Par vienu stundu vairāk

Rīts sākās ar brokastīm, saklāts galds istabā ar sarkanām mēbelēm no nesenas pagātnes, un mazu rakija glāzīti, pēc brīža pie kafijas uzrodas vēl viena. Saimnieki tikai smaida, un mūsu saruna, nekur nevedot, tomēr nonāk līdz vārdnīcai.

Baltais stacijas namiņš varētu atrasties kaut kur Meksikas dienvidu pierobežā, saule cepina un no spiediena uz kakla, kurā uzkārts čehols ar sniegadēli un ziemas drēbēm, kreklā iemetušies sviedru plankumi. Cipreses šajā tuksnešainajā nomalē piedod mazu zaļumu, māju dārzos bezkoku lapās izšāvušies viegli rozīgi ziedi, ērkšķainā pļavā ganās pāris aitas, un suņu rejas haotiski izrobo klusumu. Vilciens ar aizgrafitijotiem logiem slēpj kalnu kores, dažas no tām pārsegtas ar sniega cepurītēm. Vilciens sāk bremzēt, koridorā parādījušies cilvēki uz manu jautājumu, vai šī ir centrālā Podgoricas stacija, atbild, ka protams. Aiz stacijas ar vienu peronu ir kafijas vietiņa un kiosks, kurā tieku pie sim kartes, bet pie interneta ne uzreiz. Pēc izpalīdzīgās pārdevējas zvaniem uz centrāli saņemu kaudzi ar instalāciju failiem, līdz kāds no tiem beidzot nostrādā brīdī, kad jau biju apņēmies ierasties ofisā un lietas kārtot klātienē. Izvēlos ceļu pa taisno caur privātmāju rajoniem, dārzos te apskatāmi visādi brīnumi, trabans kabriolets, piecdurvju ņiva, honda city un neskatoties, ka apkārt te vieni vienīgi kalni, pat dažas motorlaivas. Protams, ceļš pa taisno sanāca pāris reizes lēnāks, iestumjos hosteļa dārzā ar somu un dēli, te tāda oāze un miers. Kaut ko līdzīgu biju piedzīvojis Mauritānijas apokaliptiskajā smilšu bezcerībā, kur kāda franču dāma bija uztaisījusi paradīzi ar flīzētām tualetēm un īstu vannu, vietu, kur sarunas dārzā nekad neapstājās un no virtuves plūda pasaules ēdienu smaržas.

 

Sarunas mani te diezgan ierauj, attopos, kad ir jau tumšs, un baltkrievs, kas apņēmies neatgriezties savā valstī, jo viņam ir kauns, aizgājis tīmeklī spēlēt pokeru, tā esot viņa iztika. Par karu cenšamies nerunāt, bet nav jau tā, ka sanāktu, un šejieniešiem ir tāds vienkāršais vēstures skaidrojums situācijās, kad garā versija iesprūst. Ik pa trīsdesmit gadiem Melnkalni apciemo karš vai postoša zemestrīce, pārējais ir tikai detaļas. Paliek vēsāks, beidzot varu izmantot žaketi, kuru visu dienu esmu nostaipījis līdzi, gaidot tai pienācīgu brīdi. Saimniece Magdalēna ar savu draugu pret katru no hosteļa viesiem izturas ar tādu rūpību, it kā mēs būtu viņu bērni.

Mans telefons spītīgi nemaina laiku un man katru dienu pieder viena stunda vairāk nekā apkārtējiem. Šajā ekstra stundā aizdomājos par L.D. Aleksandrijas kvarteta pirmo daļu Justīne, kurā viņš, Dārlijs, lieto šo piederības salīdzinājumu, pilsētas bērni “I have had to come so far away from it in order to understand it all! Living on this bare promontory... far from the lime-laden dust of those summer afternoons, I see at last that none of us is properly to be judged for what happened in the past. It is the city which should be judged though we, its children, must pay the price”.

Šis darbs brīžiem nebūt nav tik viegli sagremojams kā Kipras rūgtie citroni vai Prospero celle un tomēr ir viens no jutekliskākajiem pieskārieniem pilsētai, tā laika Aleksandrijai, kuru pat ceļojot ar sagrozītu pulksteni neizdosies sasniegt.

Brokastis 8, un pēc pāris stundām pie vārtiem pieripo maziņš, balts vw, nolaižam krēslu un diagonāli ieslidinām snovbordu. Nekādas kredītkartes, uz oāzes galdiņa tiek nolikti papīra eiro un cenšoties apvaldīt satraukumu, izliekos, ka esmu nesteidzīgs un izklaidīgi vienaldzīgs, kaut gan manī dzīvnieciski trīc miesa, cik ļoti gribas mesties ceļā. Ļauju pāris sekundes dīzelītim patikšķēt un tad nozūdu ielās. Pēc dažām minūtēm jau mēs ar čabuli esam uzsākuši ceļu pa kanjonu tirkīza toņu upes pavadībā. Ceļš iekalts tuneļos, tumši, šauri, līki. Cauri kaļķakmeņiem sūcas ūdens un pil uz vējstikla, saules acis nesaprot tumsu, ložņāju kā kurmis un katrs gaismas stariņš mums ar balto čabuli kā glābiņš. Līdz Kolašinai pāris stundu brauciens, slēpošanas kūrorts saules pieliets, ceļmalā kafejnīcas darbinieki gozējas ārā pie galdiņa. Tieku pie zupas un kalniešu brokastīm, čabulīts gan vēl neko negrib, viņam mazs vēderiņš un maza ekonomiska sirsniņa. Liekas, divus gadus nebiju darbinājis splitbordu, ar rūpību pielīmēju ādas un sariktēju nūjas. Sāku šļūkt uz augšu, saule cepina, ēdu sniegu un jūtu kā mana plikā mugura cepas saulē. Kāds enerģijas pilns džentlmenis (sākumā gan padomāju, ka man seko lācis) pastāsta, ka esot plānojies kempot, bet izrādās te vēl daudz sniega un došoties atpakaļ. Pēc tām pārlaimīgs vāciešu pāris pieslēpo sasveicināties un saulē nodegušam sejām smaida baltiem zobiem. Nepilnās divās stundās tiku līdz virsotnei. Ieriktējos pie pacēlāja mājiņas, atpūta, ainava un tad jau jāliek kopā dēlis un nūjas. Stratēģiski apdomāju maršrutu tā, lai sanāk garākais ceļš, cerības, ka izspiedīšu 3 km.

Mazliet neveikls pirmajos pagriezienos, ieduros sniegā, dēļa virsma mazliet mazāka un nākas nopūlēties, lai nenoraktos “pavasara pūderī”. Atpakaļceļā nonāku lepnas viesnīcas pagraba spa, tādā, kurā turku pirtīs skan nomierinoša mūzika, kurai nav ne sākuma ne beigas. Amerikāņi džakūzī runā par safari un kāda meitene viena, lielajā baseinā mēģina šķērsot to bezgalīgas reizes.