Kajītē dārdēja
lietus lāšu sitieni pa korpusa virsmu, bija sasodīti nomācies, tagad atceros
skaidri, ir svētdienas rīts, neviena nav nekur, tikai tu pats un tava nepatika
pret nokrišņiem. No sava pontona pāri klājam pārskrienu uz virtuves daļu, sāku
vārīt kafiju un sildīt plovu, nakts ir bijusi silta un no pannas izplatās skāba
smaka. Jautāju Krišjānim, kas pilnībā atteicies celties – tas plovs točna ir
ēdams? Viņš pamostas, kad viņu sasniedz nesvaigā ēdiena smarža. Plovs pārlido
pār bortu.
Nonākam līdz
autoostai, pāri ielai ir izkārtne „car
rent 24h”, durvis ir ciet un uz norādīto telefonu neviens neatbild, jā, ir
svētdiena un vakar bija sestdiena, nevis piektdiena, tam visam tik maz nozīmes
uz jūras, un te uz zemes, nezinu, varbūt tas lietus, bet joprojām neviena nav,
un autoosta arī aizslēgta.
Iekļūstam mājaslapā,
vismaz tā svētdienā ir atvērta, vienu autobusu palaižam garām, jo biļetes cena
mainās divreiz, ja vēlies apgrūtināt šoferi. Aizslīdam uz mākslas muzeju,
Krišjānis ar Armandu ceļojumam uz Rovaniemi izvēlējušies gumijas zābakus, to pamana
arī muzeja darbinieces. Mēs ilgi apbrīnojam visu, kas izstādīts, vērojam ne
tikai ekrānus, bet arī kino projektora iekšas un bāžam galvas zem instalācijas
galdiem, pasaule ārpus jūras liekas tik savāda, tik pilna visādu izdomātu
sīkumu, tik daudz saražotu, savienotu un nokrāsotu detaļu.
Līdz Rovaniemi
autobuss ripo pa vientuļu šoseju, apkārt bezgalīga pustundra, mazas priedes un
neveselīgas egles, tā kādu stundu nekas nemainās, lasu, līdz uznāk miegs.
Izkāpuši no autobusu, kādu brīdi spriedelējam, kur īsti doties, līdz ieliekam
azimutu un uzsākam pārgājienu, izrādās, ka polārais loks ir vēl drusku uz
ziemeļiem, būs jāpastaigā. Pie maza, garena un sen jau pamesta karjera ieriktējam
nometni, ir mākoņi un nav nemaz tik gaišs kā uz jūras, bet nu nav jau arī īsti tumšs.
Nākamajā dienā
pat Armands, kuru reti kad kāds pamana guļam, nopampst līdz pusvienpadsmitiem.
Pārbaudām platuma grādus un secinām, ka drusku vēl jāpasoļo uz ziemeļu pusi,
bet jo vairāk interesējamies par loka atrašanās vietu, jo secinām, ka tālāk
mums jāiet. Armands, bet īpaši Krišjānis, diezgan labi gumijniekos samoka savas
kājas. Tā, staigādams apkārt lidostai un meklēdams to maģisko loku, atceros, ka
pirms nepilnas nedēļas pierunāju Armandu doties 30 kilometru pastaigā, lai palidotu
ar paraplānu, bet īsta sūdu būšana bija tajā, ka vēju solīja pretēju, cerības
bija mazas. Sanāca arī pabrist kādu kilometru gar autobāņa malu, šķērsot
grāvjus un stiepļu žogus ar spārnu somā. Noskatījušies saulrietā, stiepām
atpakaļ nelidojušās nastas, vējš pūta pa nogāzi uz leju, cerība pacelties bija
mazāka nekā lidmašīnai ar tvaika dzinēju.
Ceram, ka
magnētiskais pols mūsu lēnīgā gājiena laikā nav atkal kaut kur aizbīdījies, bet
droši to zināt nevar. Kādus 5 km uz dienvidiem, blakus salaveča ofisam, novilkta
pusmetru plata, balta līnija ar dekoratīviem koka stabiņiem, kur spieto tūristi,
tur loks droši vien atradās pirms kāda pusgadsimta.
Mūsu ceļš ved
atpakaļ uz tumšajiem dienvidiem, pēc pāris dienām sarunāts randiņš ar dalībnieku,
kas pievienosies un paliks uzticīgs līdz ceļojuma galam. Nora pārpratuma pēc
ierodas dienu vēlāk, gandrīz kā Žila Verna romānā par kapteini Grantu, kur Dunkans
pārpratuma pēc nonāk pareizajā laika un vietā, izglābdams lasītāja tik ļoti iemīļoto
komandu. Mums izbeidzas vējš, arī degvielas nav daudz, ap pieciem no rīta nododu
maiņu, bet pēc pāris stundām, iznākot no kajītes pačurāt, redzu jokainu ainu,
buras nolaistas un nesavāktas mētājas, bezspēcīgi sakritušas tīklā un uz klāja
cita pār citu. Es esmu viens, arī jūra ir
tukša, zema lēzena viļņošanās kā sakustināta dzīvsudraba kolba, puspabeigta
pasaule, līdz galam neuzprogrammēts fails, neuzrakstīts darbs. Novēršos, ielienu
atpakaļ kajītē un apguļos uz muguras, kreisajā pusē redzu otru pontonu un
švertu, bet labajā tā pati tukšā jūra, uz iluminatora pāris nospiesti odi, daži
plankumi no izžuvušām ūdens pilēm, viss, nekā vairāk te nav. Dažas stundas
vēlāk sāk pūst viegls vējš, kāds sāk vilkt falles, tās klab gar mastu, un šotes
blokos sitas pret finiera klāju, buras ieņem formu, un mēs sākam atkal uzņemt
kursu. Umeu sasniedzam ap pusdienas laiku, savelkas mākoņi, dzeltenā lietus
jakā dodos uz centru pretī Norai. Pēc 35 stundu pārbrauciena pirmie 7 kilometri
pa zemi iet gandrīz palēkšus, tad atlikušie 7 jau drusciņ piezemētāk. Atpakaļceļā
mēs uz maiņām ripināmies ar viņas dēli, bet pie pilsētas robežas izstiepjot
roku, apstājas gandrīz vai pirmā mašīna, kāds pajauns pārītis, kas braukājas
bez īpaša mērķa, mūs aizved līdz vietai, kas bija tas pats līcis, bet drusku
citā vietā, viņi pamanās izstāstīt par deju festivālu, kas te notiekot un par
ko esot pat uzņemta daudzsēriju filma, pie reizes pafilmējot vietējos, un par kolorītu
dāmu, kas esot izbāzusi savu kaķi, ielikusi tam iekšā spuldzīti, un tā nu tas
tagad ir mūžīgi dzīvs. Ar īsto vietu nedaudz netrāpām, nākas kādus 8 km
stopēt atpakaļ un, kaut arī ir pusnakts, apstājas otrā mašīna un aizved līdz
pašam katamarānam.
Foto - Krišjānis Kirilovs
Nākamajā rītā uzņemam
kursu atpakaļ uz Somiju, ir labs pavējš un pēc kādas diennakts jau tuvojamies
pirmajām ziemeļu puses salām Ālandu arhipelāgā. Pienākuši Jāņi, visapkārt ir
pamatklintājs un mazas priedes, nekādi vaiņagi te netiks pīti. Jau no brauciena
otrās nedēļas sapņojam par baļļu. Ar satelītfoto palīdzību atrodam piemērotu
salu, uz kuras ir gana daudz plaisu un nišu ar ūdeni, noskatām tādu ap vienu
kubikmetru tilpumā, iekuram ugunskuru un sākam nest akmeņus, vienu brīdi jau liekas,
būšu pārvērsts par Sīzifu, tik nesu un nesu. Pirmais mērījums ir +17, bet pēc
nelielās akmeņu porcijas, kas tiek samesta baļļā, jau paceļam temperatūru par
pieciem grādiem, ar laiku ugunskura krāvumu uzlabojam un sarkanīgi,
dzirksteļojoši karstelementi lido ūdenī kūpēdami, daži pēc tam vēl vairākas
minūtes sīc, un ūdens virmo ap tiem. Pēc svētku galda, kurā atradās pat iepūdēts
siers, olīvas un Malduguns alus, mēs jau sasniedzām +36 grādus, kad akmeņi
padziest, atkal velkam tos ārā un metam ugunskurā. Vairāk gan mums neizdodas
sasniegt, tas nozīmē, ka laiks iegremdēties melnajā, ar sfagniem bagātajā
ūdenī. Oi, īsta ballīte, uz krūtīm liekam akmeņus, daži vēl ir tik karsti, ka
grūti pat noturēt rokā, ik pa laikam kāds uzrušina vēl kādu karsto un atkal ir
jautrība, līdz akmens pabijis pie visiem un beigās jau paguris izsviests no
baļļas.
Pamostos nevis ar
galvas, bet gan muguras sāpēm, laikam tā dullā staipīšana.
No rīta atkal
drusku līst, ar buru palīdzību savācam dzeramo ūdeni un dodamies ceļā. Armands
kādā brīdī pamanījies uztaisīt savu personīgo rekordu, noburājis 250 km,
man gan laikam reti kad sanācis stūrēt vairāk par trijām, četrām stundām.
Pirms laišanās
pāri uz igauņu salām piestājam Ālandu arhipelāga pēdējā salā uz dienvidiem, te
nav koku un pūš vējš. Startējam agri, lielie viļņi padara apātisku visu komandu,
izņemot Armandu, kurš uzticīgi sēž pie stūres un vago Baltijas jūras ūdeņus.
Pēcpusdienā nonākam Sāmsalā pie Pangas stāvkrasta, pie mums ar savdabīgu ūdens
moci piebrauc Igaunijas krasta apsardzes pārstāvis, viņš ir tāds futūristisks,
septiņdesmito gadu zilā kostīmā ar baltu apaļu ķiveri, ļoti laipni ieskatās
dokumentos un pārjautā vai mums viss kārtībā. Krišjānis aizdodas uz Rīgu, mēs
paliekam izstaigāt krastu.
Foto - Nora Suškēviča
No rīta veicu
mazu ienirienu pie stāvkrasta, man jāatrod un jāpaskatās, cik stāva ir senā
glinta zemūdens siena. Ir gandrīz bezvējš, viegli izmest enkuru, ūdens ne pārāk
silts, bet tas jau mani nepārsteidz. Drīz vien arī man jākāpj krastā, tālāk
pavadīšu nepilnu nedēļu ar pirmā kursa ģeoloģijas studentiem.
Pa čiekuru nosētu
taku aizeju līdz jūrai, mazi viļņi rotaļājas pa smilšaino krasta nogāzi, atkal
lēni un negribīgi riet saule, kaut kur aiz horizonta manam skatam paslēpies slīd
Dahaks.
