Viss sākās vēlos vakaros, ievilkās naktīs un atsākās agros
rītos, tik agros, kad, čurājot uz tulpēm, ceļas balti garaiņi. Sarūsējuši
sliekšņi, iestrēgušas vadīklas, izkritis motors, saplīsis vējstikls, nomiris
starteris, ļodzīgi krēsli un tas viss ietinies zili pelēkos mirstošas turbīnas
radītos dūmos. Tāds viņš ir, tautas auto, transportieris, vienkāršs un
uzticams. Manējais ir zaļš, saulē izbalējis blāvi zaļš. Savā pusmūžā vērpis Sahāras
smiltis, rāpies Atlasa kalnos un vagojis Eiropu kā piemājas redīsu dārzu. Ar
paceļamu jumtu, no kura jānoņem laiva ikreiz, kad ir kāds otrajā stāvā gulēt
gribētājs, bet tas nu tāds sīkums, toties ir ledusskapis, plīts ar diviem
riņķiem, izlietni, kurā ārkārtas gadījumā var pat veikt spiediena samazināšanu,
grozāmiem beņķiem, ūdens rezervuāru, diviem akumulatoriem, paneli ar podziņām
un slēdzīšiem, kas rāda vienmēr tukšu ūdens bačoku un lēni dziestošas
baterijas, īsts pagājušā gadsimta sapnis.
Pēc kārtējās nakts darbiem bija pienācis laiks braukt atrādīties tehniskajā apskatē, dzestrs rīta vējš pūš zem mašīnas brīdī, kad slauku nost iepriekšējā vakarā nesakaltušo epoksīdu, lai to aizvietotu ar pelēki balto špakteli no bundžiņas, kurā pārsteidzošā kārtā izrādās tikai tāds mazs pikucis un daudz kodīga gaisa. Tumsā un ar milzu mitriem elektrodiem šķībi sametinātās šuves nu ir jānoslēpj. Kad beidzas špaktele, atrodu no jumta darbiem atlikumus ar bitumenu, tam visam pa virsu uzpūšu lēni žūstošu krāsu, kas smaržo pēc odekolona. Uz apskati izbraucu ap plkst. 10, apmēram par stundu kavēju grafiku, bet nu vienmēr var jau iedzīt. Pēc apmēram kilometra izbeidzas ģenerators, bet nu tas gan jau salabosies braucot, pēc kādām desmit minūtēm novēroju, ka gaidītā pašsalabošanās nav notikusi. Apstājos, lai pievienotu saules paneli, jo pēc vakardienas lietavām, kas mērcēja elektrodus, nu kopā ar aukstu vēju pavērusies saule. Ar 100 W man pietiks, gaismas gan neslēgšu. Ieskatos motortelpā, ģenerators un ķīļsiksna vēl vietā, bet norāvusies viena no atpakaļplūdes caurulītēm un uz pannas, kas rūpīgi mazgāta ar dārgu poļu līdzekli, tagad līst dīzelis, pa ceļam sajaucoties ar eļļu, kas spraucas no ēnainiem, nepieejamiem motora dobumiem. Piekārtojis šmuci, turpinu ceļu, ar putekļiem pietušētu nežūstošo odekolona krāsu uzgriežu uz grants ceļa un pēc neilga brīža saklausu švīkstoņu no pakaļējā riteņa, kādu brīdi izliekos, ka nedzirdu, izmantoju taktiku “pašsalabošanās”. Nenostrādā, paliek tikai skaļāks. Operatīvi, cik nu tas iespējams ar rezerves komplekta instrumentiem, jo pamata komplekts palicis otrā busiņā, kurš ir lielāks un kuram vairāk vajag, izjaucu bremzes un secinu, ka nokritusi viena atspere, visu pienācīgi sakārtoju un nu jau vieglā pacilātībā par savu talantīgumu dodos tālāk ceļā, tagad jau kavēju divas stundas, bet tās joprojām kaut kā gan jau vārēs iedzīt. Pie mazākā kalniņa saprotu, ka nav jaudas, pa taisno var ar ceturto, bet jebkuras mazākās reljefa izmaiņas man liek ielikt trešajā, ātrāk par septiņdesmit neesmu ticis, bet nu kur nu aizskriešu, gan jau palēnam visu iedzīšu. Tomēr, tuvojoties Gaujas ielejai, nākas atkal izkāpt un pārregulēt sūkni, ir labāk un pa kalnu lejā jau ripoju uz astoņdesmit, esmu atkal vieglā eiforijā, atskrūvējis logu, lai samazinātu karstumu no ventilatoru, ar kura palīdzību tiek dzesēts motors, teju vai sāku dungot, līdz pavisam asi un sāpīgi rūkoņa beidzas. Vairs jau neskaitu laiku un saprotu, ka nu gan kavēšu praksi, labi, ka neesmu vienīgais pasniedzējs un varbūt studenti paši kaut kur aizkavēsies un beigu beigās gaidīšu uz viņiem. Ar inerci aizripoju līdz saulainai vietai, panelis lādē un es varu mierīgu garu meklēt problēmu. Nolūzis vienīgais nozīmīgais vads automašīnā – tas, kas ieslēdz un izslēdz augstspiediena dīzeļsūkni. Problēma novērsta un ceļš atkal turpinās. Izgriezies uz A2 ceļa, ar pusriteni pa balto līniju, lai mazāk traucētu īsto mašīnu gaitas, virzos uz priekšu ar septiņdesmit kilometriem stundā, bet vispār jau mazāk, jo mašīnai ir uzmontēti vienīgie četri vienādi riteņi, kurus varēju atrast un tie ir smieklīgi mazi, līdz ar to arī ātrums neatbilst patiesībai, bet nu tā gan jau nav liela problēma. Aiz bezdarbības un sajūsmas, ka auto viss darbojas, iekāroju paspēlēties un pie reizes pārbaudīt logu tīrītāju slotiņas, lai saprastu, cik šķībs ir jauni ielīmētais ķīniešu vējstikls, kas beidzas ar to, ka vienā gājienā tiek sarauti saules paneļa vadi, kas vada garuma ierobežojuma dēļ bija savienoti ar motortelpu no jumta taisnākajā līnijā. Izrauts no miera, mēģinu tos apturēt un atrast kaut kādu miera pozīciju. Ieradies skatē, secinu, ka rinda ir gara, un šoreiz tas par labu man, salādēšu akumulatoru un paspēšu izdarīšu sagatavošanās darbus, beņķu atlocīšanu un nofiksēšanu ar paklājā ieslēptu skrūvi, eļļas un dīzeļa apslaucīšanu utt. Motors iedarbojas viegli, mans kārtas nr. 477 ir pienācis, mērenā rēkoņā pieripoju pie vārtiem, tie atveras. Iekšā viss iet normāli, es tikai nespēju nostāvēt ierādītajā vietā, tādā ar dzeltenmelnu lentu ievilktā kvadrātiņā, kurā cilvēki ar lielu vēderu pat neierakstītos. Grozos apkārt un, manisprāt palīdzu, tehniskā instruktoraprāt gan jau traucēju. Viss iet gandrīz izcili, līdz nonākam pie pakaļējam bremzēm, tās tiek uzskatītas par nederīgām un man ir jādodas prom bez mēneša uzlīmes. Bez lielām pūlēm pierunāju, ka ārā izjaukšu trumuļus un mēģināšu novērst problēmu. Atrodu atkal nolauztu atsperīti, samainu, šoreiz pretējā pusē. Instruktors pats atnāk pie manis ciemos un aizbrauc ar auto apkārt boksiem, vēroju un saprotu, ka ļoti maz to savā dzīvē esmu redzējis ar kādu citu pie stūres, rēcošs, lēns un neveikls. It kā radīts lai dzīvotu, bet tomēr neiederīgs starp pārējiem. Lai nu kā mēs visi centāmies, trijnieks palika neuzvarams, tas bija īpašs ar to, ka vienīgais. Un vēl ilgi skanēja galvā saldā frāze – ja izdosies salabot bremzes, tiks piešķirta apskate uz gadu.
