Paātrinājums

Bugas upi klāj spoguļains ledus, samazinu ātrumu, tepat kaut kur jābūt nobrauktuvei, šodien spīd saule, pagājušajā naktī Vroclavā bija atnācis liels aukstums. Niez pēdas, iedomājoties, ka beidzot pēc teju vai trīs nedēļu vizināšanas varēs uzvilkt slidas, kas iekrāmētas pašā apavu plaukta apakšā. Jau vakar, Potsdamā sāku bakstīt ledu ar kāju, bet tas lūza kā jauna mīlnieka sirds. Sākumā mazliet bailīgi, ar nūjām klaudzinos sev pa priekšu un skatos kā uz neredzētu sugu, nav jau tā, ka nebūtu ielūzis, un tad visa tā teorija par tikšanu ārā pazūd, pamācībās uzzīmēti āķi, kas izslīd no piedurknēm pareizajā brīdī kā supervaroņa gadžets, tie iecērtas ledū un ar mugurpusi jāuzguļas uz baltās virsmas, kas kā dīvānā ieklāts palags simbolizē mājas un drošību, dažos zīmējumos ir pat redzēts tāds cietušais, kas ticis atpakaļ uz ledus nesaslapinājies, bet dzīvē ledus lūzt vien no pieskāršanās ar rokām, āliņģis pārvēršas par nenoteiktas robežas putru, līdz izdodas no tās izsvempties. Šeit ir ap septiņiem centimetriem biezs, nelūzīs, nedaudz iekrakšķas, bet tas tikai piedod patīkamu satraukumu, metu apļus un izlūkoju jaunas vietas, bet pēc tam jau droši slīdu pāri iebrauktajām pēdām.

Termometrs rāda mīnus septiņpadsmit, kaut kur tepat labajā pusē ir Baltkrievijas robeža, līdz Viļņai kādi piecdesmit kilometri, apkārt ir meži, ja busiņš tagad izbeigtos, būtu viss, aukstums uzvarētu, nogurušas domas rotaļājas galvā. Mariuss mūs gaida, lifts uzved uz 12. stāvu, ārā ir skats pār naksnīgu pilsētu, no šī rakursa svešāda un vispār nemaz nezinu, kā tai Viļņai būtu jāizskatās no augšas.

Foto - Dita Ābola

Guļam ilgi un saldi, pēcpusdienā skrienu pēc slēpēm un tad metos piepilsētas dambju sistēmā, te ir daudz sniega, par slidošanu jāaizmirst. Vakarā atbrauks vecāki, sarunāta maza ballīte pie Šarlotes, viņi ir pieskata kādu māju, kurā jābūt arī diviem suņiem, esmu tos iztēlojies lielus kā lāčus ar bagātīgu kažoku, nedaudz lēnīgus, kas jaucas starp cilvēkiem un sarunām. Mans ceļš vijas cauri egļu mežam ar tādām Karpatu kupenām uz koku zariem, iebraucis pagalmā un atvēris durvis, nemanu suņus, likās, ka tie ielēks mašīnā, saspaidīs slēdžus un izārdīs gultu, ievelkot tajā neapēstos nīderlandiešu cepumus, sagrauzīs drošības siksnu un beigās mani izstums sniegā, uz maniem iebildumiem luncinot asti. Pēc pāris pieklājības teikumiem klusi apjautājos par suņiem, jā, tie esot lejā garāžā, tur arī pirts, drīz jāiet iekurt. Garāža zem mājas nedaudz vēsa, var saost, ka te jābūt suņiem, tiešām divi bēdīgi ar plānu spalvu, ne pārāk liela izmēra, gulšņā uz dīvāna un uz manu ierašanos pilnīgi neieinteresēti nolaiž paceltās galvas. Atbrauc Dita ar Mariusu, ir iekurta pirts, un es dodos pakaļ vecākiem, jābrauc kāda pusstunda, atkal ir auksts, un pilsēta joprojām liekas sveša, pie dzelzceļa stacijas apmulsis riņķoju un meklēju autoostu, tur ir tumšs un aizvērta tualete, aizskrienu līdz tuvākajai šķērsielai un, atverot rāvējslēdzēju, atceros, ka pirms nepilna gada es tieši te stāvēju un čurāju, bija auksts un pret plecu stāvēja atstutētas slēpes.

Vecāki atbraukuši ar Luksiņu, izskatās apmierināti, izstāstu, ka būs pirts un visi jau gaida. Ierodamies mājās, Julius jau guļ, pārējie tādi lēnīgi, vīna pudele joprojām pusizdzerta, atnesu vēl vienu un saleju pustukšajās glāzēs, pirts ir karsta, un tas drusku iekustina vakaru, bet mana ilūzija par lielo balli ar spiedzošajām čikitām ir izgāzusies, sarukuši ir arī suņi un to kažoki, bet ārā ir balts.

No rīta notiek krāmēšanās, tēvam ir pazudis itin viss, kas varētu būt vajadzīgs ceļojumā un pie tā ir vainīga mamma, viņa meklē un liek pa somām, tam visam pa vidu ir paranoiskas bailes par to, ka pakas ir pārāk lielas un Ryanair mūs nekur nelaidīs. Kad veiksmīgi aizsāktas brokastis, intelektuālu sarunu vietā tiek tvarstīts cukurs, līdz tas atrodas un kafija pārvēršas cementā, savukārt es skraidu uz pagrabu ar espresso kafijas kannu, jo virtuvē ir indukcijas plīts. 

Foto - autors

Lidostā mamma, kā vienmēr, pīkst zem metāla detektora, viņai kā kabatu zaglei no visām malām tiek vilkti nost kaut kādi spīguļi, tomēr vēl arvien pīkst. Uz mūsu mazajām somām neviens pat nepaskatās, man ir tikai snurkelis un pleznas, drēbes jau iepriekš sadzīvotas un dators salūzis, savā somā pieņēmu mammas matu žāvētāju, tāds kā krokodils ar plastmasas zobiem, nedaudz paspaidu un ielieku starp mantām. Vecāki ir kaut kur lidmašīnas priekšgalā, bet es pie loga vēroju, kā mazgā spārnus, laikam apledojuši, uz zemes līst izkausēts ledus, tas saputots izplešas un iztek no mana redzes lauka. Gribas ievilkt gaisu un sajust, vai tam ir smarža, dūc ventilators, un ārpuse ir palikusi nesasniedzama, nav ne smaržu, ne vēja, kas sitās sejā, kāpjot pa alumīnija kāpnēm, tikai tā dūkoņa un vēl gaismiņas, un varbūt kāds stjuarts, nezinu, neredzu, dzirdu tikai to ventilatorus, kas būtu, ja tos izslēgtu? Mēs vel esam uz zemes, kaut kur grozāmies, aizkrīt viena auss, tā dūkoņa, viņi maina spiedienu, pilots ar lielu apaļu pogu.. vai varbūt tas notiek automātiski. Paceļamies un joprojām dūc, man patīk paātrinājuma brīdis, gribas, lai iespiež tā, lai tumšs gar acīm, lai nevar pacelt rokas, cik tas varētu būt, kādi trīs G varbūt septiņi. Iedomājos bēres, kur mācītājs runā par aizgājušo, labs cilvēks, mīlējis darbu, bērnus un piedzīvojis paātrinājumu 5G.