Vēroju savas plaukstas, tajās ir iemetušās slimības, neizskaidrojamas, kaut kādi ādas saaugumi. Droši vien nāves priekšvēstnesis. Dzeru rīta kafiju un, paceļot acis virs telefona ekrāna, kurā googlēju, cik ilgi dzīvo cilvēks ar sliktu roku ādu, ieraugu nelielu, eleganta kaluma metāla žogu, aiz tā rosās četri vīri, aktīvākais skūtu galvu, melnā kreklā, kā nāves līdzautors, šiverē ar lāpstu, kuras oranžais rokturis cilājas pāri pieminekļu plātnēm. Prātā nāk aina no 1973. gada Bonda Live and Let Die, kur Luiziānas štata Ņūorlenā kāds kungs jautā bēru procesijas dalībniekam „Whose funeral is it? – Yours”, skan atbilde, gandrīz vienlaikus iegrūžot dunci sānos. Ceru, ka tā bedre nav man un tur vispār viss tik pilns, negribētu tādā saspiestībā. Un ko viņi tur dara, gan jau, ka rok virsū, kur gan viņi liek tās vecās kapu plāksnes. Omulīgs apalītis elegantās štrumbantēs arī rok, bet ne visu laiku, brīžam kaut kur aizklīst. Jā skaidrs, meklē jaunu vietu, meklē kādu, kuru varētu pārrakt. Sen neviens nav bijis, nav apkopts, hop un nosmird, atbrauc pēc pieciem gadiem un vecmāmiņa gone, tagad tur mierīgi guļ Saša un pie sāna tam Ļuba, beidzot mierīgi kopā. Bērni gan jau arī tur. Šausmīgi, noskurinos, bet vai bērniem ir mazākas kapu plāksnes, vai viņi mazāk aizņem vietas un mazāk par to maksā? Vismaz zivij esmu redzējis pat pieminekli, skaidrs, tas viss nav proporcionāli. Diez vai Ramzesi un visādi valdniekdieviņi bija tik lieli. Bet kur gan palika vecās plāksnes? Iebruģētas ceļos, iebetonētas jūras molos, varētu salikt smuku taciņu dāčā no mājas līdz pirtij, liec kāju uz kara lidotājiem, būtu vismaz otrādi jāapgriež, lai nerēgojas tie skaitļi, tad vienmēr gribas rēķināt, cik ilgi dzīvojis, pinas tie cipari, tas ir pārāk kaitinoši un tad vēl jāsāk domāt par nāves iemesliem, tas viss ir pārāk nogurdinoši. Un, ja gadās krusts, aiz tā ķersies kājas, mans tēvs vienmēr aiz visa ķeras, krīt dāčas garāžā un ārā pa tualetes sienu uz līdzenas vietas, gan jau krustus var iemūrēt mājas stūru pamatos, sanāks vismaz sienas leņķos, tikai nevajag ņemt pareizticīgo.
Tēvs ņipri soļo kā Sniegbaltītes rūķis no raktuvēm, rokās nūjas cirtņa vietā, tuvojas zaļajam busiņam, negāžas, un mēs varam turpināt ceļu, Pāvilostā pārplīst ģeneratora siksna, līdz ar to nedzesējas motors un tālāk jādodas, inerces spēka vadītiem. Ieskrienos līdz septiņdesmit un tad ripojam, tad atkal un atkal, līdz nonākam Liepājas šrotā. Bija paredzēts apskatīt jūras atmīnētājus un iedzert kafiju kādā klusā piepilsētas ieliņā, bet ir plus trīsdesmit, no motora pil uzkarsusi eļļa, kas jaucas ar dīzeļa noplūdi un no zemes asi izdedži duras plecos un pielipina matus. Šrots ir pavisam izpalīdzīgs, rokamies pa ģeneratoru kapsētu, bet izskatās, ka manējais no pagājuša gadsimta vidus jau sen ir pārrakts. Kaut kas pavisam radniecisks atrodas pierūsējis pie kāda smiltīs iemesta audi motora. Tiek lietots kuvalds un metāla caurules, bet, kamēr neatnāk nosvērts vīrs ar šnācošu autogēna degli, darbi iesprūduši. Dita padod instrumentus, vecāki nervozē, un kapsētas saimnieks ik pa brīdim ierodas mūs apraudzīt kā savu pirmdzimto. Kādā brīdī uzpeld ceļotājs ar tīru atslēgu kasti un šausminošiem, svaigi no Spānijas atvestiem stāstiņiem. Vienas vienīgas duršanas un zagšanas. Vot tā, labāk neceļot. Samaksājam 15 eiro, nekādi neizdodas atstāt vairāk, precīzi 17.00 vārti aizveras līdz nākamās darbdienas rītam, un mēs ar divreiz jaudīgāku ģeneratoru un čīkstošu siksnu dodamies tālāk.
Bijušajā Latvijas ciemā Šventojā ir zīme - piestātne, izmetam līkumu, bet piestātne vēl top ar renderētām vizualizācijām par to, tā kā izskatīsies (un nekad jau neizskatās), bet pagaidām Marie te iekšā vēl netiek. Dodamies tālāk uz Ventaini, elegants nakts mierā ieslīdzis kempings mūs vairs negaida, tomēr vārti ir vaļā un mēs paliekam.
Vecāki paliek busiņā, mamma nav aizvērusi acis, bet tēvs klīdis pa kempingu, piečurādams teritoriju ietverošos krūmus, es pamostos īgns un diktatorisks, un diena var sākties ar skaļām strīdīgām brokastīm, starp kemperu atslābušajiem atpūtniekiem.V
Vecāki paziņo, ka bez mums nekur atpakaļ nedosies, palikšot gaidīt un dzīvošot pludmalē, kas ir tāds no gliemežvāku drupačām uzbērts pāris kvadrātmetru plašs liedags, sekla un silta lagūnas mala. Brokastis vēl nebija beigušas, kad mums ierādītais laukums izrādījās par mazu, galdiņš ar visiem saliekamajiem krēsliem lēni ieslīdēja blakus zonā, tam klāt slīdēja gandrīz piecmetrīgs kanoe, akvalanga baloni, urbis, koka gabali, elektromotors, vadi, akumulatori, saules panelis, lādētāji, skūteri, samudžinājies pagarinātājs, kurš divreiz apvītos kempinga teritorijai, ja kāds to spētu atmudžināt, bet es to vairs nedarīšu, jo tam piemīt vēlme spēcīgi dzelt, pat brīžos, kad esmu pārliecināts, ka tam ir jābūt atvienotam no rozetes.
Ap pusdienas laiku bijām gatavi šķērsot 13 km plato lagūnu, lai nokļūtu Nidā, kas pēc garās gatavošanās bija kļuvusi par apsolīto zemi un ūdens šķirtne - par tuksnesi. Vējš lēni pieņēmās spēkā, bija jāpasteidzas. Turpceļā pūta pretī, motors dudināja un, spēcīgi airējot, trīsarpus stundās tikām pāri, liekas ka kilometri, vēja stiprumam pieaugot, mainīja savu garumu. Nidā pie grāmatu apmaiņas punkta kāds izstīdzējis vīrs ar velosipēdu, baltiem matiem, uzlocītās džinsās rokas pa skapīti dzirnavu atveidā, nogaidām un neejam klāt, vērojam viņu, pēc tam vērojam atlikušās grāmatas, nekā īpaša, tad dodamies pa saules pieliedētām atpūtnieku takām un zālājiem, kaut kur no pakalnes veras Tomasa Manna māja ar piebriedušiem ceriņu krūmiem, līdz nonākam ostā. Te, pirms četriem gadiem, skrienot rīta krosiņu, reiz ieraudzīju laivu, kura nebija no manas galvas izgājusi visu šo laiku. Nepilnus 13 metrus garš piecdesmito gadu krasta apsardzes pusglisējošs kuteris. Masti pašķīrās un caur tiem pavērās perfektā plūdlīnija, tā viņš te visus šo gadus mani bija gaidījis. Nevarēju valdīt par saviem soļiem, kājas mani nesa uz priekšu, skrēju kā Bredberija Pieneņu vīnā, bērnības vieglumā, jaunības neprātā. Pie mola atstutēts tas pats velosipēds un kuterī vīrs no grāmatu apmaiņas punkta. Kā paralizēts vēroju, pa to laiku situācijai ir pietuvojusies arī Dita, jūtu ka visa dzīve ir viens liels Trūmenšovs. Notiek sarunas, telefonu apmaiņas, tas viss jau tādā vieglā nesaprašanā un nespēšanā atšķirt realitāti no sapņa. Atceros, ka kaut kādā brīdī tiek ēsta liela kūpināta zivs un tad ir pavējš pāri uz Ventaini. Vējš ir stiprs, viļņi palikuši lielāki, ja tie trāpa no sāna, kāds pat nedaudz iesmeļas, mēģinu nesatraukties un noklusēt un mierināt arī pats sevi, apgāzties nedrīkstam, rīt mums jābūt uz kutera, noslīkšana šādā situācijā ir nepieļaujama. Un garu diskusiju rezultātā izrādās, ka mēs nemaz nenoslīktu, ūdens ir silts, būtu daudzu stundu lēna pļunkāšanās uz krastu. Bet Hugo laiva, tas arī nebūtu patīkami, teikt ka nogrima un viss, viņš vairs nekad nedotu un nebūtu jau arī ko!
Krastā tēvs sēž uz nogāzta koka un veras lagūnas plašumos, mamma, protams, pāris reizes zvanījusi, laikam drusku uztraucās. Ir vēls, vīns atkal jādzer tumsā, kad visi kempinga viesi jau apkārt guļ, jādiskutē pusbalsī, kas nevienam tā īsti nesanāk.
Ceļojums uz jūras muzeju, akvāriji, stores, roņi un iedresētas jūras lauvas un tam visam gar malu enkuri un laivas, kā dekorētā tortē. Pēc tam garš pārbrauciens divstāvīgā autobusā no Smiltaines uz Nidu pa bāra viducī ievilkto vienīgo ceļu, ko ieskauj priedes un smilšu kāpas. Izkāpis no autobusa, nespēju valdīt pār kājām un skrienu pie kutera, ložņāju gar pustanka (T-34) dīzeļdzinēju, cilāju bilžu vākus un izsekoju eļļas tvertņu caurulēm elektrības vadiem. Sešcilindru motoram pašam sava telpa kā aristokrātam. Teorijā, lai izceltu uz glisi 30 kilogramus, nepieciešams viens zirgspēks, ar kāju pieturot stūri, vīrs rāda uz savu plāno vēderu, sasmaidāmies. Mēs dodamies pretī kāpām, motors pietuvojas darba temperatūrai, piecdesmit grādiem, gāzes svira tiek aizbīdīta līdz galam, priekša nedaudz paceļas un, viļņus pārvēršot šļakatās, septiņas tonnas traucas Kaļiņingradas virzienā.
