Šis un tas par Melno mežu

Zaļais busiņš ieripo Freiburgas pagalmā, Ralfs solās parādīties no rīta, ir ap nulli un nedaudz nogurums, miegs ātri pieņem savā pasaulē. Jauna diena iesākas ar sarunām virtuvē pie solītās kafijas, mēs gan dabūjām tikai vienu vēsu, arī apkure nogriezta, Ralfs saģērbies biezā vestē ar cepuri galvā, viņš taupa gāzi, varbūt negrib, lai Merkele ar Putinu dīlo. Gandrīz vai monologa cienīga uzstāšanās un tad viņš dodas savos darbos, šitij džob un gud džob, šitais ir šitij, jānolasa no elektrības kastēm rādījumi, pāri vestei tiek pārvilkta jaka, paņem velo, es vēl redzu viņu caur logu, aizminas. Paliekam divatā, mums ir grafiks, mēs zinām, ka kalnos ir sniegs, par to gan nekas te, lejā, pilsētā neliecina. Tur mūs gaida Būcis ar Ilonku, viņi strādā ar bērniem, māca slēpot, Būcis vāciski zina vienu teikumu Machst ein richtige spitze, bet tas ir diezgan izteiksmīgs un es viņu drusku pat apskaužu, Ilonka ir nīderlandiete un tur jau citas saknes, redzu viņas smaidu un tad arī sadzirdu balsi, jā, citas saknes. Darbdiena iet uz beigām, esam sasildījuši ādiņas, pielikuši pie splita un slēpēm, gatavi kāpt augšā, šodien mazā trase, tad jau rīt redzēs. Tieku pie pacēlāja kartes un varu laist pāris pieturas lejā, līdz zemākajam pacēlājam, kas būs jau izslēgts, bet ir cerības noķert autobusu. Pāris kritieni un  esmu lejā, vienubrīd pazaudēju kontroli pār slēpēm, vienkārši eju lejā, drusku piebremzēju, bet pagriezties vairs nespēju, krēsla un kaut kāda nepārliecinātība mani iegrožojusi, stāvums samazinās, savācos un tad jau priekšā ceļš, pēc 15 minūtēm pienāk silts autobuss, tur rāda metrus līdz nākošai pieturai, nevaru ne acis atraut no ekrāna, turu slēpes sev cieši piespiestas,  kūst sniegs uz manām drēbēm. Augšā visi jau sūc aliņu, satieku kalifornieti un viņas draugu, ar kuriem satikāmies vasarā, Imantas dārzā, brokastojām uz baseina malas, pēc tam Būcis ierūcināja VW T2 un viņi pazuda Baltijas tūrē, es šad tad atceros to vieglo ļurīgo motora skaņu,  burvīga tukšgaita, vispār nekādas piepūles, trīspakāpju automāts, tā viņi aizbrauca, un tagad atkal tiekamies, ir ziema un ir labi, kalni, nav jau nekādi lielie, bet tā pat ir labi, nu vismaz visi kopā, gan jau viņi pēc tam kaut kur aizmaldīsies un varbūt atkal pāris gadus neredzēšu.

Aizvedam viņus uz blakus ciemu, gaismas ar eglēm un mājām, lampiņām, cakas un kraukšķi un visvisādi smukumi, man vienalga, bet tomēr nav tā, ka nepatiktu. Sniega ir daudz, šur tur jāieskrienas, lai tiktu cauri, tas ir mīksts, svaigs, rīt jābūt pūderim, drusku snieg.

Ceļamies agri, ir sestdienas rīts, redzu spoguli, gara rinda velkas aiz mums, ieparkojamies, vārās kafija, lēni iesākas rīts. Uzkāpju vienu reizi ar ādiņām, iesildos, tad pabraukājam ar pacēlāju, Dita šodien diezgan droša, ierāda man savu iecienīto trasīti, ieslīdu mežā, pāris reizes ieduros ar dēli sniegā, tas tiešām mīksts. Augšā vējš un migla, skati nav, bet trases labas. Pacēlāji izslēdzas, es paņemu splitu un izeju pārgājienā uz pusstundu, sasniedzu augšu, ir jau tumšs, pagriežos pa 180 grādiem un dodos lejā, bet pēc pāris minūtēm jūtu, ka nekur neslīdu, ka neeju lejā, esmu vienkārši egļu mežā, pastaigāju šurpu turpu, bet lielas jēgas no tā nav, neslīd, nekustas un nekā pazīstama nav, atceros, ka man vēl drusku dzīvai jābūt telefona baterijai, varbūt navigācija palīdzēs, jā, pēc pāris sekundēm zils punktiņš uzlec ekrāna vidū, apkārt mežs, nu jā, to arī tumsā spēju saskatīt. Labi iešu līdz kādam orientierim, un tad jau varēs kartē kaut ko saprast, no kaut kurienes gāžas sniegs, meža vidū lavīna, sirds salecas, atslābstu, tā tikai egle, bet tāpat bailīgi. Kaut kāds ceļš un kalnu namiņš, tāds iepriekš nav redzēts, gandrīz kā atklāsme – esmu pāri korei, otrā pusē, šinī pusē kalni lēzeni un tumsā nepamanīju. Noķeru virzienu un laižu pēc azimuta, pāris reizes iegrimstu līdz ceļiem sniegā, dēli kopā nelieku, eju vien tāpat, gariem šļūcošiem soļiem. Atrodu pacēlāja augšu, lielu, baisu no pagājuša gadsimta vidus, nē, tā tikai tumsa, kas visu padara tik jokainu, vēl pāris neskaidri momenti, telefonam daži procenti, tad jau ieraugu lejā trasi, ai, labi tie pēdējie metri, ātri un viegli.

Visu jau kavējam, jāiet uz mākslas dzimšanas dienu, liela balle, kā teica Ralfiņš, viņš pats arī kavē, labs koncerts un visādas performances, man kājas lupatās, ap vieniem ejam mājās, ir vienkārši labi un neko vairs negribas.

Foto - Ivars Ivanovs

Līst, paredzēts doties ar distancenēm, neticas, ka augšā ir sniegs, te plus 6, Ralfs komandē, apbraukājam pilsētu un salasām viņa inventāru, tad dodamies piedalīties kaut kādā intuīcijas treniņa seminārā, Ralfam ir āboli, pa ceļam tos nesu es, bet tad viņš tos atņem, lai pats nodotu savam frīkam, notiek nervoza sazvanīšanas, jo, protams, krietni kavējam, un beigās mēs to čali ieraugām – nostieptu sejas ādu, satraukts, abi runā vienlaikus, ābolus mēs neatdodam un dodamies atkal pa kāpnēm lejā. No semināra esam izbēguši, čalis kaut kāds saspiedies, un mums tikai tas sniegs interesē. Augšā balts, kupenas tādas, ka brienot pačurāt, pilnas kedas ar sniegu, 18 km trasīte augšā lejā, burvīgi, no slodzes pat kājas atkal savācas, bet pēdējie km tiešām grūti, Ralfs kaut kur pazudis, mēs izbraucam 2 km līkumu, redzu, kā no smaga sniega mežā nolūzt pusegle un pāris lieli zari, iespaidīgas tās skaņas, Ralfs lepns par Švarcvaldes mežiem, slapjām kājām, sārtiem vaigiem laižam lejā, šodien gaida vakariņas mājās, vīns un cūciņa.

Pēdējā diena kalnos, izejamam pāris pārgājienos un ielaižam ielejā pa pūderi, tur dzīvo kaut kāda aizsargāta vista un braukt īstenībā nedrīkst, bet mēs to nezinām, mežs un ieleja mīksta kā vannas putas. Paliekam augšā pie Būča un Ilonkas, veldzējamies sarunās un ātri iztukšojam ieplānotos aliņus, skatāmies bildes, mētājamies ar spilveniem, bieži mums tā nesanāk pabūt kopā, rīt jau tālāk uz Nīderlandi.