Starp divām jūrām

Mazliet samiegojies stiepjos ar neizlaistu piepūšamo matraci cauri kūrorta namiņa koridoriem. Rīta vēsums ložņā busiņā, kādu pusstundu nākas braukt lejup, un dzinējs neuzsilst. Kalni paliek aiz muguras, un drīz jau vienmuļā autobāņu varā mašīnas dūkoņā braucam uz Nīderlandi. Hāgā tiek paņemts trombons un Amsterdamā – baritona saksofons, apkārt sarkanas ķieģeļu mājas, velo braucēji ir it visur, ar auto jūtos liels un neveikls. Groningenā Ditai ir vairāku dienu pasākums – Eiropas lielākā mūzikas konference-skate „Eurosonic”. Mūsu dormitorijs diezgan pieticīgs, izeju uz pāris stundām pastaigā, apkārt rosīgai vecpilsētai kanāla malā baržas ar iekaltušiem augiem, aizmirstiem velosipēdiem, it kā ziema būtu iztraucējusi dzīvi uz ūdens, kā plēsīgs zvērs padzinis lēnīgu zālēdāju. Nākamā diena mani ierauj pilsētas dzīvē, no netālās pļavas aizņemos velosipēdu, kuram bieži krīt ķēde, grozās sēdeklis, ar laiku piešaujos izmantot kā skrejriteni, pēc pāris stundām esmu tā nomocījies, ka izlemju atgriezt to pļavai, atbalstu pret elektrības kasti, kaut kā nespējot riteni nomest zemē, bijām jau satuvinājušies, kaut arī diezgan daudz pūļu tas bija no manis prasījis, nedusmojos, vienkārši sapratu, ka visiem tā būs labāk, ja stundas gājiena kāpšanas zāli apmeklēšu, ejot kājām. Manu ceļu aizšķērso pacelts tilts, kuģis aizslīd gar acīm deguna augstumā, es saintriģēts stāvu pie pašas malas, tas ir tik plats, ka varētu tajā iekāpt ar vienu lielu soli. Pēc skrejriteņošanas, kāpšanas un ātrā pārgājiena līdz vakariņu vietai, nakts dzīves laikā sajūtu savas kājas, brīžiem liekas, kas tas ir viss, ko spēju just. Pēc Very Cool People koncerta noklausos vēl vienu, tad vēl kaut ko, pārējie dodas uz Artist Village, man tas nav ne pa ceļam, ne arī esmu tai piederīgs, ceļā uz hosteli pamanos ieslīdēt vēl pāris bāros, dzīve te pilsētā ir skaļa. Daudz viesu un koncertu piepludinātā Groningena pulsē sev tik piedienīgā ritmā, no mazām plastmasas glāzēm tiek dzerts alus, veci un jauni grozās mūzikas ritmos, likās, ka īpaši atraktīvi ir cilvēki, kas jau labi iešvunkājušies dzīves dzīvošanā, kuriem izlīdušas sirmu matu šķipsnas un vaigos iesēdušas bedrītes.

Foto - autors

Pilsēta no jauna mostas kopā ar velosipēdiem, ripojoši, čīkstoši un klaudzoši, ātri, tie ir uz velo celiņiem, uz ietvēm, kāds nogrimis kanālā, ragi tik laukā, kāds atstutēts pret laivu, kāds iekabināts divstāvīga velo novietnē, uz ietves guļoši velosipēdi kā dzērāji no manas bērnības atmiņām, pakrituši snauž, vienaldzības skarti, kāds nozagts, kāds vēl aiz veikala loga.  Pēc koncerta mūzikas veikalā salieku instrumentus busiņa gultā, lai nodotu tos atpakaļ saimniekiem un pēc tam dotos apskatīt jūru. Mani pavada bailes, ka varēt tos sajaukt, futlāros ieslēpti tie klusē, Amsterdamas trombons paliek mūzikas skolā pie sarga, saksofonu Hāgā pieņem un neko nesaka, varbūt pārāk pieklājīgs un varbūt tagad divi nīderlandieši katrs savā pilsētā mācās jaunus instrumentus. Kādā tumsas ieskautā kanāla malā saprotu, ka mans telefons vairs nelādējas, ka tas vispār vairs neko nedara un acīmredzot ir laiks iet  pie miera. No rīta, atstumjot busa durvis, mani sveicina saulains, bet dzestrs rīts, trausls ledus naktī pārklājis mierīgos ūdeņus, tepat aiz gultas ir skapis ar slidām, bet ledus tik trausls kā mirklīgā iedoma, kurš gan nav redzējis bildes ar aizsalušajiem holandiešu kanāliem, vai tas paliks tikai kārtējais sapnis? Ar kājas purngalu pieskaros stiklainajai virsmai, kā ziepju burbulis tas sabrūk manu acu priekšā. Saules gaismā virs kafijas krūzes dejo tvaiki un, rūpīgi tajos ieskatoties, var izšķirt mazus ūdens pilienus, tādas kā molekulu kopas. Telefons joprojām ir miris, man nav lielas nojēgas par to, kur atrodos, parakājos bardačokā un atrodu Polijas karti, rācijas un fotoaparātu, kaut kur jābūt arī datoram, meklējot to, atrodu wi-fi modemu, tas nestrādā un arī datora ekrāns ir saspiedies kā tāds izsists lielveikala logs, daudzkrāsains tas veras man pretī, aizloku mozaīkas ekrānu un jūtos pavisam brīvs, patīkami viens šajā holandiešu nostūrī. Nav vairs ne jāklausās navigācijas balsī, ne jāmēģina notvert labākā zona, es esmu pats sev, pilnīgi sev.  Uz mirkli gan nodomāju, ka palikšu, kanālu ieskauts, te uz visiem laikiem, bet tas nav tas sliktākais, kas varētu notikt. Varu tagad braukt, kur gribu, te uz vienu pusi, te atkal atpakaļ, pāri pa tiltu, apgriezties, apstāties, iziet pastaigāt, uzvārīt vēl vienu kafiju. Kādā brīdī, kad esmu jau pāris stundas vizinājies, iedomājos, ka  pēc saules varētu saprast, uz kuru pusi ir jūra, arī lielākie kanāli par to liecina, šad tad redzu pa kādai ceļa norādei , bet vairāku stundu garumā neviena no norādēm neliecināja ne pa ko dzirdētu, ciemi un kanāli tik ļoti aizrauj, ka drīz vien aizmirstu, kur vispār dodos, kur esmu un kas man jādara ar šo dienu. Pie koka skata torņa atrodas apgabala karte, fotoaparāts man vēl strādā, bet tā neliela izšķirtspēja mazajā displejā neļauj salasīt ciemu nosaukumus, atpazinu Den Helder, to jau biju pāris reizes redzējis norādēs, tagad man radās mērķis, savā kartē redzēju arī to, ka no šīs pussalas pa jūrā izbūvētu dambi tikt pāri 30 km garajam mākslīgi izveidotajam Eiselmēra ezeram. Saule silda, bet, izkāpjot pie jūras un stāvot uz augstā poldera, kas norobežoja divas pasaules – zemi un ūdeni –, Ziemeļjūras vējš kožas  miesā. Atceros, reiz pretī salām, iespējams tai pašai Tekselai, ko tagad vēroju, atverot jahtas kajītes lūku, man virsū gāzās ūdens, un divas cīņas pilnas sejas mirka lietū, kaut gan es vēl pirms pāris minūtēm biju vadījis jahtu pa saules izrotātu jūru.  Ārī Groningenā dienas laikā nācās piedzīvot spēcīgu krusu un temperatūras svārstības no mīnus diviem līdz plus astoņiem grādiem, te viss ir iespējams, nodomāju un skrēju atpakaļ uz mašīnu.

Degvielas bultiņa ir ieslīd sarkanajā zonā, vēl kādiem 60 kilometriem vajadzētu pietikt, benzīntanks, kuru atradu, manu karti neakceptē, te vispār maz vietu, kur tā darbojas.  Man liekas, ka šodien ir svētdiena, viss tāds mierīgs un kluss, tikai Vatu jūra nemierīgi apskalo uzbērumu savā paisuma maksimumā, nu vismaz tā man liekas, un otrpus tiltam haotiski viļņojas mākslīgā iekšzemes jūra, sauszeme nav redzama labu brīdi. Vispār ar Vatu jūru jau reiz bija izveidojušās attiecības, gan tikai teorētiskas, rakstot disertācijas ievaddaļu par ihnofosiliju aizsākumiem, atradu šo savdabīgo vietu un nekavējoties pametu iesākto, lai pievērstos kartei, otrā tikšanās bija filmā The Riddle of the sands, tur ir tāda epizode, kurā buru jahta guļ bēguma pamestā jūrā un galvenais varonis romantiski klīst pa smilšainajām salām, es pat sarīkoju pāris seansus draugu lokā, viņu sajūsma par Tonija Meilana filma gan nebija tik liela kā manējā.

Tikšanās vietu mainīt nedrīkst, biju vel paspējis nodot Ditai ziņu, ka mans telefons iet uz beigām un, ja no manis ziņu nav, lai gaida hostelī, Groningenā virpuļoju un mirklī, kad likās, ka nekad neko šai pilsētā vairs neatradīšu, ieraudzīju baržu, kuru pirms pāris dienām biju vērojis un beidzot sapratu savu atrašanās vietu. Atverot vestibila durvis, man pretī pavērās patīkami pārsteigta un atvieglota seja! Mēs bijām satikušies un nekavējoties devāmies tālāk uz Āheni, kur mūs gaidīja Liene no ģeologiem. Viņas viesmīlība lielajā, vēl neiekārtotajā dzīvoklī ir akūta nepieciešamība. Saguris vakars ar pāris vīna glāzēm un svētdienas rīts, jā, tagad uzzinu, ka vakar bijusi sestdiena nevis svētdiena, bet tam vairs nav lielas nozīmes, esmu vienkārši ieguvis vienu dienu. Brokastu kafiju padzeram mājīgā kafejnīca dzīvās mūzikas pavadījumā, sprigans džeziņš iekustina dienu. Mazā pastaigā caur vecpilsētu nokļūstu institūta ekskursijā, kas uz dažiem gadiem būs Lienes darbvieta, katras durvis, kas veras, ir jauna dimensija. Pirmdienas rīts sākās kūpošā āra baseinā, kurā plecus kutina smilgas, tvaika pirts un termālie ūdeņi ir sagatavošanās ziemeļu virzienam.

Tie, kas redzējuši filmu Fārenheits 451, zinās, ka būtu nepieklājīgi būtu pabraukt garām Vūpertālei – pilsētai, kas ieguļ dziļi ielejā un pāri raiti tekošajai upei slienas metāla konstrukcija ar gaisā iekārtām vilciena sliedēm. No vilciena nav ne vēsts, sliedes rimtas stāv gaisā, satraukti palielinām gaitu līdz iekāpšanas stacijai, līdz sažņaudzas sirds, redzot nolaistas žalūzijas ieejas vietā, tās kā cietuma restes mūs attālina no mirkļa piedzīvojumu brīvības, mēs dodamies prom, atstādami zaļās, nekustīgās tērauda konstrukcijas. 

Foto - autors

Esot Berlīnē, nebiju pievērsis uzmanību tam, ka pārdesmit kilometru attālumā sākas jauna pilsēta Potsdama, un tagad, rīta agrumā staigājot pa Sansusī parku un ieraugot veloceliņa norādi 30 km līdz Berlīnei, liekas, ka pastāv paralēla pasaule, kurā arvien no jauna var kaut kas uzrasties.