Baltie elementi

Uz Vienības gatves ir tāda jauka kafejnīca „Pastnieks zvana divreiz”, ar piena kafiju un karstmaizēm, esmu dažas reizes tur bijis un uzgājis bilžu grāmatu par Bulgāriju no sešdesmitajiem, visas bildes ir nedaudz sociālisma gaisotnē, bet nu kalniem un upēm jau vienalga. Acīmredzot grāmatas saimnieks bijis diezgan aizrāvies ar savu īpašumu un pārtulkojis bilžu nosaukumus, papildus vēl pārnesot tos no grāmatas beigās izveidotā kataloga uz šauro, balto strēmelīti lapas apakšā. Un tieši šī grāmata mani ļoti iespaidoja, lai pieņemtu lēmumu doties uz Bulgāriju trešo reizi.

Pirmais brauciens bija vēl agrīnos divtūkstošajos, kad Rumānijā zirgu pajūgu bija vairāk nekā mašīnu, ceļmalās tirgoja cūku šņukurus un jebkurš ārzemnieks tika uzskatīts par amerikāni, bet polietilēna maisiņus izdaiļoja we love un zilo Eiropas Savienības zvaigznīšu virteni apkārt. Netrūka arī garas rindas pie naudas maiņas punktiem, jo lielāka inflācija piedzīvota tikai Remarka Melnajā obeliskā, kur daži veiksminieki pusdienās norēķinājās ar taloniem, kamēr mēs maksājām skaidrā, kāds miljons tika sakrauts, naudas kaudze lielāka par netīrajiem traukiem. Tajā pašā laikā bulgāriem nebija ticības ne dolārainajiem amerikāņu tūristiem, ne Eiropai, kas paņems paspārnē, tikai liela nopūta par to, ka viss slikti, sabrukušas rūpnīcas un uzņēmumi, pat tik vareni kā Globus, kas iepriecināja attālus sociālisma cēlājus arī tālos ziemeļos, kur, piemēram,  es iemācījos pašrocīgi darboties ar konservu attaisāmo, lai uzzinātu, kas slēpjas bundžā ar persika profilu.

ŠĪ ir ļoti nesvarīga un varbūt pat nepatiesa informācija, iebraucām pilsētā Varna – atcerējos, ka kuģis ar šādu nosaukumu norāva vienu sāna vanti vecajai koka jahtai ar saviem nepieklājīgi lielajiem viļņiem, kas palika aiz tumšā, dobjā korpusa, tā nu Drakonam nācās, nemainot halzes, doties atpakaļ uz Priedaines piestātni. Pilsētu gar jūru pārklāja plašs, labi caurskatāms parks, pati blīvi apgūtā pludmale nelikās saistoša. Kafejnīca ar lētām mīdījām un vēl lētāku alu man lika pusnaktī skriet uz tuvējo bankomātu un radīja nākamā rīta noskaņojumu garām pastaigām un akvārijā peldošajam zemūdens mieram.

Aiz Burgasas tālāk uz dienvidiem cauri rezervātiem un kūrortu ellēm, līdz pavisam netālu no Turcijas atrodas piemērota vieta laivošanai un niršanai. Primorska kļūst par dažu nākamo dienu bāzi. Jūrā viļņi no rīta ir mazāki, izmantojam labvēlīgu laiku un sākam meklēt kādu līci, kur snurkelēt, lasīt un patīkami pavadīt laiku prom no tūristu acīm. Šur un tur te redzam pa zvejnieku laivai, ūdens dzidrs un silts, hidra mētājas laivā bez pielietojuma. Melnajā jūrā ir medūzas, kas mirguļo kā eglīšu lampiņas, vislabāk to novērot no rīta, kad saule vēl pārāk stipri neskar zemūdens pasauli. Nepilnus simt metrus no krasta ir kaļķakmens rifs, ūdens no augšas izskatās tumšs, ir cerības uz kādiem 15-20 m, lai akvalanga štropes nespiestos mugurā, uzvelku hidru, uzkabinu fotokameras aukliņu un paņemu akmeni atsvaram. Ūdens ir sāļš, nākas meklēt vēl vienu akmeni un aizbāzt aiz jakas, bet otru atstāt rokā kā drošību, ja kaut kas atgadītos, atlaistu to un varbūt uzpeldētu augšā arī tad, ja būtu zaudējis samaņu. Pirmajos metros jūtama viļņu darbība, pasaule ap manis šūpojas, dzirdama burbuļu guldzoņa un spiediens ausīs, aizspiežu degunu un iespiežu ausīs gaisu, mazliet nosvilpjas un paliek vieglāk, auss dobumos spiediens izlīdzinājies, noslīdu vēl pāris metrus dziļāk, atkal atgaisoju ausis, viļņu kustība samazinās, kaut kas izmainās ar krāsu, samazinās toņu intensitāte, mazliet sāk krēslot, laižos vēl uz leju, līdz nonāku jaunā pasaulē, vietā, kur vairs nekas mani nesaista ar ārpasauli. Šis ir tas stāvoklis, kurā grūti noticēt, ka balonos gaiss varētu kādreiz izbeigties, sāku justies tik piederīgs visam apkārtējam. Parādās grunts, zāles un akmeņi, spraugā ielien krabis, iesprūst, pārāk liels, klāt neskaros, nebiedēju. Apkārt sāk dejot olas baltumam līdzīgi puņķi, tie mani apņem un apstādina laiku, arī ūdens vairs neliekas ūdens, tāda kā cita dimensija. Apstājos, ieklausos sevī – vai nedzirdu balsis, mēģinu saprast, vai baltie apkārt lidojošie elementi ir īsti vai tikai mana iedoma, pakustinu roku, varu tiem pieskarties, ieraugu, ka man uz rokas karājas fotokamera, nezinu, ko ar to darīt, ekrāns spīd sudrabains, ieraugu atspulgā sevi, tad palaižu kameru vaļā, tā iekaras auklā. Esmu pazaudējis orientāciju, iespējams, ka klints rifs ir kaut kur tepat man priekšā, bet nezinu, uz kuru pusi ir krasts, iespējams, pagājušas dažas minūtes, bet es esmu pieņēmis šo jauno pasauli, ārpusē notiekošais mani vairs neskar, nav ne mazāko plānu atgriezties, tie visi bijuši maldi un neskaidrības. Gar klinti uz augšu rāpo gliemezis, nošūpojas dūres lieluma čaula, atpeld dažas zivis, aizpeld, bet pats dīvainākais, ka nav jūtama kustība, esmu pieradis pie baltā puņķa, varbūt tās ir kaut kādas aļģes, mēģinu atrast cēloni, kāpēc tās te ir, pēc brīža jau atkal esmu par to aizmirsis un tagad apskatu zivis, kas dzīvo uz grunts un izliekas mani neredzam, mēģinu vēlreiz ieslēgt kameru, esmu pārāk dziļi, pogas nereaģē. Palieku vieglāks, esmu iztērējis daļu no balonos saspiestā gaisa, meklēju lielāku akmeni, samainu un atkal spēju lidot ūdenī. Ja salīdzina to ar paraplānu, kur ir kaut kāda traukšanās un šūpošanas caurspīdīgā ēterī, ar ūdeni miesa saplūst un tikai plāna ādas kārta mani šķir no tā, lai mēs nekļūtu par vienu neatdalāmu veselumu. Zem ūdens esmu redzējis delfīnu, raju, murēnu, mana izmēra un pat lielākas zivis, bet visvairāk sabīstos, ja ieraugu akvalangistu vai astoņkāju mednieku melnā nodriskātā hidrotērpā, tie mēdz pēkšņi izlīst no šķirbām ar medījumu uz atskabargainās harpūnas traukdamies augšup, lai izšļāktu sāļo ūdeni no trubiņas un iekamptu gaisa devu. Nedēļu pirms šī ceļojuma biju aizdevies uz Igaunijas Rummu karjeru un niru starp appludinātiem kokiem, kuros dzīvoja zivis, redzēju ielu laternas, pelēku aļģu pārklātas celtnes un kad, jau izlīdis no ūdens, ēdu pupiņas, lai atgūtu kalorijas, redzēju kā no ūdens iznāk nirējs pilnā tērpā – melns, ar caurulītēm un mērinstrumentiem, melnu kapuci bez sejas, jā, pat uz zemes viņš izskatījās baiss. Šorīt no laivas varēja novērot vienu grupiņu, kas gatavojās nirienam, ceru, ka tik tālu no turienes neviens manu mieru neiztraucēs. Ievēroju, ka esmu pieradis arī pie savas burbuļu skaņas, liekas, kādu laiku neesmu elpojis, pagriežu galvu uz augšu un redzu, kā burbuļi traucas uz augšu, aizturu elpu, burbuļi pazūd, tātad tie ir mani. Apņemos sistemātiski apskatīt visus dzīvniekus un augus, kas ir ap mani, domāju par katalogu, kura priekšā sēžu. Tad jūtu, ka mani kaut kas velk uz augšu, jāpieliek spēks, kaut kas ir iztraucējis manu komforta līdzsvaru, kreisajā rokā vairs nav akmens, esmu to kādā brīdī palaidis vaļā. Pēc pavisam īsa brīža izkļūstu to drēgnās pazemes un nonāku daudz krāsainākā telpā, ieraugu savu kameru uz rokas, ieslēdzu, tā strādā, kaut ko mēģinu filmēt, zivis, bet te viss ir tik haotisks un kustīgs, parādās viļņi un saule, izslēdzu kameru, pēc akmens vairs nedodos, skatos, kā burbuļi slīd uz augšu ātrāk par mani, eju pretī lielai dzīvsudraba virsmai, tā ir kā spīdīga plēve, pret kuru atsitas daļa saules gaismas, mana galva izlien tai cauri un es redzu, ka esmu bijis pārdesmit metrus no klints bluķa un ārpusē viss joprojām ir tāpat kā iepriekš.