Viena nedēļa Omānas saulē

Vietējais laiks ir ap pusnakti, no spraugas starp lidmašīnu un tai piestumto tuneli var just siltas dvesmas, kas mēģina iekļūt telpās un sajaukt atdzesēto gaisu. Slīdu kopā ar pārējiem un paceltu galvu vēroju norādes, gara rinda mūs sagaida pie pasu kontroles, ausīs vēl dūc lidmašīnas turbīnas vai varbūt tie ir ventilatori, kas regulē salona spiedienu. Galva nogurusi no neatlaidīgās filmu vērošanas mazajā ekrānā, kas reisa veidū pietuvojās vēl vairāk, jo priekšā sēdošais, ērti atlaizdams krēslu, laižas miegā, acīm redzami nebūdams tik neatlaidīgs kā es.

Rindā uz pasu kontroli stāv indieši, tikai indieši, mūsu vieta izrādās citur. Gribam samainīt katrs pa 50 eiro ar domu, ka noderēs vīzas kārtošanai, dabūjam kaut kādu banknoti līdz ar čeku, ko laimīgā kārtā uzreiz ārā nemetam. Kad nonākam līdz pasu kontrolei, čeks tiek paņemts burtiskā nozīmē bez vārda runas un pasē tiek iespiests zīmogs, bet tie piecsimt riāli, kas palika pāri pēc izrādās jau notikušās samaksas par vīzu, vēlāk atklājās esam tikai pusriāls un bezvērtīgi aizņem vietu makā. Arī lidostas uzgaidāmajā telpā ir daudz indiešu, kāds simtiņš kaut ko gaida pie atbraucēju durvīm. Turpat Maskatas lidostā jau iepriekš aizrunāts mūs gaida padžero džipiņš, balts, tīrs un pavisam jauns, atslēgu mums atnes indietis, visi iesaistītie kustas ļoti lēni, nekāda satraukuma, ne steigas, pilnīgs miers. Pilsēta ar lielām plašam ielām, izgaismotām mošejām naksnīga slīd aiz auto loga, V tipa dzinējs gandrīz bez skaņas dara savu darbu. Tuvojamies Indijas okeānam, precīzāk Arābu jūrai un vēl precīzāk – Omānas līcim, plāns ir pārlaist nakti jūras krastā un no rīta ielīst ar snurkeliem apskatīt zemūdens pasauli.

Naksnīgi izgaismotā Maskata atstāj diezgan respektablu iespaidu, daudzjoslu ielas, lielas ēkas, izgaismotas mošejas, te dzīvo puse no valstī sastopamajiem omāniešiem, un puse no viņiem ir indieši, pakistāņi un gan jau vēl vesels ducis mazskaitlīgie. Nakts ir silta un, pēc pāris stundu brauciena pametuši pilsētu, ieripojam pludmalē un, izritinājuši paklājiņus, aizmiegam kur nu kurais.

Rīts ir lēns un stīvs, tikai Jānis smaidīgs jau pamodies skraida apkārt, brokastis diezgan individuālas, jo mūsu četrotnē ir vairāk nekā četras diētas. Kafiju gan patērējam visi, izņemot Jāni, jo viņam labi ir tāpat.

Ūdens silts, bet vieta nav tā labākā, un mēs dodamies tālāk meklēt kādu aizsegtāku līcīti. Pa ceļam sākas kafijas meklējumi, palēnam noskaidrojam, ka brīvi te pieejama tikai šķīstošā, Evitu jau sāk pārņemt galvas sāpes no kofeīna trukuma, bet es adoptējos un pa vairākām krūzītēm piegājienā dzeru šķīstenes, Dita kaut kur pa vidu, bet jūtu, ka viņa salūzīs un pielāgosies vietējo šķīstošajam stilam. Diezgan garšīga ir karak tēja ar kardamonu, ko var dabūt pie indiešiem nelielās kafejnīcās ar daudzsološiem attēliem izkārtnē. Reiz jau uzķeramies, „yes, soup and coffee too, please one, no, two and do you have…” un tajā brīdī viņš acu priekšā no letes otras puses izvelk Knorre zupiņu ar sēnēm un divas Nescafe paciņas „trīs vienā” un prasa, vai šo mēs domājām… mēs turpinām braukt uz dienvidiem. Pie veikala piebrauc balta mašīna, vispār visas te ir baltas, bet to, ka tas ir vietējais, var pateikt pēc tā, ka viņš divreiz uzpīpina, pienāk veikalnieks, uzklausa, un pēc kāda laika iznes no veikala divus zilus maisiņus, kas tiek uzkabināti uz auto spoguļa ārpusē, un lieta darīta. Atceros, pirms kādiem pieciem vai vairāk gadiem Meksikā bija tāda kampaņa, ka varēji iegādāties autobusa biļeti par samazinātu maksu, ja pie kases izpildīji konkrētus vingrinājumus, tā nav ņirgāšanās par tiem, kuriem nesanāk privātajam auto, bet zinātnieki (un ne tikai britu) ir pierādījuši, ka tas nāk par labu mūsu miesai. Būtu jauki to ieviest Omānā – kamēr viesstrādnieks pielasa tavus zilos maisiņus ar visādiem ievestiem labumiem, tu pie savas Toyota Prado veic trīs reiz pa divdesmit pumpīšiem, pēc tam izklupienus un pietupšanos uz vienas kājas pa desmit ar katru.

Kā jau šim reģionam piestāv, arī Omānas eksports ir saistīts ar naftu, bitumenu, gāzi, un visas skaistās mošejas ar mozaīkām un minaretiem ir būvētas ar Alaha svētību, nevis ar aptraipītiem riāliem. Cerot, ka manā makā ieliktajām banknotēm nav saistības ar kādām pagātnes ciešanām, mierīgu sirdi klīstu pa veikalu, vispār staigāju apkārt vienam plauktam un redzu, ka te ir dateles no Kataras, kā nekā Omāna lepojas ar savām dateļu šķirnēm, kapēc lai viņi tās tirgotu, ja var ēst paši, te ir olīvas no Turcijas, tuncis no Indonēzijas, maize no Saūda Arābijas, piens no Irānas, uz banāniem nav rakstīts, varbūt vietējie, ā, un te arī bērnu mantiņas no Ķīnas. Pildot bāku, gribētos uzzināt, no kurām dabas krātuvēm nākusi nafta, blakus litriem un cenai varētu būt vēl viens lodziņš, kurā grieztos valstu nosaukumi un dažiem advancētākiem tankiem varētu būt arī openstreet karte, kurā iemirdzas kā zili dimantiņi ieguves punkti, es noteikti ielietu vairāk nekā vajadzīgs.

Otrajā snurkelēšanas reizē ūdenī ieraugu murēnu, tā ir mana pirmā sastapšanās, tiešām ērmīgs dzīvnieks, par skaistu nenosauksi. Zivju daudz, bet koraļļi tādi panīkuši. Pievakarē nokļūstam līdz bruņurupuču pludmalei, nākas iet apkārt oficiālajam ceļam, jo mēs kaut kā netrāpām īstajā laikā un mūs nelaiž iekšā. Sanāk kārtīgs pārgājiens, kalni un lejas, tumsā nokļūstam pludmalē, atrodam izkašātas olu bedres, tuksnešu lapsu pēdas un tik lielu bruņurupuceni kā no filmas „Mio mans Mio”, viņa ir mirusi un guļ liedagā, daži stiprāki viļņi to reizumis apšļaksta un atsvaidzina tās majestātisko bruņneša stāju.

Stūmējas. Foto - Jānis Zunda

Atpakaļceļā ir jau labi satumsis, Dita iet ar planšeti rokās un veic pēdējos labojumus Rīgas Laika jaunākajā numurā līdz brīdim, kad jau otro reizi tiek pamanīta maza čūska smilšu krāsā, kas saritinājusies kā uz ostas dēļiem etiķetei pienācīgi atstāta virve. Jānis nekavējoties ķeras pie pirmā zariņa, kas ir pa rokai, un sāk to dancināt, nospriežam, ka varētu būt diezgan indīga, tas spēlēšanos padara vēl jautrāku. Sākas čūsku medības un izrādās, ka to te ir pa pilnam, Jānim vajag katrai no viņām izzināt psiholoģiskos tipus – dažas slinkākas, dažas bravūrīgākas, ir pat tādas kā nedaudz kareivīgas. Kā vēlāk noskaidrojās tīmeklī, par šo sugu Saw-scaled Viper (Echis Carinatus) raksta, ka tā tiešām ir indīga.

Sākas jauna diena un, kā jau ierasts, spīd saule, mašīnas tablo rāda 37 pēc Celsija, mēs vēl pāris vietās ielienam ūdenī, bet viļņi ir uzduļķojuši smalkās nogulas, parādās viens bruņurupucis, bet zem ūdens to gandrīz vai nevar saskatīt un no tuvāka kontakta viņš izvairās. Diena paiet pārbraucienā, gar sāls ezeriem un tuksnešainiem apvidiem, kur tiek būvētas jaunas šosejas, ļaujot smiltīm apēst vecos šauros asfaltētos ceļus, kurus aizstāj augstāki un divreiz platāki. Tiek sapirkts ūdens un pielieta pilna bāka, mums ir plāns šķērsot 70 km smilšu tuksnesi, nāk nakts un mēs ierīkojam nometni. Cilvēki šeit paliek uzmanīgāki, vairākas mašīnas piestāj un pajautā, vai mums viss labi, bez degvielas vai ar salauztu auto palikt ir bīstami, smiltis ir mīkstas, dienas pārāk karstas un varbūt tādi bālģīmji kā mēs nekur tālu netiktu. Uzlec saule un to pavada attāli auto taurēšanas signāli. Pabāžu galvu no telts un redzu – vietējais berbers ar džipu gana kamieļus, braukā tām apkārt un pīpina. Pēc vieglām brokastīm ar šķīstošās kafijas devu dodamies dziļāk tuksnesī, vietām jau nākas izmantot diferenciāļu bloķēšanu. Mana taktika ir inerce, bet Jānis vairāk paļaujas uz jaudu. Kādas pāris reizes iestrēgstam, bet pēc smilšu izkasīšanas no automašīnas apakšas un ar intensīvu meiteņu stumšanas palīdzību tiekam ārā. Ja tālāk būs vēl trakāk, izvēlētā distance prasīs vairākas dienas. Atgriežamies tuvējā pilsētā un benzīntankā satiekam kādus zviedrus, kas, diezgan nopietni ekipēti, šķērsojuši tuksnesi gida pavadībā un tikai pāris reizes iesēdušies. Uz jautājumu, kā tad viņi tika ārā, atbilde ir negaidīti vienkārša – gids pārkāpis uz zviedru mašīnu un vienkārši izbraucis. Man līdzīga pieredze bija Sahāras tuksnesi, kur bālģīmji grima ar 4x4, un vietējie ar priekšpiedziņas mašīnām vienkārši pabrauca garām un pazuda aiz tuksneša horizonta. Vienu vakaru Omānas pludmalē, apvienojot manu un Jāņa metodi, tātad – jauda plus inerce – , mēs triecamies cauri smilšainajai piejūras zonai, kāpjam ārā, novērtējam situāciju, atkal apvienojam metodes, bet vēl pieliekam meitenes pie stumšanas, un no rīta pa pavērto telts šķirbu redzam, kā vietējie zvejnieki ar parastu ielas mašīnu nobrauc garām mūsu teltij, un tajā brīdī es nodomāju, nu, davai, čaļi atbrauciet ziemā uz Latviju, tad mēs redzēsim, kas notiks uz kāda labi ledaina grants ceļa posmā Alūksne-Stāmeriena.

Mēs iebraucam tuksnesī no otras puses, starp divsimtmetrīgām kāpām ir labi iebraukti ceļi, vietām var attīstīt pat kādus astoņdesmit km/h. Naktī pie telts ierodas skorpions, gandrīz caurspīdīgs, mēs nospriežam, ka droši vien indīgs, Jānis nekavējoties to noķer un ievieto stikla burciņā. Tas tiek vērots un apbrīnots, kaut kādā brīdī nogādāts attālāk no guļvietām un palaists brīvībā, šonakt neviens negulēs ārpus teltīm, jo Apistobuthus pterygocercus esot tiešām indīgs. Naktī sabrauc kaut kādi kaimiņu valstu viesi, vai varbūt paši omānieši un neprātīgi ballējas, tas ir, bļaustās, visu laiku klausās nemainīgu mūziku, ieslēdz papildapgaismojumu, kas parasti piestiprināts virs jumta, un brauc augšā kāpās un pēc tam atkal lejā. Pēc ballītes nākamajā diena atbrauca kaut kādi kalpi ar džipiņiem un visu aiz viņiem satīrīja, sameta mistkastes maisus pikapos un pazuda.

Mūsu tuksnešu izklaides gāja uz beigām, ceļa biedri man neuzticējās un mēs pat gandrīz sastrīdējāmies, es braucu pa kāpas kori, līdz mašīnā sākās panika, kas bija nomierināma tikai, apstādinot auto un atstājot to nogrimstam smiltīs. Atlikušās dienas pavadījām, staigājot pa vadijiem un snurkulējot mazos upes ūdens baseinos, tika redzēta peldoša čūska, ar Jāni nospriedām, ka droši vien indīga, un meitenēm neteicām, visi izdzīvojām.

Apistobuthus pterygocercus. Foto - Jānis Zunda