārt, vai neviens mani nevēro, tad sniedzos ar roku vēlreiz,  seko īss saskāriena mirklis, kamielis pat nepakustas, bet es no satraukuma gandrīz vai aizeju ar sirdi. Otrais objekts ir smilšu kaudze, gandrīz tik iespaidīga kā Baltā kāpa Lielupes krastā, tad seko trešais un ceturtais, un pēc solītājām pāris stundām viss beidzas. Pēdējais pārbrauciens uz telts mītni, mūsu jaunās mājās klints ielokā ir uzsilušas un visi priecīgi, ejam pastaigāties. Sarkanas nokrāsas, te filmēts „Marsietis”, un smilšakmens klints masīvi ar notecējumiem un erodētām milzu kavernām atgādina Gaudi, nodomāju, ka nav nemaz jābrauc uz Barselonu, bet tepat Jordānijā to visu var redzēt. Atpakaļceļā labu gabalu pirms nometnes smiltīs uzrodas lielas pēdas, tās ir plakanas ar strupiem pirkstiem un tās pavada apaļš rimbuļa nospiedums. Kad esam nonākuši atpakaļ pie teltīm, redzu tēvu, kurš basām kājām vēro tuksneša ainavu, labo roku atbalstījis pret spieķi.

Sākas vakariņu laiks, precīzāk, vakariņu gaidīšanas laiks, mani vecāki to izmanto, izlietojot kopējo cukuru, kas nolikts pie tējas, un arī tēju mēs lietojam. Pēc kādas stundas ierodas vēl pāris viesi, tad vēl daži, viņi tējas vietā dabū gaisa burbuļus, kas gārdz, spaidot termosa pumpējamo pogu. Nokavēts, draugi, mēs nevainīgi skatāmies vaļējā krāsnī, kas tiek aizkurta lielas telts vidū, tiek nesti žagariņi un sāk sprakstēt liesmas, bet vakariņas nenāk. Mēģinu noturēt uzmanību, lasot Ilustrēto vēsturi, domas slīd tālu prom, uzmācas bažas, ka varbūt nekādas ēšanas nebūs, ka viss ir sajaukts, kaut kāds pārpratums, bija runāts ap sešiem, sākām gaidīt ap pieciem un tagad jau ir tumšs, noteikti pāri septiņiem, līdz beidzot galds neticamā ātrumā tiek piekrāmēts ar paplātēm un pannām, un vīrs baltā apmetnī, ieturējis pauzi, apsēžoties pie uguns un izpīpējot cigareti, ceļas kājās, lai svinīgi aicina visus pie galda. Tās mīkstās vistiņas ar karija rīsiem un salāti, sarunas pārtrūkst, visi ēd un uz šķīvjiem sāk uzkrāties kauli. 

Foto - Dita Ābola

No rīta mūs gaida brokastis, un neilgi pēc runātā laika pieripo balts pikaps ar mūsu izskatīgo puisi, mamma ar Ditu metas izmantot iespēju un sarunā kopēju bildi uz atvadām, neplānoti kadrā parādās arī tēvs.  Salonā neviens negrib, visi sēž kravas kastē, plīvo mati, tiek celti gaisā telefoni, un kaut kādā brīdī mamma atzīstas, ka uzņēmusi pirmo selfiju, tas izklausās tik nozīmīgi, it kā meita ziņotu mātei par savām pirmajām mēnešreizēm.

Nonākam līdz Sarkanajai jūrai, paliek silts, katrā apstāšanās reizē tiek vilktas nost drēbju kārtas, virpuļojam viesnīcas meklējumos, padsmit kilometrus aiz Akabas, pie pašas jūras jau diezgan tuvu Saūda Arābijai atrodam labu vietiņu. Pagalma vidū nekustīgs, zils baseins, gandrīz kā piemineklis, liekas, ka tajā peldējis vēl nav neviens un nekad, ja nu vienīgi vējš iepūtis kādu sakaltušu olīvkoka lapu un izjaucis zilo tirkīza harmoniju. Vecāki tiek pie solīdas mājiņas, bet mums bungalo uz jumta no drūpoša finiera. Daudz nekavējos, paņemu pleznas un brilles, ejot pa pludmali, jūtu satraukumu, gandrīz kā uz pirmo randiņu, nē, vēl labāk. Pāris vēzieni, un es pazūdu viņā, pārdesmit metrus no krasta sākas rifs, zivis un koraļļi un ir sasodīti auksts. Trīs reizes eju ūdenī un pēc tam krastā salstu, kratos drebuļos, pēc pēdējās peldes ielienu saules sasildītajā mašīnā un ieslēdzu krāsniņu uz pilnu, nezinu, cik tur ir grādu, daudz, noteikti pāri 40, bet man liekas, ka nesilda. Biju atradis informāciju, ka tepat pie krasta jābūt nogremdētam kuģim, tankam un varbūt arī lidmašīnai, bet es neko nevaru atrast. Vakarā braucam uz pilsētu pieēsties, kalorijas aukstajā ūdenī svilušas vairāk, nekā varēju apēst, es pat saldummīļu namiņā ieēdu pāris gabalus halvas un pēc tam, atgriezies bungalo, paslēpjos dziļi zem segas, jo vējš rausta sienas un šūpina virs galvas iekārto lampu.

Nākamā diena sākas ar ekskursiju akvārijā, viss ir lieliski, līdz ierodas pāris nelieli autobusi ar skolniekiem, iet skaļi, tika raustīti un nēsāti izbāztie bruņurupuči, haizivs žokļos tiek bāzta roka līdz plecam un zem uzlīmes „Nepieskarties akvārija stikla sienām” ir pusducis bērnu, ar rokām un seju piesūkušies kā astoņkāji. Daļu no aizstikla iemītniekiem jau biju redzējis, piemēram, Dita atpazina vienu no indīgākajiem radījumiem – akmens zivi, tā dzīvo tepat, netālu no viesnīcas dažu metru dziļumā, Welcome to Jordan! Nespēju vairs paskatīties uz stiklotajiem terārijiem bez tās Kortāsara sajūtas, tu vienreiz izlasi un visu dzīvi tevi vajā akseliotrs (galīgi neatceros, kā viņu sauca, to dzīvnieciņu).

Izīrēju hidru un tagad salstu, bet vairs neredzu savas sacēlušās spalvas un jūtos arī drošāk ūdenī, ja es būtu haizivs, labāk izvēlētos cilvēku bez iepakojuma. Nākamajā dienā izbraucam ar pseidozemūdeni, kur var vērot ūdens pasauli no dzeltena Nemo kuģīša, tam ir 2 m iegrime ar apaļiem krēsliņiem tumšā pagrabstāvā. Uzmanīgi sekoju katrām izmaiņām rifā, dažus orientierus jau pazīstu, iemācījos visu no galvas, nogremdētais kuģis bija iezīmēts ar divām bojām un tur pat netālu bija novērošanas stacija, pirmajā dienā jau biju bijis pavisam tuvu. Tanks te pat pie krasta, tuvāk nekā meklēju un lidmašīna Herkules kaut kur dziļi krēslā, gulēja kā sena antīka tempļa kolonna, likāsn ka viņa grib būt aizmirsta, apaugt ar aļģēm un koraļļiem, apaugt līdz nepazīšanai, no pilotu kabīnes augšup skrien burbuļi, šūpodamies tie maina savu formu kā piepūsti svārki derviša dejā, tie palikuši no nirējiem, kas te ložņā kā tārpi pa pūstošu miesu.

Vējš bija pieņēmies spēkā, viļņi sitas pret laivu, mēs atgriežamies atpakaļ slēgtā viesnīcu teritorijā, kur piestātnē kā balti ilkņi zīmējās kuteri, bruģētas ieliņas rotā palmas, kas sajaucas karogu audeklos un iekrāsojas mums viegli uzminamās krāsās. Te ir arī īsti bāri, tādi, kur ir alkohols, nemo darbiniece vienlīdz labi maina valodas no krievu uz angļu, starp mazajiem moliem, kas mierīgo pasauli aizsedz no viļņiem, nogrimusi dolāra banknote, tā iederas šajā oāzē, guļ tur apakšā, lai atgādinātu, ka bez manis te būtu tikai sausas klintis.

Pierodu pie aukstuma, līdz kuģim nākas peldēt labu gabaliņu ieslīpi pret vēju, asi šļakstoši viļņi bremzē manu gaitu, papeldu garām novērošanas stacijai, kur ūdenī iekārti man nezināmi mērinstrumenti un uz rāmjiem, kas atgādina saliekamās gultas, sākuši augt koraļļi. Sasniedzu rozā boju, no kuras iestiepta dzelmē pazūd nepiemēroti resna virve, kas atzīmē 70 m garā kuģa apaļo pakaļgalu, vairākas reizes aizpeldu līdz tā purngalam un atpakaļ, nespēju pieņemt lēmumu, kad to pamest, mēģinu ienirt un pieskarties, nav atsvara, pietrūkst spēka, bet varbūt arī drosmes. Dita mani pavada līdz kādam pusceļam un tad dodas atpakaļ pie rifa, viņai šajos viļņos piemetusies jūras slimība, es gan tam neticētu, ja vien pats reiz gandrīz nebūtu ievēmis akvalanga regulētājā. Mamma atstāta krastā, lai pieskatītu, ja kaut kas atgadās, tā kā esam prom gandrīz stundu, viņa ir pārnervozējusies, viņa pat nezina, kāds tur miers tajā zili zaļajā dzelmē. Tanks tik viegli rokā nedodas, ir jau vakars, pirms pēdējās peldes pamanos nedaudz atpūsties, bet vilcināties vairs nevar, saule zemu, ūdenī kļūst diezgan tumšs. Viss likās pazīstams, bet tanks kā nebija, tā nebija. Nolēmu – vēl pāris līkumus un tad viss, padošos un miers, bet tad ieraugu burbuļus un kādus septiņus nirējus, kas kā putni lidinājās apkārt tankam, it kā vēlētos to nomedīt. Vairākas reizes ienirstu, aptaustu riteņus un bruņas, pagaidu, lai nirēji uztaisa kopbildi un tad, vēl pāris lokus apmetis, dodos krastā, ir tāda padarīta darba sajūta. 

Foto - Dita Ābola

Vējš naktī paliek vēl stiprāks, ir laiks doties projām, kamēr bungalo vēl nav uzgāzies uz galvas, pa ceļam uz Ammānu apskatām Mozus kalnu un baznīcu, bet pēc tam es nopērku apelsīnus. Veselu vienu lielu kasti, daudzus kilogramus, paraudzīju vienus un tad otrus, visi liekās cieti, mēģināju izstāstīt, ka gribu tādus, lai viegli mizojas, tad no mazliet malā paliktām kastēm dabūju prasīto, kad iekāpju atpakaļ mašīnā, visi kā viens paziņo, ka esmu iegādājies mandarīnus, sākas mizošana, un tie izrādās tik skābi un sevī glabā tik daudz sēklu, ka uz mirkli gandrīz pazaudēju kontroli pār auto. Pat ēzelis aizbēg no mana mandarīna, ko pasviežu pa atvērtu logu, kāpju ārā un skraidu tam pakaļ, bet jēga nekāda. Nobraucam ielejā, ceļš ir garāks nekā plānots un degvielas mazāk nekā vajadzētu, mašīnā visi paliek arvien klusāki. Dodamies staigāt pa kanjonu, Wadi Bin parkā mūs nelaiž bez gida noalgošanas, bet nauda jau mums sāk beigties un to gidu neviens tā īsti negrib, tāpēc dodamies uz pretējo pusi, ārpus gidu iemītajām un tūristu apmaksātajām taciņām, ūdens silts kā tēja, atrodu pat vietu, kur palīst zem ūdenskrituma, tad pazaudēju Ditu, iztēlojos, kā viņu nolaupījuši vietējie gani, atpakaļ ceļā netīšām esam samainījāmies, staigāju šurpu turpu, beigās jau nedaudz satraukts skraidu un šļakstos pa silto ūdeni. Nāk vakars un katram no mums acu priekšā kāda no ainām, kā klīstam pa pustuksnesi meklēdami benzīnu, klusums pārvērties vibrējošā vakuumā, būtu bijis labi, ja tādi apstākļi būtu bijuši dažas dienas atpakaļ, kad man bija jāraksta tēzes konferencei, bet tad visi ņēmās pilnā sparā, meklēdami lietas un diskutēdami par to, kurš ko ir pazaudējis vai arī skaļi uzskaitot lietas, kas tiek ieliktas vai izņemtas no kofera, vai gluži otrādi – mēģinot apklusināt vienam otru, tādējādi jezgu padarot vēl skaļāku.

Mammai ir dzimšanas diena un man nav ne mazākās sajēgas, cik viņai gadu. Tiek meklēta kafejnīca, uzkāpts vienā no Ammānas augstākajiem kalniem un atrastas pilsētas klusākās ielas, kurās pat kaķis varētu nomirt badā, tad atrodam veģetāru ēstuvi, no kuras laižamies prom kā no spitālības, līdz beigu beigās nokļūstam tādā kā ūdens pīpju salonā ar mūziķi, kas vairākas stundas dzied un spēlē mūziku, kas nekad nesākas, nebeidzas un nemainās. Man acīs kož salkanie dūmi, mēs atkal ēdam vistu un rīsus un cauri dūmiem redzēju, ka ir kāds vīrs, kas staigā apkārt ar oglītēm un ik pa laikam bez uzaicinājuma kādam no pīpētājiem ar lielu pinceti uzliek jaunu ogli.

Pienāk pēdējā diena, es kā aptracis gribu auto muzeju, bet pārējie grib ēst. Šaudāmies apkārt un tramdām vietējos, navigācija īsti nezina pareizos vārtus, apsargi mūs padzen no karaļa pils pašas priekšas, militāristi neko nezina, bet es izmisīgi lūdzos, ka mums vajag museum, museum, mēģinu pierunāt, lai policija mūs konvojē, pa to laiku situācija mašīnā paliek nokaitēta, esmu gatavs nokavēt lidmašīnu, bet bez muzeja atpakaļ doties būtu padošanās. Muzeju atrodam un tas ir pūliņu vērts, staigāju no telpas uz telpu neelpojot, ir bail ko izkustināt šajā spožajā kārtībā. Tās redzamas esošā karaļa mašīnas, iepriekšējo karaļu mašīnas, viņu dēlu un varbūt arī draugu mašīnas, te ir arī motocikli un velosipēdi, spoguļos atspīd sarkani tepiķi. Viss beidzās labi, atrodam pat dīvainu, diezgan šiku turku ēstuvi, kur pēc manas uzstājības un neskaidriem paskaidrojumiem par to, ka mums ir lidmašīna un nav laika, tiek atnesta zupa glāzēs ar pīrādziņiem, gandrīz kā bēru buljons.

Mana soma slīd cauri rentgenam, pleznas esmu ielicis vecāku koferī, drēbes līdzi nebiju paņēmis un izlasīto žurnālu izmetis, pametu acis monitorā, tur rēgojas manas somas saturs – tikai lieli, sārti bumbuļi, gandrīz tikpat oranži kā dzīvē.