Antīkie varoņi

Brokastis rīta saules staros uz terases jumta pēc vēsās un mitrās nakts senatnīgajos Danas mūros uz mirkli ļauj justies kā abiniekam. Asinis iesilst lēni, smalki samalta kafija ar kardamonu, jogurts uz apaļās pitas, pārkaisīts ar timiānu un sezama sēkliņām, krūzītes ir maziņas, ceļos ik pēc brītiņa, lai atkal no jauna tās papildinātu un, tūlīt pat izdzēris, atsāktu visu no gala. Lejā rosība, piebraucis pikaps ar dzeramā ūdens pudelēm, tajā tiek krāmētas mugursomas, pēc tam sakāpj arī jauniešu bariņš, kas vakarā vēl kādu brīdi čaloja viesnīcas augšstāvā, kamēr slēpos zem segas tumsā, lai mitrums un vēsums mani neatrastu. Arī mēs drīz dodamies kaut kādā iedomātā virzienā pa maziem kalnu ceļiem, kas paliek arvien mazāki, bet nekad neizzūd pavisam, līdz priekšā nostājas zaļi, aizvērti vārti. Pie mūra mājas pelēkās sienas pret mums pavērstā skaļrunī čalo radio, durvis aizvērtas, un uz plāksnītes pie sienas rakstīts, ka pirms došanās parka teritorijā jāpiesakās šeit. Neviena nav, atrodam ceļu cauri plastmasas maisiņu dārzam, tas drīz izplēn starp akmeņiem un maziem klints bluķiem, atgriežamies ar sakāves garšu uz lūpām, tagad te uzradies onkulis ūsās, kas, iespējams, caur mazo rūtoto lodziņu vērojis mūsu Renault neveiklo laušanos pa ēzeļu taku. „Parks ir slēgts,” sīkāku paskaidrojums nesniedzis, viņš mūs apbēdina, bet tik viegli šajā situācijā padoties negribas, uz to pašu taku, no kuras atbraucām sakauti, rādu ar roku un saku, ka mēs tikai pastaigāsim un ielejā neiesim.  Tēvs ieriktējas uz soliņa un paziņo, ka tālāk neies, tikai ļausies ainavai, mamma nāk līdzi, bet pēc kāda brīža arī mūsu ceļi šķiras. Lejā vīd tādi noapaļoti smilšakmens stabi, ļoti gribas tos apčamdīt, Dita nāk līdzi un nedaudz čīkst par to, vai varēsim tikt atpakaļ, vai nav par stāvu, bet nāk. Pēc kādas stundas esam lejā, smilšakmens te labi sacementēts, sanāk pat drusku kāpšanas elementi, jo jātiek uz priekšu un pēc tam atpakaļ, līdz dzirdam balsis, vispār es neesmu drošs, ka dzirdu, bet palieku piesardzīgāks. Sākam jau ceļu atpakaļ, kad parādās bārdains tips, klāt nenāk, kaut ko saka, bet saprast īsti nevar, eju tuvāk, izrādās, tie ir reindžeri, sēž ar tēju un binokli. Būs sūdi, kādu brīdi stāvu, tad pajautāju, vai varu iet prom, bet viens no viņiem saka one minute, paiet mana iedomātā minūte, tad otra, liekas, ka apritējusi pusstunda, otrs mēģina kādu sazvanīt, bet liekas, ka otrā galā neceļ, tad pēkšņi man tiek pasniegts telefons, no kura atskan labi nostādīta balss, kas tīrā angļu valodā paskaidro, ka šajā periodā parka teritorijā atrasties nedrīkst un ka mums to vajadzētu labi veikli atstāt, un es tikai sorry un sorry un ka nekādas informācijas jau nebija un tiešām nebija, tikai tas ūsainais onkulis, kas angliski nerunāja un ka mēs tiešām pa taisno atpakaļ un vēlreiz sorry un mēs tiešam pa taisno atpakaļ, kāpjam atpakaļ augšā, kaut kā draudzīgi tomēr tie reindžeri, tāda sajūta, ka viņi jūtas drusku vainīgi par to, ka mēs te nevaram nākt, bet mums gribas un viņiem jādzen prom. Esam nostaigājuši kādas trīs stundas, pa to laiku vecākiem par jauniem draugiem uzmetušies gan gani, gan ūsainais. Mēs uzkāpjam pavisam kautrīgi, mašīnā iekšā un prom, varbūt jau ūsiņš neko nezināja par mūsu būšanu parkā, varbūt viņam vienalga un visu zināja, bet arī viņš dusmīgs neizskatās. 

Foto - Dita Ābola

Diena jau gandrīz galā, laiks sāk bojāties, un mēs dodamies tālāk uz Petru, izlūkojam ieejas vietu, te smaržo pēc zirgiem, iekārtojamies siltā viesnīcā. Sabaidu visus par gaidāmu agro rītu, tāds domīgs klusums istabiņā, sola vēju un lietu, esmu uzstājīgs, ka jāceļas sešos un ka nekādas izklaides te vairs nebūs, jo Petra ir jāredz un būs jāizvēlas ātrākie zirgi un jādzen tie auļos, jo teritorija ir plaša un vispār vismaz četras dienas nepieciešamas. Modinātāju uzlieku uz septiņiem, visi ceļas, es nē. Ap astoņiem, vēl zem segas guļot, sāku iemalkot citrondzērienu, tad kafiju, ap deviņiem jau esmu gatavs brokastīm. Kādā brīdī  tēvs sāk runāt par pajūgu jeb kebu (kas sarunās drīz vien pārtop kebabā), ar ko viņi ar mammu varētu tādos ātros asīriešu vienass kaujas ratos šauties cauri kanjonam, bet es sevi iztēlojos kā sengrieķu varoni Bellerfontu, kas uz pakaļkājām piecēlis Pegazu cīņai ar Himēru. Neesam vēl tikuši līdz ieejai, kad Dita jau pamanījusies apvainoties uz antīkās pasaules varoņiem, uzbāzīgi romi grib iesmērēt kaut kādus nošmulētus gaļas zirgus, tad jau es labāk jātu uz Persijas onagrusa. Vecāki tomēr tiek pie sava kebaba, kura olīvkoka sārtos ratu riteņu aizstājušas gumijotas riepas ar tērauda spieķiem, krēsls palienēts no nebūtībā aizgājuša skolas autobusa, un jumtiņš darināts no novalkātiem tepiķu atgriezumiem. Ieejot kanjonā, strīds apsīkst pats no sevis, tieši tāpat, kā bija aizsācies, visu ceļu līdz pašai Dārgumu krātuvei mūs pavada smilšakmenī cirsts ūdens apgādes kanāls, te paveras plašs laukums ar ēzeļiem, tirgotājiem, tūristu policiju, liekas, ka laiski izgūlušies kamieļi izbauda visu šo jezgu. Dodoties dziļāk iekšā nabatiešu pasaulē, parādās Karību jūras pirāts ar sarkanu lakatiņu, pieklājīgi apgrieztu melnu bārdu un pamatīgi sakrāsotām acīm, pēc brīža tas pats un tad atkal tas pats, un viņš vienmēr devās tikai vienā virzienā, līdz es sapratu, ka viņi ir vairāki un ka tā ir atsauc uz Džoniju Depu un ka viņus var noalgot kā pavadoņus vai vismaz nofotografēties šajā sarkanajā smilšu pasaulē, un, visticamāk, sieviešu pārstāves to izvēlas biežāk. Vējš, kā solīts, atnāk, dažās teltīs, kas visas piedāvā vienus un tos pašus krāmus, tiek baroti bērni, pieskatītas šaudīgas uguns liesmas, kas apņem melnas tējas kannas, daži iegrimuši telefonā un skandina nekam nepiesaistītas summas, pat nepaceļot acis no krāsainā ekrāna. Zem pelēkiem mākoņiem paveras vesela pilsēta ar templi un dzīvojamajām ēkām vai alām, nezinu, kā pareizāk tādas būtu saukt. 

Foto - autors

Pakāpieni ved uz augšu, pa labi un pa kreisi tādā kā serpentīnā, līdz senā  nabatiešu pasaule atklājas citā perspektīvā. Lejā mazi cilvēciņi staigā kā skudras bez mums saprotama mērķa, atduras pret sienu, pagriežas citā virzienā un turpina kustību, ielien alā, izlien un lien atkal citā, izžuvušajā upē pumpē neapmierināti ēzeļi, tad pēkšņi apklust un sastingst vaļējām acīm, tepat blakus ganās dažas kazas, un suņi ir gandrīz visur. Pavisam lejā ir kucēni, pieci, nē seši , bet no augšas tie nav saskatāmi, bērni viņus baksta un staipa, to naivie, nevainīgie purniņi garāmgājējos izsauc nepamatotu līdzjūtību. Gar kolonnām un pāris tukšām ēstuvēm ir iespēja aiziet līdz klosterim, kas ir viens no tālākajiem objektiem, cilvēku te paliek mazāk, tirgotāji jūt vakara klātbūtni un, izmantodami pēdējās izdevības, izbļauj van džī dī, van džī dī..., ar ko domāts par eiro vērtīgākais one jordanian dinar. Petra beidzas ar lielu, dziļu aizu, tik dziļu, ka skatienam izzūd asums, dibenu nesasniedzot, tur lejā esot vēl viena – Little Petra –, nav gan skaidrs, kas īsti ir šī mazā Petra un kāpēc tai jābūt tik dziļi. Aizas otrā pusē ir lielceļš un dažas baltas mājas ar tumšām logu aprisēm, varbūt uz kādas no to plakanā jumta atrodas satelītšķīvis kā atgādinājums par līdzās pastāvošo realitāti.