Viļņu varā

Busiņš joprojām ir bez rezerves riteņa, Rumānijā veco riepu tirgus īpaši neatšķiras no Ukrainas un par stipri padzīvojušu gumijas gabalu prasa, kā man sākumā liekas, 3 Eur, apmierināts māju ar galvu, aizeju līdz mašīnai pēc naudas, saprotu, ka esmu sajaucis kursu desmit reizes, skriešus atgriežos, noraidu darījumu un aši pazūdu no servisa. Bulgārija situācija izvēršas labvēlīgāka, jau kādu laiku esmu ievērojis, ka riepas dzīvojas visdažādākajās vietās, piemēram, ielas malās, pie sētām, vārtiem, parku nostūros, apskatīju kādu pārīti pamesto laukumā aiz centrālās Varnas stacijas un vienu cienījamu iemetu mašīnā. Riepa nu tālāk uzsāk ceļu ar mums un katru dienu piedzīvo uzmanības rituālu, vakarā to nākas izņemt un nolikt zem busa, un ar laiku pat iemanāmies to izmantot kā pakāpienu. Bet pa dienu pārvietojoties, tā atkal nonāk atpakaļ iekšā, līdz uzrodas kādi aizdomīgi tipi aiz lielas riepu kaudzes un nenosakāmām izjauktām dačijām, viens no viņiem – ar pārsistu pieri, kuras sviedri jaucās ar netīrumiem un cigarešu dūmiem – uzņemas montāžas darbus, arī viņš mēģina ietirgot kādu drusku labāku un piemērotāku, bet valodas mums neļauj šo jautājumu izdiskutēt, un es jau vairāk par 3 Eur arī nebūtu gatavs maksāt, tāpēc nedomāju, ka mūsu domas būtu uz viena viļņa. Turpat netālu ir jauks lidostas muzejs, diena ir trakoti karsta, bez mazākās vēja pūsmiņas, mierīgi var apskatīt tikai ekspozīciju telpās par bulgāru kosmonautiku, tur gaiss ir atdzesēts, un es ilgi grozos un čamdos pie nosēšanās kapsulas, kas ir īsta un pieejama, un niknās muzeja tantes nav niknas un neskatās uz pirkstiem, laikam viņa vispār ir tikai viena, blakus sēž meita un lasa izpildītos mājas darbus, un liekas, ka viņām viss vienalga un, kamēr es kapsulu nemēģinu iekrāmēt busā, viņām gar to nav nekādas daļas. Lidmašīnas atrodas ārā, plašā iežogotā lidostas teritorijā, tās ir tā sakarsušas, ka nākas piedomāt apskates trajektoriju, lai nepieskartos fizelāžai, alumīnija plātnes, liekas, nav tālu no kušanas temperatūras, vienīgais glābiņš ir spārnu paēna.

Foto - Sandijs Mešķis

 Agrā pēcpusdienā, nezinu gan ko tas īsti nozīmē, bet nav vairs ne rīts un vēl ne vakars, varbūt labāk teikt – vienkārši pēcpusdienā – kajaks tiek ielaists Djavolskajas upē, pa kuru plānots nokļūt jūrā un atrast kādu līci ar viļņu aizsegu, kurā varētu notērēt pēdējo saspiesto gaisu. Vējš pūtis visu dienu, bet viss šķiet mierīgi. Tikai literatūra stāsta, ka upē pilns ar čūskām, kuras baidot tūristus, tāpēc nosaukums tāds velnišķīgs. Čūskas te tiešām ir, viņu te esot pāri par desmit sugām, tomēr tikai dažas no tām ir indīgas, kādas viņas izskatās, nav ne jausmas, bet tā, kas pašlaik šķērso upi, liekas aizņemta ar savām rūpēm un laivai uzbrukt netaisās. Galva nedaudz pacelta un viss pārējais notiek tieši tāpat kā uz zemes, sāku prātot, ja aizpeld pārāk tālu no krasta, vai tā noslīkst, vai nomirst badā un kur ir robeža starp zemes un ūdens čūskām, jā, es par to zinu pārāk maz. Tiek atvērts internets, izrādās, te ir tikai divas indīgas odžu sugas, pārējās nekaitīgas, tas labi, laivu brauciens var turpināties. Jūra ostā ir rāma un ļoti zila, kā klozetpodā mākslīgi iekrāsota, paliek dziļāks un toņi savelkas, izbraucot no mola aizsega, viļņi sāk šūpot, ik pa laikam ir kādi trīs četri lieli un tad atkal vidējie. Pavējš, elektromotors dūc, papildus vēl airējam, turas labs ātrums, kādi 7 km stundā, aizkavē tikai kāds lielāks vilnis, pret kuru jāpagriež ieslīpi purns, lai mūs neapgāž. Kartē biju atradis pāris jaukas vietiņas, bet jau pa gabalu var redzēt, ka viļņi dauza klinšainos krastus un no laivas nekas tur daudz pāri nepaliktu, nāksies vien braukt krastā tepat plašajā pludmalē ar atpūtniekiem, no kuriem kāds gulšņā noīrētā krēslā, kāds šļakstās viļņos, kādu nogāž no kājām, kāds nepaspēj piecelties un vilnis viņu kā ūdenszāli izmet krastā. Roka reizēm pieskaras tumši zilajam šķidrumam, tā ir jūra, bet tik silta, ka āda uzreiz to nespēj uztvert. Kādu pusstundu vēl ejam uz priekšu pa viļņiem paralēli krastam un vērojam pludmales pasauli, ieraugu piemērotu vietu, liekas, tur viļņu jauda mazliet vājāka, novācu visas liekās mantas un iesienu draibegos, ja nu mūs apgāž, lai vieglāk salasīt mantiņas, jācer, ka laiva izstūrēs un to nepiesmelsim pārāk tālu no krasta. Pagriežam pa deviņdesmit grādiem un airējam tieši uz krastu, vilnis paceļ laivu un izsprūk, aiziet pa priekšu, bet laiva paliek ieplakā, nākošais dara to pašu, bet nedaudz paātrina, it kā dotu mājienu „Saņematies, airējiet stiprāk, noķeriet mani!”, paceļ vēl viens un nomet, un tad jau viss notiek ārpus tādas īstas kontroles. Laiva ir gaisā, pašā viļņa cepurē, vilnis ir lielāks par iepriekšējiem un saplīsis kādus simts metrus pirms krasta, ātrums tagad ir tāds, it kā tas būtu motorollers, pilnā jaudā izpūzdams no sevis pārdabisku rēkoņu, airis tagad darbojas kā stūre, vilnis laivu grib sagriezt, bet es tā neesmu ar mieru, vienubrīd liekas, ka aira lāpsta atdalīsies no kāta un viss beigsies sekundes laika, bet nē, tas ir nedaudz ieliekts, bet nelūst, es esmu iespītējies un iekrampējies, un vaļā nelaidīšu, kamēr nelūzīs. Priekšgals nedaudz pakrītas uz leju un šņirkstot izslīd krastā, nolaižas arī aizmugure un saņem pārdesmit litru šļakatas, laiva ir apstājusies un vilnis, kā labi apmācīts sulainis, paklanās un pazūd atpakaļ  jūrā. Paceļu acis un redzu, ka lielākā daļa atpūtnieku ar saviem skatieniem dzīvojuši līdzi laivas liktenim un sapratuši, ka viss beidzies veiksmīgi, jau palikuši nedaudz neieinteresēti un meklē jaunus piedzīvojumus, bet tad ieraugu glābējus, divus staltus, vienādos tumši zilos sporta tērpos, viņi stāv stingi kā sasalušas sardīnes saldētavā.

Aizstiepju akvalangu līdz klintīm un caur viļņiem atpakaļgaitā, lai neķertos pleznas, ielienu ūdenī, pāris reizes tieku nogāzts, atkal ceļos un veļos, līdz ūdens ir tik dziļš, ka, vilnim plīstot, varu pieplakt pie grunts un turpināt kustību uz priekšu. Te ir absolūta nekārtība, burbuļains, šūpojas, mētājas zaļumi un šķības medūzas, brīžiem zemūdens telpā tiek uzrautas smiltis, kas visu padara miglaini necaurredzamu un kas par troksni, kā bērni, kas starpbrīdī sajauc gaisu ap sevi, meklēju kur paslēpties, kur nolīst, bet pat dziļākajā vietā valda viļņu diktatūra, tas nav ne pieņemami , ne izturami, no tā visa vajag pēc iespējas ātrāk tikt prom, pacēlies virspusē, ļaujos viļņu varai un, vērojot aiz maskas stikla putu vērpetes, tuvojos krastam.

Nakts ir karsta, sapņos rādās viļņi, tie paceļ un atkal nolaiž, nepazīstot miera un no rīta, ar pirmajiem saules stariem, paliek vēl karstāks, palags jau sen nospārdīts, izlienu no busa, gulēt tāpat vairs nav iespējams, gribu paskatīties pāri ceļam uz jūru, nākas uzkāpt uz celma, viņa joprojām šņāc, kaut arī vējš jau pierimis līdz ar saules rietu, viļņi atceļojuši līdz smilšainajai pludmalei, lai te izbeigtu savas gaitas, sašķīstot sīkos burbulīšos. Šis ir tālākais punkts dienvidos, pēc rīta kafijas busiņš apgriežas un sāk doties uz ziemeļiem, uz kalniem prom no jūras.