Tomātu zupa

Prokrastinācija ar busiņa remontu novedusi pie divu dienu nobīdes, kaut ko nākas atcelt, Viļņa, nu nekas, gan jau atpakaļ ceļā vēl līdz viņai tiksim. Gandrīz izbraucam naktī, bet pēc Very Cool People ģitāru iestumšanas jumtā, jā, skarbi, ar spēku mēs tur viņas iespiedām, paskatos pulkstenī un saprotu, ka ir jau trīs naktī, ir sasodīti auksti un motors klab, varbūt jāsagaida rīts un jāsaprot, kas īsti notiek. Dienas gasimā nākas pārlikt degvielas sūknim zobsiksnu par vienu zobu, paliek labāk, sakrāmējam mantas un nodomāju, ja tiksim līdz Lietuvai, gan jau viss būs labi un, ja nu kas, leišos vienmēr ir kāds patvērums, draugu garāžas, draugu mammu zupas un viens valodas zars, nezinu gan vai pēdējais palīdz, bet likās, ka jāpieraksta.

Pie Paņevēžas iestājas sagurums, turbīna vairs nesvilpj, fūres sāk draudīgi midžināt un spiesties cieši klāt, nav patīkama sajūta, kad tāds milzenis mēģina nostumt tevi no ceļa. Kā tajā filmā „Duelis”, ko nekad nespēju noskatīties līdz galam, kaut kādas personīgas izjūtas. Uztaisām pauzīti, izrādās, norāvusies viena caurule gaisa padevei, tas arī viss. Turbo maigā svilpoņa nu atkal ir savā vietā, tagad tikt līdz pirmajam flaki Polijā un krūzītei raspušķona. Bjelostokas mežos ielienam nosnausties, no rīta izskrienu ar slēpēm, pāris grādi mīnusā un sniedziņš tieši laikā, garām paslīd pāris ozolu ieskautas ēkas no poļu muižnieku laikiem, rejoši suņi no aizmugures uztur tempu, labs veids, kā atmosties. Varšavā mūsdienu mākslas muzejs, man ir labas atmiņas no reizes, kad Zuze mani aizveda līdz Varšavai, jo man bija jāballējas un es nevarēju stūrēt, četros no rīta viņa mani savāca pie Ļeņingradas bāra, es aizmigu kā bērns un pamodos tikai pie Polijas robežas, kur nācās izraut atlikušās radzes no riepām. Arī tajā reizē mēs devāmies uz mūsdienu mākslas muzeju, un arī pirms tam es tā biju darījis, un arī tagad joprojām tā daru. Kādreiz tur bija tāda maza kafejnīca, kur nāca mākslinieki un dzēra alu, tagad ir restorāns ar tomātu zupu, Dita to zina, un mēs atkal dodamies tur. Varšava ir pārāk liela un laba, nedrīkst iesprūst, piestājam Lodzā un aizejam uz planetārija 3D filmu par evolūciju un Darvinu. Sajūtas kā ar paraplānu, brīžiem iekrampējos krēslā, iedomātā kamera lidinās kā norāvies drons. Bet vispār mūs izglāba čalis no kasēm, gribējām iet uz tehnikas muzeju, bet bija sajaukti kaut kādi laiki un viņi jau vērās ciet, tad viņš kautrīgi ieminējās, ka tepat ir planetārijs, kur pēc brīža būšot seanss. Lielas jaunas ēkas, kādi četri stāvi pa pusei pazemē, ar kupolu virs zemes, divas meitenes sēž pie kasēm, ekrānā  parādās brīvās sēdvietas, viņas smaida, tur viss balts, nekas vēl nav saklikšķināts, labu laiku esam vienīgie, beigās tomēr atnāk viena vietējo ģimenīte un angļu valodu nākas klausīties austiņās, nevis skaļruņos.

Pie Čehijas sāk snigt, lēnām kāpjam kalnos, sniega paliek vairāk un vairāk, bail stāties, liekas, ka vairs neizkustēsimies, vietām nākas pārslēgties uz pirmo, ir pāris kutelīgas situācijas, bet tiekam līdz slēpošanas trasei, pie kuras notīrīta ceļmala. Apstājāmies un esam gatavi arī palikt pa nakti, ja putenis aprītu busiņu. Dažas stundas līdz tumsai, paķeram slēpes un dodamies mežā, sniegs joprojām ir visur, brīžiem lielas pārslas iekrīt skropstās, pavērtā mutē, aiz kapuces, uz deguna, bārda lēnām iesalst un cepures bumbulis paliek balts, mežs satumst un nākas griezties atpakaļ. Līdz busam ir kādi 7 km, tālumā zibeņo vai varbūt tās ir raķetes, nezinu, bet negaisa klātbūtne ir jūtama. Pieklust, satumst, tomēr nekas tā arī nesākas, tikai nogurums pārņēmis ķermeni.

Tālāk ceļš ved cauri Čehijai, Goolge karte mainījusi garastāvokli, visu laika ved mūs pa mazajiem ceļiem, man patīk, līdz vienā ciemā izmēģinām visus variantus, bet augšā pa kalnu netiekam, iesaistās vietējie, tīra sniegu un dod padomus, nākas mainīt virzienu, tomēr galu galā līdz Vācijai tiekam, kur piedzīvojumi vēl tikai sākas. Nakts,  kraftwerk autobhan un drusciņ tāda vate no braukšanas, viena josla notīrīta, visi bailīgi, tīrītāji plosās, bet sniegs ir neuzvarams, tas snieg un atkal ir visur, apsaluši spoguļi, ieputināti logu tīrītāji, atkal tā sajūta, ka stāties nevar, līdz saprotu, ka nav jau arī kur, visas stāvvietas pilnas un palēnām saprotu, ka mašīnas sāk krāties ceļmalā, to paliek vairāk un vairāk, līdz beidzot viss apstājas, visas joslas ir pilns ar fūrēm, lienu gar malu, līdz ieraugu nobrauktuvi, esmu glābts, prom no tiem trakajiem bāņiem. Interesanti, ka pārējie ceļi nav tik traki, it kā sniegs rūpīgi izvēlētos krišanas vietu. Pāris mašīnas gan ieslīdējušas nomalēs pretēji braukšanas virzienam, tomēr kopsummā apstākļi ciešami, atrodu vietu, kur nosnausties, beidzot.

Foto - Dita Ābola

Jāturpina ceļš, arvien biežāk un biežāk pārņēma Orhana Pamuka „Sniega” sajūtas, noslēgtība ne aiz paša gribas, kaut kāda neizbēgamība, kas lēnām ievelk savos tīklos, savelkas arvien ciešāk. Balts un nekustīgs, pieskrien kāds šoferis, nakti viņš nav gulējis, jautā par ceļu, atbildu visu, ko zinu, viņš runā un runā, visu laiku vāciski, viņā ir daudz emociju, redzu viņa acis, kā dzīvnieks, ievainots, izbiedēts..

Pastrīdamies ar Ditu, mums katram ir sava pārliecība, kā braukt un katrs savu taisnību aizstāv skaļi, bet stūre ir manās rokās. Pāris muzejos jāpiestāj, viens no tiem ir auksts, pilns ar mašīnām un močiem, mēs spēlējam spēli, katram jāizvēlas viens braucamais, pārdot nedrīkst, jālieto pašiem, Dita izvēlas pēc krāsas vai vienkārši bmw, es cenšos atcerēties, ko izvēlējos iepriekšējā muzejā, lai nesāk uzkrāties līdzīgas lietas. Nākamajā muzejā mums katram nāk klāt pa kuģim un pāris mašīnām, bet pietrūkst vēl helikopters, es vēl un vēlreiz izstaigāju telpas un skatos, līdz tiešām atrodu mazu, pelēku, divvietīgu helikopteri, iesietu augstu pie griestiem, tik ļoti biju spēlē, ka mani pārņēma patiess prieks, tagad zināju, ka kuģa nosēšanās platforma nebūs tukša.