Melnais

Vietām sniga, jaunais gads ielās bija atstājis patīkamu mieru, iespējams, skolēniem ir brīvlaiks un studentiem sesija vēl tikai sāksies, man ir daži pienākumi, man vienmēr ir visādi pienākumi, pārsvarā tos izdomāju es pats. Daždien jābūt divās universitātes, vienā es daru to, kas jādara otrā, un otrādi, un tad abās es izdomāju vēl visādas paralēlas lietas un vispār apsveru iespēju, ka nebūtu slikti, ja būtu vēl kāda trešā, kurā varbūt varētu nedarīt neko. Pārsvarā esmu dzīvojis ar nelieliem ienākumiem, varbūt tas ir kāds slinkuma paveids, kamēr drusku nauda turas, par to vispār nedomāt un nemēģināt uzkrāt un nestrādāt vairāk kā nepieciešams. Šāds dzīvesstils izveidojis dažas īpatnības manā ikdienā, naudas trūkums un varbūt pāris gramu neuzticības auto meistariem mani aizvedis līdz tam, ka pieskatu savu auto parku pats. Un mašīnas man vienmēr bijušas tādas, ko citi jau norakstījuši, bet man paliek žēl, reiz pat no kaudzes, kur bija sakrauti auto uz otrreizējo pārstrādi, izglābu divus vw polo, un ar vienu no tiem godam izbraukāju Eiropu. Pirmo mašīnu man uzdāvināja vecmāmiņa, tas bija 30 Ls vērts Fiat 126, ar stūri labajā pusē, tad es vēl neko nesapratu no mašīnām, aizbraucu līdz Polijai un vēl pāris ceļojumos, Fiats lūza bieži, ar laiku tiku pie dažiem instrumentiem un sāku apjaust pamatlietas. Pēc tam tiku pie Zapiņa, tas gan bija tikai daļēji mans, drīzāk, man bija lietošanas tiesības, 40 Ls maksāja auto un vēl kādu līdzīgu summu nācās atstāt, lai pa “draugam” izietu apskati.  Bija Citroen BX un Transit busiņš, līdz auto epopeju papildināju ar 140 Ls vērtu Kia Pride, tas bija lēciens izmaksās, bet auto bija diezgan svaigs, tam patika ceļot, visa Eiropa bija vaļā – ātrs, viegls, ietilpīgs. Tas bija laiks, kad avio biļetes vēl bija tiešām lētas, tāpēc auto tika atstāts Atēnās, Berlīnē, Romā, Tibingenā, Fraiburgā uz pusgadu, dažreiz pat ilgāk, un tas vienmēr uzticīgi gaidīja savu saimnieku, kad tas kādā brīvā brīdī atlidos un pagrozīsies pa romiešu vai grieķu būvētiem ceļiem. Katra mašīna glabā kādu stāstu, Rumānijas-Bulgārijas robeža ar egļu zariem bagāžas nodalījumā, jo bija sniegs un kalnos auto mēdza iestigt, zari lieliski kalpoja neesošo ķēžu vietā, akumulatora uzlāde Grieķijā, gāzes pedāļa spiešana ar roku. Vai polo ar pārrauto zobsiksnu Slovākijā, kuram draugi atveda jaunu motoru, saimnieks, pie kura dzīvojām, to ieraugot, teica, ka esam cirka trupa, kad vienā naktī motoru nomainījām, viņš vairs neteica neko. Vēl bija Oka – burvīgs auto, ja vācu inženieri varētu to nokopēt, es labprāt vēl vienu nopirktu, Oka ir maziņa ar 12 collu riepām, zem kurām slēpjas plīstošas kameras, riepas ir mainītas bieži – naktī, dienā, Krimā, pie Kuldīgas, Paņevežā, Palangā, Ļvovā. Nekad nepietika ar vienu rezerves riteni, tāpēc riepas nācās iemācīties nomontēt pašam. Peugeot 305 vedu trīs kubikmetrus putuplastu, krava bija lielāka par mašīnu, uz priekšu varēja tikt, tikai slēpjoties aizvējā aiz smagajām mašīnām, tas auto pacieta visu – sajūga trose saplīsa, nomainīju pret to pret metāla stieni, aizmugurējais bagāžas logs bija no kartona, vēlāk tehniskās apskates vajadzībām ieliku organisko stiklu. Bija arī Nissan Sunny laiks – balts, tad divi sarkani un viens zils, piemēram, zilajam motoru nomainīt palīdzēja mamma, un tagad mums ir, par ko parunāt, es beigās jau biju kļuvis par tādu kā neoficiālo saniju ekspertu. Tiem patika vecā motoreļļa – once you go black, you never come back, bija tādi periodi, kad nezināju dīzeļa cenu, vienkārši bākā vienmēr kaut kas bija, kādus 100 litrus varēja ieslēpt pa stūriem, zem krēsliem, līdz Albānijai varēja tikt ar pilnu bāku un līdzpaņemto kravu, riteņi pat izliecās no svara. Visam pa vidu neapturamā mīlestība pret Peugeot 205, arī rakstot iedomājos par savu pelēko bērnu garāžā, mīļi man viņi, uzliec riteni uz jumta un  aizbrauc uz Poliju paskatīties ralliju, sarijies putekļus, izminies pa pauguriem, brauc mājās, Kauņā uz balkona Soprano gatvē man vienmēr bija kāda kanna ar melno. Tas balkons jau arī bija vesela pasaule. Milda saka, ka Viļņā ir ballīte, kaut kādi aktieri un režisori, jauns dzīvoklis, vajag uztaisīt sālsmaizi, un mēs braucām, un no rīta atkal atpakaļ, negulējuši, bet tas rīts smaržo atvērtajā logā, un citi tev traucas garām, bet mums vienalga. Braucu atpakaļ uz Rīgu, pagriežos pa labi un piestāju Zarasai izdzert kafiju un apēst saldējumu ar skatu uz ezeru, Daugavpilī  vēl pauzīte Rotko centrā, mazs līkums ar velo, un tad jau vairs tikai pāris simtiņi līdz mājām, dažas stundas nosnausties un tālāk uz Vidzemi.

Foto autors - Uģis Ozoliņš

Kā suns savā suņu laikā norāvies no ķēdes, dažas dienas pilsētā man jau pa šauru, aiz Bērzkroga nogriežu uz grants ceļa, ripo, nedaudz slīd, esmu viens, pilnīgi viens un tagad varu kādu brīdi pabraukt, paskatīties karti, vēlāk piestāt pie Sliedes uz tēju, gar Launkalni, varbūt kāds mājās pa šauro Latvijas mežu uzbērto kori, abās pusēs aizas, kļūdīties nedrīkst, pēc tam pa Smiltenes puses mīkstajām smiltīm, tie šķembas nav redzējuši,  pārlīst pāri A2 ceļam, varbūt Džonis izkurinājis pirti, līdz ar tumsu tikt līdz Stāmerienai – nedaudz jāuzpildās, lai nākamajā dienā var pameklēt mazās upes, kurās pavasarī varbūt parādīsies ūdens un varēs apslapināt kajaku. Alūksne, Gulbene, līdz purvam Austrumu virzienā pa betona izliktajām plāksnēm, tu duk tu duk, sitas riteņi kā aizmirstā lidlaukā, tad drusku Latgales baltie grantinieki, tur pazūd robežas un pieaug ātrums. Caur Skrīveriem mājās, varbūt Rietumu vējš un varēs uzšaut spārnu, pāris reizes nolaisties no kalna. Ā, bija vēl viens Polo, to es vecākiem devu braukšanai, bet viņi kaut kā nenoķēra to burvību, vasarā turēju akvalangu uz jumta un ziemā slēpes, cilvēki uz ielas reizēm pat atskatījās, mazliet pasmaidīja, un man likās – tas strādā, mazs sīkums, kas kādu var izraut no rutīnas. Pārdevu, atbrauca jaunais saimnieks, samaksāja vairāk nekā prasīju un teica, ka tas būs meitai, kad viņai noplīsīs jaunais Volvo.

Mani ļoti iespaidoja divi čehoslovāki Hanzelka un Zikmunds, kuri piecdesmitajos gados devās apkārt Āfrikai, pēc tam uz D-Ameriku, vēlāk arī Āziju ar Tatru. Meklējot mobil.de čehu ceļojumu auto ar vienu vilciena cienīgu ciklopa aci motora pārsegā, sudraba spuru un žalūzijām pakaļpuses logā, iekļuvu pie Alfa Spider. Pagāja laiks un reiz kādas paziņas tēva mājās Slovākijas-Ungārijas pierobežā atradu 74. gada Alfa Romeo Spider, tas bija pārsegts ar smagnēju līgavas plīvuru, pabāzu galvu un vienkārši iemīlējos, ne par ko citu tajā laikā nespēju domāt, pēc pāris mēnešiem pārvedu mājās. Uznāk tādi laiki, kad nodzīvo gadu bez 205., un tad vienā dienā viss, vairs nevar, ar pēdējo bija tieši tā, man viens jau bija, bet vienmēr kaut kas pietrūka, lai to pabeigtu, un es sapratu, ka vajag vēl vienu. Atradu gan Nīderlandē, gan Austrijā, bet neviens ar mani nerunā, meklēju Latvijā, rakstīju cienītājiem un te negaidīti Jānis no Valles, kā viņu esmu saglabājis kontaktos, atbild, ka es nāku īstajā brīdī, viņš esot izglābis 205. pežo no iznīcības nagiem, un tas raugās pēc saimnieka. Atved mājās, izošņā, pieregulē iesmidzināšanas momentu, pārmetini slieksni un nomainītajā radiatorā ielej svaigu dzeses šķidrumu. Tev taču nekā priekš viņas nav žēl!

Tagad man jāiet uz garāžu, jātaisa busiņš, pēc pāris dienām jādodas ceļā, esmu gatavs darīt visu, lai pastieptu laiku, jau divreiz pārbīdīts izbraukšanas datums. Bet, kā mēs zinām, prokrastinācijai viss ir pa spēkam.