Rietumnīlas drudzis

Nav precīzu liecību, domājams kaut kad divtūkstošo sākumā, laikā, kad uz mašīnas paneļa mētājās papīra kartes, peidžerus bija nomainījuši neveikli, smagnēji mobilie telefoni ar aptuvenu nojausmu, bez GPS atbalsta, no visnepiemērotākās puses, naktī, dzerot balzamu, mēģinājām piebraukt, cik vien tuvu var Musalai, lai ar pirmo rīta gaismu varētu uzsākt kāpienu uz virsotni. Busiņš saslīdēja un palika uz ledus, vienā pusē bija krauja ar kokiem, otra bija slīpa uz augšu, gravitācija darīja savu. Ar egļu vai priežu zariem izdevās apturēt slīdēšanas tendenci, noderēja arī dzelkšņi, kas gan vēl bija tie neveiklie padomju laika, alumīnija, kuri tika piemānīti pie zābaka ar lencītēm, kas vērās vaļā, kalnos ar tādiem bailīgi, viņi nevis izslīd, bet nokrīt no kājas. Busiņu izstūmām un negulējuši sākām kāpt, sākumā nācās izlauzties cauri mazo priedīšu puduriem un tad vairākas stundas stampāt sniegu, tā bija daudz, brīžiem kājas pazuda līdz staklei un tad ar rokām nācās sevi vilkt no sniega ārā, velties uz vēdera un turpināt iesākto, uz augšu. Līdz mēs tiešām to sasniedzām, bijām virsotnē, bet tā nebija īstā, tā bija viena no augstākajām, varbūt otrā augstākā, bet Musala, jeb lūgšanas vieta vai tuvu dievam, kā to saprastu turki, vērās uz mums starp mākoņiem. Mēs bijām īsti paganeli, spēka vēl vienam kāpienam nebija, nebūtu arī paspējuši un tā mēs, nezināmu virsotni sasnieguši, bridām lejā pa nogāzi, kad spēki izsīka, vēlāmies un atkal bridām, līdz izsmelti atgriezāmies ielejā. Kas notika tālāk, es nezinu, varbūt aizmigām, varbūt devāmies tālāk, to atmiņa man nestāsta. 

Šoreiz viss ir savādāk, pie lielās gondolas rinda, es saku – nav ko, pabrauksim ar mazo un uzskriesim augšā. Mazā kādu brīdi mūs ved kaut kur pāri apaugušiem pauguriem, bet arvien tālāk no virsotnes, ir pāris marķētas takas, liekas, kāda no tām derēs. Navigācija saka, ka virziens pareizs, uzsākam gājienu. Cilvēku te īsti nav, arī pacēlājā bijām vienīgie, kaut kāda maza grupiņa aiz muguras čalo, bet drīz vien arī viņi pazūd. Pēc pāris stundām satiekam omulīgus pusmūžniekus, izskatās, ka tie pēc dušas un labām brokastīm pastaigājas pa pļavām. Meži palikuši plānāki un tagad var redzēt to, ka virsotni vēl redzēt nevar. Kāpjam un kāpjam, diena jau pusē. Ieēdam ogas – mellenes un avenes, tās te visapkārt, cilvēku maz un izskatās, ka neviens tās nav aizticis. Satiekam vienu pāri, kas nāk no virsotnes puses, bet līdz Musalai viņi tomēr neesot bijuši, tikai sasnieguši vietu, no kuras pēc kādas stundas ieraugām virsotni, kas tajā brīdi liekas nedaudz biedējoša – ievīstīta tumšos mākoņos un līdz mērķim vēl lejā uz sedlieni un tad pa klinšainu kori. Ejam, cik vien ātri varam, saule ik pa brīdim izlien caur mākoņiem un pavēsta, ka nav vairs tālu līdz rietēšanai. Uz kores satiekam cilvēkus ķiverēs un ar drošināšanas virvēm, takas jau kādu laiku vairs nav, bet ceļu te sajaukt nevar, kore vietām tikai kādu metru plata un uz abām pusēm stāvas nogāzes. Dzīvībai bīstamu vietu ir maz, bet šur tur nākas arī pakāpt, lejā skatīties negribas, ja kāda no plātnēm atrautos, nāktos ar to kopā ceļot tālu. Klintis un kāpšana aizrauj tā, ka pilnībā aizmirstu nogurumu, arī skats no augšas ir labs, abās pusēs kalnu ezeri un kaut kur ielejā gaiši dzeltena, nobružāta taka kā tāda izstīdzējusi čūskiņa, pa kuras muguru katru gadu kalnu apmeklējot vairāki desmiti tūkstoši entuziastu.

Foto - Dita Ābola

 Augšā izdzeram šķīstošo kafiju, nekavējamies, jāpaspēj stāvākā daļa noiet pa gaismu, atgriežamies pa taku, kuru vērojām tālu no kores, ielejā nākas šķērsot daudzas mazas tērcītes, kas iegrauzušās trauslajā augsnē, vēlāk tās pārvēršas rūcošā upē, kas mūs pavada līdz pašam Borovecas ciemam, kur tumsas pieradinātās acis žilbst no dzīvības, veikalu un kafejnīcu gaismām.

Man sāp ikri, tie sāp šodien un sāpēs gan jau arī rītdien, esam izvēles priekšā. Vai nu doties uz Rumānijas augstāko virsotni vai Donavas deltu. Dita domā, ka kalnos mūs apēdīs lāči, es tā nedomāju, bet mēs dodam priekšroku deltai. Vietai, kur lidinās Rietumnīlas drudža apsēsti odi un pa kanāliem peld indīgas čūskas un kuģi, kas šķaida mazus kanoe ar milzu bronzas dzenskrūvēm, kur laivas apgāžas un purvi un dūņas pārņem savā aprūpē ikvienu, kas tur nonāk, pretstatā lāčukiem, kas bailīgi klīst, ošņādami gaisu un klausoties skaņās pa Rumānijas mežiem, cerēdami nesaskrieties ar kādu apmulsušu tūristu.

Pienāk rītdiena un man joprojām sāp ikri, iepriekšējā vakarā esam izdzēruši vīnu, ko vedām vecākiem. Joprojām ir karsts, stiepju pa nogāzi paraplānu un jūtu, kā sviedri līst no manas miesas un kā tie iesūcas paraplāna maisā, tieku līdz pusei, ir grūti un man ir arī bail. Izklāju spārnu zemē, pēdējo reizi lidoju Marokā, tas beidzās ar sakāvi, tagad gan apstākļi ir pārliecinoši, redzamība laba, nosēšanās starp govīm, vējš lēns. Par mani divreiz ātrāk nāk kāds stāvs, palēnām saprotu, ka arī viņš stiepj spārnu. Vietējais rumānis no Tulčas, tas tepat pārdesmit kilometru attālumā, laimīgais, nodomāju, tāds kalns pie pašām mājām. Viņš mani iedrošina un saka, ka viss labi, bet es jūtu, ka ceļi dreb, varbūt tas vīns, nodomāju, viegli parauju spārnu un tas uzšaujas virs manis, nekas nenotiek, stāv, nekrīt, būs vien jāskrien, palieku dažus soļus, tas stīvējas, lēni nāk man līdzi, vēl dažus, it kā mēs abi nesaprastu, vajag lidot vai nē un tad jau tas atraujas, izlēmīgs, pieņēmis lēmumu vai kompromisu, nezinu, bet mēs lidojam, sākumā drusku pakrītamies, nu jā, nebija ātrums, bet tad augšupejoša plūsma mūs drusku pieceļ, es palieku mierīgs un griežu pa labi, saprotu, ka vadība ir nedaudz par vaļīgu, piepalīdzu ar svaru, eju paralēli kalnam, tad pagriežu uz govīm, prom no kalna, turbulences gandrīz nav, termāļi tik zemu laikam arī nebūs, zeme lēni tuvojas, veicu aprēķinus, kas balstīti tā īsti ne uz ko un saprotu, ka pāri govīm tikšu, stūres vienlaikus ir arī bremzes, ja tā to varētu nosaukt, man pēdējā momentā, kad zeme jau ir tuvu, jānovelk abi rokturi, tad spārna ārējās malas nolokas un ātrums samazinās, pamēģinu nedaudz un saprotu, ka tiešām zilā aukla ir pārāk gara, paspēju kreiso uztīt uz rokas, bet labā paliek pa vecam, vējš ir mazs un es kustos ar ātrumu kādi 25 km stundā, novelku bremzes, bet ātrumu zaudēju maz, nedaudz paslīdu un apstājos, tā kā ragaviņās no kalna, labi, ka netrāpījās akmens. Pienāk gans un liels suns, viņš runā rumāniski un mēs tā līdz galam nesaprotamies, busiņš ir tepat, gribu pirms otrā lidojuma atpūsties un apēst roltonu, biju arī nepareizi iesēdies iekarē un vajadzēja arī saīsināt vadības auklu. Kamēr es tā čammājos, savelkas mākoņi un, kad esmu uzkāpis kalnam līdz pusei, sāk līt tā, ka ieceri nākas pamest skriešus. Dodamies uz deltu, rīt jāsāk laivot, Tulčā vēl jāpaspēj sadabūt atļaujas un iekārtoties viesnīcā, ir uzkrājušās netīras drēbes, tātad veļas diena.

Pabraukājam ar velosipēdiem  gar Donavu, te ir laivas un kuģi, man tek siekalas. Nākamajā rītā pabraucam gabaliņu no Tulčas un uzsākam kādā mazā ezeriņā, kur nav izejas uz lielo kanālu, bet ir jau pirmā čūska, kas sargā izeju uz aizsprostu, tam tiekam pāri, nokļūstam kanālā un tad no tā pāri galvenajai Donavas tecei, pēc tam pa veco gultni, līdz atkal savelkas mākoņi un ciemā ar pāris viesu namiem izlemjam nogaidīt un paēst pusdienas. Te viss izskatās nedaudz pēc Meksikas vai Hondurasas, vīri tumšiem matiem un ūsām. Kaut kur pazūd, atnāk, tad varam ēst, bet nav īsti skaidrs ko, jārāda ar pirkstiem, nekas nav zināms par cenām, stāvam un mulstam, kaut kā jau beigās pie ēdiena tiekam, ir ļoti garšīgi, nav lēti, bet no lietus esam izbēguši. Tālāk pa maziem kanāliem cauri pus deltai pa diagonāli līdz vecajai Donavai, kur paredzēta telts vieta kempingā. Nāk vakars un mēs triecam abus akumulatorus uz maksimumu, elektromotors griež, cik var, nu tas ir apmēram tā kā viens airētājs. Te putni ir it visur, arī vardes un arī čūskas, bet ne jau tik bezkaunīgas kā tā viena Bulgārijā, kura pēc tam, kad bijām jau vakarā piestājuši krastā un es izkāpu pārbaudīt, vai pareizā vieta, pacēlusies puslaivas augstumā vēroja, lai Dita nepārstātu spiegt. Mūsu telts ir aprīkota ar elektrību, būs lādēšana visas nakts garumā, tas mani īpaši iepriecina. Divu veidu lādētāji, ekrāniņi un cipariņi, un tie ampēri un joni vesela pasaule un, ja aizgulies, brīvā enerģija pārgājusi siltumā, jātausta un jādomā, vai tikai nav nobeigtas, pārkarsētas, kā ar zīdaini jāauklējas.

Baterijas ir salādētas, līdz jūrai nebrauksim, pa Donavu pret straumi jātiek līdz pagriezienam un pēc tam pa citiem kanāliem atpakaļ, šoreiz doma izlaist ezerus, kas ir viļņaini un vakar mums sagādāja rūpes un saairēšanos. Pārsvarā te braukā ar motorlaivām, pieklājīgi, sabremzē, ieraugot zemo balto kanoe. Putni te ir lieli, nu varbūt tāpēc, ka tos es labāk redzu, pelikāni, kormorāni, dzērves, nu, vienvārdsakot visvisādi milzeņi, protams, arī pārītis ar gulbjiem. Bet varžu te ir tik daudz, ka pat tad, kad neredzi vardi, zini, ka viņa te ir, ka viņa ir laivā, uz telts sienām, vardes te ir zaļas, pelēkas, tādas, kas lien, kas lec, kas ir izlietnē, tādas, kurām pirkstu galos ir apaļi bumbuļi, tādas kurām pulsē puse no galvas, indīgas, tādas, kas ir grāmatās, bukletos, zem ūdens, virs ūdens uz lapām, līdz ar ūdens virsmu, gaisā, uz citas vardes, beigtas vardes, apēstas vardes, vairākas vardes vienkopus un pilnīgi viena varde. 

Foto - Dita Ābola

Pirms kaut kādiem gadiem, kad Andrītim vēl bija melnā korsiņa, par kuru daži izteicās, ka ar rullīti krāsota un laikam jau tā arī bija, mēs braukājām pa Ukrainu. Ceļojumam atvēlētais laiks gāja uz beigām, tā bija nakts un nebija skaidra mērķa, bet bijām sākuši braukt uz māju pusi. Bet es gribēju uz Odesu, Vinetai bija jābūt atpakaļ ministrijā, likās, ka nekādi nav iespējams paspēt. Pa dienu nokrita izpūtējs un mašīna patīkami murrāja, piesēdos pie stūres, viņi abi aizmiga, cik vien uzmanīgi varēju, apgriezu mašīnu braukšanai pretējā virzienā un laidu pa taisno uz Odesu, viņi pamodās no bruģa, kas kutināja korsiņas riepas, gar malām platānas un skati kā no Divpadsmit krēsliem, tās nelielās divstāvu, trīsstāvu bēšīgās divdesmitā gadsimta sākuma mājas ar balkoniņiem, apdrupušas, paslēpušās aiz sevis zaļumiem pilnus pagalmus, virs galvas šūpojās trosēs iekārtas dzeltenas lampas, visiem tik ļoti patika, neviens par manu bezkaunību pat nespēja dusmoties. Odesas humpalās nopirku svītrainas bikses, tādas piestāv tikai šejienei, un es tās esmu paņēmis līdzi arī šoreiz.

Odesa ir mainījusies, tagad te slejas lielas daudzstāvu viesnīcas, pilns ar kafijas vietiņām, espresso doppo, tas ir, dubultais, un lattes te ir uz katra stūra, Puškina iela pilna ar glaunām ēstuvēm, bet, noejot no lielajām ielām, ir tie paši maigie bruģīši un aizkrāmētie pagalmi. Potjomkina kāpnes, protams, pilnas un, kā jau tas pienākas, te kaut kāds pasākums ar svarcēlājiem un velobraucējiem, kas lido lejā pa kāpnēm. Jau uz Moldovas-Ukrainas robežas man uzradās draudziņš, grozoties ar pasēm gar daudzajiem lodziņiem pamanījās pilnu galvu piestāstīt par dzīvi Odesā. Iebraucot Odesā, tantes tomātu cenu nosauca rubļos un un uz manu atbildi, ka no Latvijas, saka a vi biļi naši, un kad saku djakuem, paskatās uz mani diezgan kreisi, jā, te drusku citādi, laikam labāk runāt slikti krieviski, nekā zīmēties ukrainiski.

Balsis skan dobji un skaļāk nekā pieklātos sarunāties pirts palīgtelpā, pilnā ar vīriem uz smagnējiem betona masāžas soliem, turpat arī atrodas vairākas dušas un neliels baseins ar aukstu ūdeni, no kura vēroju notiekošo. Telpa ar tik augstiem un melniem griestiem rada neticamības sajūtu, tiem nav nekādas funkcijas, tie ir tik tālu un tik melni, ka liekas, nav pat īsti saistīti ar šo vietu. Es turpinu vērot un meklēt, no kurienes, no kura vīra nāk šī spēcīgā skaņa, tai nav ne nosakāmas valodas, ne intonācijas, tā rada dunoņu un, jo vairāk es par to domāju, jo spēcīgāk tā piesātina telpu ap mani. Pāris masieri darbojas pār guļošajiem rumpjiem, viens liels, ļoti liels, nedaudz platāks par atvēlēto vietu, otrs vecs, varbūt pat ļoti vecs, ar to ņemas maigi, tirina un purina, neko nelauž, nestiepj. Viens no viņiem ir bīstams, ļoti zems, ļoti mērķtiecīgs, masē tik stipri, ka paliek sevis žēl, viens ir pārāk vājš un viens ir manējais, šodien viņa te nav, bet es drīkstu viņam rakstīt vai zvanīt un viņš braukšot šurp un vienreiz viņš tā arī izdarīja, pus Ļvivai bija triecies cauri ar mikriņu, satiksme te ir lēna un piebāzta, man bija neērti. Te tāds mazs vīriņš sirmiem gariem matiem, kauli un āda, un neliela lupatiņa, ar kuru viņš mazgājas, un no viņa skaņas nenāk, daži mērcē slotas, kāds lej ūdeni bļodā un neviens no viņiem nerunā, atrodu divus zekus, izskatās sēdējuši, viņi sarunājas, bet tā nav viņu skaņa. Jo uzmanīgāk mēģinu ieklausīties, jo vairāk viss saplūst un pārvēršas neskaidrībā. Iebāžu galvu baseina aukstajā ūdenī, skaņa attālinās, tagad visas skaņas sajaucas vienā, izlienu no ūdens, skaņa atkal sāk uzmākties, atkal ielienu, paliek jau vēss, saplūst, izlienu, ir jau auksti un nākas kāpt ārā pavisam, uzmanīgi pieturoties pie ķieģeļu kolonnas, aizšļūkāju līdz pirts lāvām. Uzkāpju pašā augšā, esmu tik atdzisis, neko nejūtu, arī noguris, turu rokās slotu ar lielajām Kanādas ozola lapām, pāris reizes uzvicinu, iesitu un pēkšņi pamanu, ka jokainās, dobjās balss te vairs nav. Pirts ar vairāku pakāpienu koka lāvām augšā ir neizturami karsta, tur spēju uzturēties tikai pēc garas pauzes vēsajā ūdenī, bet parasti izvēlos vidusdaļu, dažreiz pat otro lāvu no apakšas. Dēļi tiek ik pa laikam noslaucīti no lapām un sviedriem, tas viss tiek izstumts ārā pa durvīm un aizbīdīts kaktā pie vannas ar izlietotajām slotiņām, flīzītes ir slidenas, un uz tām paliek svītras, kas drīz vien sajaucas ar visapkārt pilošo ūdeni.