Medūzas pieskāriens

 

Uģiem bija vārdadiena, un es pārnācu vēlu... pēc mirklīga miega vajadzēja būt taksim, bet tā nebija, nebija un viss. Šajā naksnīgajā stundā sabiedriskais vēl pampa savā parkā. Ditai nācās dzīt mazo, nevainīgo balto pežo pa nesamērīgi platajām asfalta joslām, bākas atslēga bija sabojājusies un degvielu rādīja zem nulles atzīmes, bet pārkingi pilni kā no lētas komēdijas, nācās pamest mašīnu ceļa malā, tumsā, nezinot, vai tad, kad atgriezīsimies, tas nebūs evakuēts, nesamērīgi maziņš uz lielās platformas aizvests un nolikts starp citiem bēdubrāļiem.

Lidosta Ļvovā klusa un mierīga, Ryanair lidmašīna kā spēļu modelītis viena grozās pa galdu ar saviem slaidajiem spārniem. Dzestrs neiesācies rīts, gājēju taciņas vietumis apraujas, kokos trekni āmuļi, lapas norautas. Ierastajā ēstuvē Garšīgās sezonas izveidots veikals - pārtikas, nopērc un gatavo pats, paldies! Netālā kafejnīca plašā pagrabā, kas mazliet atgādina futūristisko filmu Brazil, piedāvā remdenu ēdienu, kura mazās porcijas atdziest ātri. Tepat jau ir tirgus – rosīgs, haotisks un nemainīgs. Aiz tirgus pirts, tālāk stacija, vēl tālāk vecpilsēta. Pie pirts slotiņas neviens netirgo, nav arī mana masiera un vēl dažu no vecajiem komunistiem, kā mēs viņus bezpolitiski esam iesaukuši. Buldogs gan darba kārtībā, pagājušajā reizē man mugura bija zilos pleķos, maziņš un spēcīgs, izbijis sporta masieris, tagad strādā te. Kādreiz šo vietiņu apmeklēju vairākas reizes gadā, un tad jau baradoju atpazina, baltiešus viņi iegaumē, mēs viņiem tādi pa pusei savējie. Lapsiņa ar savu nemainīgo freš – burkāns ar apelsīnu, vai, ja nav atvests, kā šodien, burkāns ar ābolu, puslitrs tējas plastmasas glāzītē ar divām šķēlēm citrona un neizbēgami lielu cukura devu. Viņa drusku novecojusi, izteiksmīgās krunkas padara viņu vēl iekārojamāku, tumši iesarkani mati cirtojas uz pieres. Viņa pasmaida, man caur vēderu izskrien vieglas trīsas, tas smaids tāds mazliet šķelmīgs un slīps. Strādā šeit katru otro nedēļu un ja nav lapsiņas, tad tāda pusblonda puscaca, lakotiem nadziņiem, nekādas intereses, bet šoreiz man paveicās! Buldogs man iedod Kanādas kļavas slotiņu, iespējams, kāds no biedriem jau miris, un viņu vietā citi nenāk. Te ir arī daži jaunieši, kāds spēcīgs tetovēts pusmūžā, bet pārsvarā sačervelējušies veči ar saviem viedokļiem, untumiem un vecuma nastu, kas atbalstās spieķī. Sievietēm šodien pirts nestrādā, Dita uzzīmē shēmu, kā viņām tur izskatās, masieru tur nav un arī vietas mazāk. Tagad viņa sēž vēsā uzgaidāmajā telpā un gaida vienlīdzību, kamēr mani spaida un mīca, ikri tik sāpīgi, ka ar nagiem brīžam iecērtos zaļajā paklājiņā, kas šķir mani no vēsā, cietā betona galda.

Operā ir lockdowns un vakarā būs kafejnīca, gan jau armēņu rajonā. Tirgū tiekam pie riekstiem un rjaženkas vaļa tauku biezumā, nopērkam prāvu daudzumu superlīmes pudelīšu, te ir tādas, ko visticamāk paši pilda no 200l mucām un iepako, kā sanāk, bet salīmēt var pat kaita spārna caurulītes. Pievakarē no staigāšanas pleci jūt somas lences, ērti iekārtojamies foto muzejā, apskatām izstādi par amatieru kino vēsturi. Atsauc atmiņā režisora Manska filmu, kurā apkopots materiāls no cilvēku iesūtītiem pašu uzņemtu padomju laiku ceļojumu iemūžinājumiem.

Vakarā iekārtojamies kupejā nakts braucienam, te ir silts, logu atvērt nevar, bet vispār vilcieni tādi moderni palikuši. Un vēl kādas mazas izmaiņas, pazudušas stikla glāzes metāla ietvarā, tagad tās aizvieto papīra krūzītes, pārklātas ar plānu plastmasas kārtiņu, bet pavadones palikušas laipnas, droši vien priecīgas, ka nav jāmazgā tās stikla glāzes. Odesa no rīta sagaida ar trekniem platānu stumbriem. Pie operas ēkas, teju pie pašām Potjomkina kāpnēm, Arheoloģijas muzejs paziņo, ka ir karantīnā, bet trīs soļus tālāk ir rosīga kafejnīca, kuru acīmredzami infekcijas neskar, tur pagatavo gardus un, protams, ne pārāk lētus pildītus kruasānus.

 

                                                    Foto Dita Ābola

Dzīvoklis mums pie pašas jūras Arkādijas rajonā, lepna augsta stikla ēka, no visām pusēm apsargāta, apkārtne, krūmi un gara zāle to ieskauj kā džungļos nosēdušos kosmosa kuģi. Diena ir silta, nu ne ļoti, bet rīt sola vēju un lietu, velku hidru un taisāmies uz jūru. Caur zaļumiem, gar sausu baseinu un sarga posteni pa iestaigātu taku tiekam līdz jūrai, tur žogi, betona relikti un apdrupuši moli. Piekraste kā savdabīgs buferis starp jūru un moderno pasauli, asfaltēta promenāde kā pēdējā robeža, akcents, zemāk nekāpt, nesapratīsiet un jums to nemaz nevajag, ūdens bez medūzām un aļģēm ir pagalmā, bet te ir auksts un te ir arī mazas zivtiņas un medūzas. Tiek organizētas vides aizsardzības akcijas par daudzveidības saglabāšanu, bet tajā pašā laikā negribam, lai tās mums pieskaras. Makšķernieks mani vēro no mola, bet es esmu pārāk vienmuļš un viņš novēršas, dzirdu savu elpu gaisa caurulītē, rokas piespiežu pie vēdera, lai kaut nedaudz saglabātu siltumu dzidrajā ūdenī.

Zinātnes muzejā saliekam cilvēka orgānus, to ir maz un tie plastmasas orgāni tik vienkārši, ieliekas savā vietā kā tetrī, plaušas kā pēdējās jāiekarina mazos āķīšos, ja dzīvē tas viss nebūtu tik ķēpīgs un limfīgs, varētu pat veikt kādu operāciju. Food marketā kaut kas no Maskavas padomju GUM, kā bērnībā, tikai te viss tāds minimāls un mūsdienīgs. Mīdijas austeru mērcē un pa virsu dažas trešā izmēra San Michel austerītes un pāris IPAs. Vēl piektajā tramvajā sēžot, jau ceļā uz viesnīcu, jūtu to garšu dziļi pie mēles saknes un aukslējās, paliec vēl ar mani, nepazūdi. Garša izzūd lēni, viļņveidīgi, ar retiem uzplaiksnījumiem.

Museum of heroic defense, parks ar bruņumašīnām, amfībijām un 60 m garu zemūdeni, kā to visu te var atdabūt, tas ir kādus 5 km no jūras un 15 no ostas. Dienas vidū ekskursija pazemes smilšakmens alu sistēmā. Tās te zāģētas pārsimt gadus, tagad odesieši levitē virs pāris tūkstošu gara tukšuma tīkla. Tas ir visur un sniedzas aiz pilsētas robežām. 30m dziļumā, ar labu gidu un stāstiem, un pauzi, kurā ir prjaņiki un piparu uzlējums, galdi un sveces. Noziedzība, prostitūcija, naudas tīkotāji, avantūristi, strādnieki, partizāni, aukstais karš, te ir bijis viss tas pats, kas virs zemes.

Drēbes ir nostaigātas, humpalās mazliet uzpošamies un uz operu, arī šeit nav nekādu infekciju, pēdējais izdzīvos arheoloģijas muzejs. Čaikovska darbs Jolanta. Pirmā daļā miegaina, bet kad pieķeros 20 grivnu vērtajam binoklim, saprotu, ka viņi tur lejā uz skatuves ne tikai dzied, bet arī šķoba mīmiku, starpbrīdī, kamēr gaidām espreso, no galdiem pazudušas visas lašmaizītes. Karaļa meita atgūst redzi un laikam pat paliek kopā ar savu mīļoto, bet Čaikovskis gan pēc šīs operas mira, kādam bija jāziedojas.

Vilciens uz Kijevu, kupeja, kā parasti, pārkurināta, vēl viens jaunums, papīra krūzīte te ielikta metāla ietvariņā. Rīts sākas ar aviācijas muzeju. Viņiem te dzimis Sirkovskis un grozījies Antonovs, aviācijas citadele. Vējš, paslēpjamies pie simulatoriem un izlidojam ar četrvietīgu Yaku, esmu drusku pārbijies, instruktors vēro, ļoti negribas nomest to lidmašīnu zemē, liekas, viņš to uztvertu personīgi, aiz bailēm bijām cēlušies pārmērīgi uz augšu un nebijām pamanījuši, ka altometrs apgriezies trešo apli, pie nosēšanās domāju, ka tas nemaz nestrādā un mēģināju visu paveikt pēc sajūtas, nākas izmest cilpu un sēsties no otras puses, kamēr samazināju augstumu, Ditai stūrēšana padodas mazliet mierīgāk, bet pie pašām beigām instruktoram tāpat mazliet nācās piekoriģēt, liekas viņš tiešām nebija gatavs virtuālai avārijai.

Tad kaut kā devāmies uz ostu, bet nokļuvām uz salas, viens tilts bija nepabeigts, otrs dzelzceļa un viena kilometra vietā atkal sanāca desmit un atpakaļ jau iet negribas, tas rada tādu padošanās sajūtu, un tā mums sanāca katru dienu ne mazāk par 25km. Planetārijs tika sasniegts pēdējā brīdī, labs tas moments, kad iegulies krēslā un tur riņķo zvaigznes un kāds ukrainiski to visu komentē. Tad vēl pēdējie bāri un atpakaļ uz secret apartaments, kas ir mūsu bookinga vieta, ir jau arī gaumīgi un vecpilsētas sirdī starp zelta baznīcu kupoliem. No rīta aiz takša loga slīd piepilsētas milzu bloķenēs, nu, protams, nevar salīdzināt ar Guandžo, bet tāpat neomulīgi. Tad sākas meži, privātmāju rajoni tā arī neparādās, bet brauciena galā lidosta.

 

 

Operācija sūds jeb izrāde roņiem

 

Esmu apņēmies nerakstīt par zemūdens pasauli. Tāpēc izlaidīšu stāstus par Polijas burvīgajiem vrakiem, kas sagūluši apkārt Helas pussalai, kuros var ielīst un izlīst, kuros pašās tumšākajās kajītes izbeidzas luktura šaurais gaismas stars. Par busiņa labošanu un burāšanu, kuras laikā es pavadu daudzas stundas guļot, lai savāktu spēkus dzīvei, darbiem, darbiem, kuros neesmu un nirieniem, kuri neizdodas.

Bija plāns doties uz Sāmsalu ar Marie, bet stipri vēji jūrā un mans neaptverami sliktais menedžments noveda pie tā, ka jābrauc ar mašīnu. Jābrauc un jāapskata stāvkrasts, Kali meteorīta krāteris un pils, kuru reiz taranēja Dahaks ar nolauztu švertu, nu tā vismaz to aprakstīja igauņu Delfu žurnālists.

Ditas neticami jaukais, baltais pežo uzripo uz prāmja, iepriekšējās dienas Pērnavā piedzīvotais vējš izklīdis, palicis tikai kabatās un ausīs sadzītās smiltis. Pārtikas kastes palikušas mašīnas bagāžniekā, uzkāpuši ēdnīcā uz klāja, negausīgi metamies rindā ar paplāti, aiz viegli aizsvīdušā stikliņa kā covid bīstamie gozējas štovēti gaļas gabali, brūngani, gandrīz perfektas formas kartupelīši, kas atgādina meteorītus muzeja vitrīnā un bēšīgi kāposti. Brauciens ilgst 27 minūtes, un ēdiens noslīd strauji.

Gandrīz pie pašas salas gala dienvidrietumos ir atnākusi vakara krēsla, saimniece šiverē ar milzu lukturīti, kurā ieslēptas pārdesmit panīkušas gaismas diodes un ļoti laipni mēģina uzstāt uz ērtāku istabu, bet mēs paliekam pie koka namiņa meža malā. Kaut kur te ir arī jūra, bet priekšā ir meži, savvaļas govis, aitas, noteikti kāda odze un putnu ligzdas, tas viss savīts ziemeļnieciskos džungļos. Satumst. Aiz mākoņiem piebriedis mēness. Saruna notiek angļu, brīžiem krievu valodā, viņa runā daudz un brīdī, kad gandrīz esam tikuši brīvi, izrādās – malka! Mums Tā ir jāņem un jākurina, katram ir sava kasķor vieta, jā, jā, rīt, tad viņa rāda un gatava jau krāmēt ķerrā. 

No rīta saule ielaužas puspavērtajā logā, malka ir atceļojusi, bet mēs atkal kā tādi meksikāņi to visu pārbīdām manjana, manjana. Diena atnākusi un brokastis sakrīt ar pusdienas laiku. Esmu izvēlējies vraku, uz kuru varētu aizsupot, kādi pāris km no krasta, ar trešo piegājienu atrodam pareizo ceļu caur pamestu militāro bāzi un kadiķu pļavām. Krasts ar starta vietu spāniski gleznains, ar sagūlušām milzu govīm. Tālumā kāda ļoti skaļi mauj, Dita ir pārliecināta, ka govs dzemdē. Dažas ir tik lielas, ka vairs neceļas, tikai guļ un gremo, un gan jau arī atgremo. Supi piepumpējas un nostiepjas kā neslaukti tesmeņi. Ekipējumā ir maza, piepūšama ķīniešu laiva ar vienu iekšējo kameru, lai ietaupītu uz svaru, esmu to atvieglojis, nogriežot malu, tagad tā zaļā un bāla, baloniem piekrauta, izliekta ļurkājas lēzenajos viļņos. Pēc komunikācijas ar Navionika turētāju Māri Molu un bezgalīgiem skrīnšotiem nāku pie atskārsmes, ka te tomēr nekāda vraka nav, nekā te nav, ir tikai mans paganelisms, viņš vismaz kļūdās skaisti un tik jautri, ka jāsmejas pat nosvērtajam Maknapam, un kā var nesmieties, ja Dunkanu aizsūta uz Jaunzēlandi Austrālijas vietā. Piepūšamā laiva ar svilpienu izlaiž gaisu un kā nošautas zoss ļenganais kakls karājas pār manu roku. Tad vairākas stundas airējam, līdz nonākam salā, vietā, kur kaut kam būtu bijis jābūt, un tad dodamies atpakaļ no vietas, kurā nekā nav. Visa būšana ir tikai vrakos, bet esmu apņēmies par tiem vairs nerakstīt, bet ja viņu nav, tad varu rakstīt. Atgriežamies vēlu un liekas veiksmīgi esam izvairījušies no obligātās ugunskura kurināšanas. Mums ir pašiem savs elektriskais sildītājs un slapjas hidras, kas jāžāvē katru vakaru. Pamanījos divas reizes iekrist pēdējās piecās minūtēs, brīdī, kad beidzot saņēmos piecelties kājās.

Naktīs jāskatās filmas un jāgroza hidras uz eļļas radiatora, rīti ir vēli un lēni, viss iestiepjas pēcpusdienās. No Kuresāres pavējā airējam uz Ramasāres lidostu vienīgajā dienā, kad lidmašīna nelido, bet ir jau skaisti arī paskatīties uz nopļautu pļavu.

                       No Sääre Militaarmuuseum kolekcijas 

Pienākusi pēdējā diena, kurā jāpaspēj viss, kas vēl nav izdarīts, un izdarīts nav nekas. Neprātīga krāmēšanās, sagatavots zemūdens fleksis, operācijas laikā ir jāpārdala uz pusēm dažas no tvaikoņa caurulēm. Vējš ir stiprs un esmu diezgan nemierīgs jau no paša rīta. Ceļā uz Sirves pussalas bāku, ieraugam muzeju, nostrādājusi mana metode – pēc iespējas braukt pa dažādiem ceļiem, jo pastāv iespēja ieraudzīt kaut ko negaidītu, un te nu tas ir. Muzejs, kas aptver jūras dzīvi, sāmsaliešu pagātni, karus un atribūtus, dabas sekciju ar izbāzeņiem un lielu kaudzi putniem nocirstu kāju, izbāztiem vilkiem, tauriņiem, zem kuriem dažviet pierakstīts „eksotika”. Pie bākas nonākam, kad saule sāk tuvoties horizontam. Aiz sevis velku piekrauto ķīnieti, bet tam nav nekādas hidrodinamikas, uzvelku daļēji uz sava supdēļa un tad, iegrimis puspēdu zem ūdens, nekontrolēti vēja pūsts, levitēju dziļāk jūrā. Pēc divu stundu cīņas nonākam salā, kur kā uz izrādi sasēduši roņi. Telefona ekrāns neklausa slapjajiem pirkstiem, vraks nav atrodams, neprātīgi smagais balons mani spiež manu miesu, saule jau tik zemu, ka no virsas nekas nav redzams. Iebāžu galvu ūdenī, mēģinu ienirt, bet nespēju atlaisties no dēļa, dzeltens bojas striķītis ir aptinies ap kāju, ūdenī truli pulsē medūzas, un zaļganā hidrosfēra, kas vienmēr devusi man mieru un patvērumu, šoreiz liekas tik nedraudzīga. Laižu rokas vaļā, vraka nav un es strauji grimstu, bezspēcīgs, zaudēji sapratni cīnīties ar šo tik zaļo pasauli, gar brillēm lien ūdens, mēģinu sakārtot, dzeltenais striķis sažņaudz kāju, kūļājos augšup, aizelsies gurdzu un rīstos. Vraka nav, nav arī spēka tik atpakaļ uz dēļa.

Pēc tam mēs jau visu kavējam, roņi neatlaidīgi skatās uz visām pusēm, tāda izrāde te nav bijusi sen. Viens pat mazliet plāno uzlīst uz Ditas dēļa, no manas skaļās gārgšanas un rīstīšanās viņi gan drusku baidās.  Atdodu ķīnieti vilkt Ditai, un pats dodos uz krastu ar balonu mugurā. Pēdējie saules stari, viens no roņiem pavada mūs atpakaļ, līdz kājas pieskaras zemei, konvojē, lai nesadomājam vēl ko sastrādāt.

Tad ir lielā pakaļdzīšanās uz pēdējo prāmi, traucamies cauri salai garenvirzienā. Garām neapskatītajam Kali krāterim, pilij, stāvkrastam. Slapji, pārsaluši, izmocīti un morāli salauzti.

Dienu vēlāk krāmējot ārā inventāru, lai noskalotu saldūdenī un noliktu žāvēties, izceļu balonu no sistēmas, bet tā joprojām ir neiedomājami smaga, papildus svina  jostai ap vidukli, 4 kg svina bija aizmirsti balona iekarē, tas arī izskaidro manu jokaino sajūtu, kāpēc tik strauji un nekontrolēti grimu, roņi droši vien redzēja manu bezcerīgo situāciju un bija gatavi glābt.

 

Trūmena šovs

 

    Vēroju savas plaukstas, tajās ir iemetušās slimības, neizskaidrojamas, kaut kādi ādas saaugumi. Droši vien nāves priekšvēstnesis. Dzeru rīta kafiju un, paceļot acis virs telefona ekrāna, kurā googlēju, cik ilgi dzīvo cilvēks ar sliktu roku ādu, ieraugu nelielu, eleganta kaluma metāla žogu, aiz tā rosās četri vīri, aktīvākais skūtu galvu, melnā kreklā, kā nāves līdzautors, šiverē ar lāpstu, kuras oranžais rokturis cilājas pāri pieminekļu plātnēm. Prātā nāk aina no 1973. gada Bonda Live and Let Die, kur Luiziānas štata Ņūorlenā kāds kungs jautā bēru procesijas dalībniekam „Whose funeral is it? – Yours”, skan atbilde, gandrīz vienlaikus iegrūžot dunci sānos. Ceru, ka tā bedre nav man un tur vispār viss tik pilns, negribētu tādā saspiestībā. Un ko viņi tur dara, gan jau, ka rok virsū, kur gan viņi liek tās vecās kapu plāksnes. Omulīgs apalītis elegantās štrumbantēs arī rok, bet ne visu laiku, brīžam kaut kur aizklīst. Jā skaidrs, meklē jaunu vietu, meklē kādu, kuru varētu pārrakt. Sen neviens nav bijis, nav apkopts, hop un nosmird, atbrauc pēc pieciem gadiem un vecmāmiņa gone, tagad tur mierīgi guļ Saša un pie sāna tam Ļuba, beidzot mierīgi kopā. Bērni gan jau arī tur. Šausmīgi, noskurinos, bet vai bērniem ir mazākas kapu plāksnes, vai viņi mazāk aizņem vietas un mazāk par to maksā? Vismaz zivij esmu redzējis pat pieminekli, skaidrs, tas viss nav proporcionāli. Diez vai Ramzesi un visādi valdniekdieviņi bija tik lieli. Bet kur gan palika vecās plāksnes? Iebruģētas ceļos, iebetonētas jūras molos, varētu salikt smuku taciņu dāčā no mājas līdz pirtij, liec kāju uz kara lidotājiem, būtu vismaz otrādi jāapgriež, lai nerēgojas tie skaitļi, tad vienmēr gribas rēķināt, cik ilgi dzīvojis, pinas tie cipari, tas ir pārāk kaitinoši un tad vēl jāsāk domāt par nāves iemesliem, tas viss ir pārāk nogurdinoši. Un, ja gadās krusts, aiz tā ķersies kājas, mans tēvs vienmēr aiz visa ķeras, krīt dāčas garāžā un ārā pa tualetes sienu uz līdzenas vietas, gan jau krustus var iemūrēt mājas stūru pamatos, sanāks vismaz sienas leņķos, tikai nevajag ņemt pareizticīgo.

Tēvs ņipri soļo kā Sniegbaltītes rūķis no raktuvēm, rokās nūjas cirtņa vietā, tuvojas zaļajam busiņam, negāžas, un mēs varam turpināt ceļu, Pāvilostā pārplīst ģeneratora siksna, līdz ar to nedzesējas motors un tālāk jādodas, inerces spēka vadītiem. Ieskrienos līdz septiņdesmit un tad ripojam, tad atkal un atkal, līdz nonākam Liepājas šrotā. Bija paredzēts apskatīt jūras atmīnētājus un iedzert kafiju kādā klusā piepilsētas ieliņā, bet ir plus trīsdesmit, no motora pil uzkarsusi eļļa, kas jaucas ar dīzeļa noplūdi un no zemes asi izdedži duras plecos un pielipina matus. Šrots ir pavisam izpalīdzīgs, rokamies pa ģeneratoru kapsētu, bet izskatās, ka manējais no pagājuša gadsimta vidus jau sen ir pārrakts. Kaut kas pavisam radniecisks atrodas pierūsējis pie kāda smiltīs iemesta audi motora. Tiek lietots kuvalds un metāla caurules, bet, kamēr neatnāk nosvērts vīrs ar šnācošu autogēna degli, darbi iesprūduši. Dita padod instrumentus, vecāki nervozē, un kapsētas saimnieks ik pa brīdim ierodas mūs apraudzīt kā savu pirmdzimto. Kādā brīdī uzpeld ceļotājs ar tīru atslēgu kasti un šausminošiem, svaigi no Spānijas atvestiem stāstiņiem. Vienas vienīgas duršanas un zagšanas. Vot tā, labāk neceļot. Samaksājam 15 eiro, nekādi neizdodas atstāt vairāk, precīzi 17.00 vārti aizveras līdz nākamās darbdienas rītam, un mēs ar divreiz jaudīgāku ģeneratoru un čīkstošu siksnu dodamies tālāk.

Bijušajā Latvijas ciemā Šventojā ir zīme - piestātne, izmetam līkumu, bet piestātne vēl top ar renderētām vizualizācijām par to, tā kā izskatīsies (un nekad jau neizskatās), bet pagaidām Marie te iekšā vēl netiek. Dodamies tālāk uz Ventaini, elegants nakts mierā ieslīdzis kempings mūs vairs negaida, tomēr vārti ir vaļā un mēs paliekam.

Vecāki paliek busiņā, mamma nav aizvērusi acis, bet tēvs klīdis pa kempingu, piečurādams teritoriju ietverošos krūmus, es pamostos īgns un diktatorisks, un diena var sākties ar skaļām strīdīgām brokastīm, starp kemperu atslābušajiem atpūtniekiem.V

Vecāki paziņo, ka bez mums nekur atpakaļ nedosies, palikšot gaidīt un dzīvošot pludmalē, kas ir tāds no gliemežvāku drupačām uzbērts pāris kvadrātmetru plašs liedags, sekla un silta lagūnas mala. Brokastis vēl nebija beigušas, kad mums ierādītais laukums izrādījās par mazu, galdiņš ar visiem saliekamajiem krēsliem lēni ieslīdēja blakus zonā, tam klāt slīdēja gandrīz piecmetrīgs kanoe, akvalanga baloni, urbis, koka gabali, elektromotors, vadi, akumulatori, saules panelis, lādētāji, skūteri, samudžinājies pagarinātājs, kurš divreiz apvītos kempinga teritorijai,  ja kāds to spētu atmudžināt, bet es to vairs nedarīšu, jo tam piemīt vēlme spēcīgi dzelt, pat brīžos, kad esmu pārliecināts, ka tam ir jābūt atvienotam no rozetes.

Ap pusdienas laiku bijām gatavi šķērsot 13 km plato lagūnu, lai nokļūtu Nidā, kas pēc garās gatavošanās bija kļuvusi par apsolīto zemi un ūdens šķirtne - par tuksnesi. Vējš lēni pieņēmās spēkā, bija jāpasteidzas. Turpceļā pūta pretī, motors dudināja un, spēcīgi airējot, trīsarpus stundās tikām pāri, liekas ka kilometri, vēja stiprumam pieaugot, mainīja savu garumu. Nidā pie grāmatu apmaiņas punkta kāds izstīdzējis vīrs ar velosipēdu, baltiem matiem, uzlocītās džinsās rokas pa skapīti dzirnavu atveidā, nogaidām un neejam klāt, vērojam viņu, pēc tam vērojam atlikušās grāmatas, nekā īpaša, tad dodamies pa saules pieliedētām atpūtnieku takām un zālājiem, kaut kur no pakalnes veras Tomasa Manna māja ar piebriedušiem ceriņu krūmiem, līdz nonākam ostā. Te, pirms četriem gadiem, skrienot rīta krosiņu, reiz ieraudzīju laivu, kura nebija no manas galvas izgājusi visu šo laiku. Nepilnus 13 metrus garš piecdesmito gadu krasta apsardzes pusglisējošs kuteris. Masti pašķīrās un caur tiem pavērās perfektā plūdlīnija, tā viņš te visus šo gadus mani bija gaidījis. Nevarēju valdīt par saviem soļiem, kājas mani nesa uz priekšu, skrēju kā Bredberija Pieneņu vīnā, bērnības vieglumā, jaunības neprātā. Pie mola atstutēts tas pats velosipēds un kuterī vīrs no grāmatu apmaiņas punkta. Kā paralizēts vēroju, pa to laiku situācijai ir pietuvojusies arī Dita,  jūtu ka visa dzīve ir viens liels Trūmenšovs. Notiek sarunas, telefonu apmaiņas, tas viss jau tādā vieglā nesaprašanā un nespēšanā atšķirt realitāti no sapņa. Atceros, ka kaut kādā brīdī tiek ēsta liela kūpināta zivs un tad ir pavējš pāri uz Ventaini. Vējš ir stiprs, viļņi palikuši lielāki, ja tie trāpa no sāna, kāds pat nedaudz iesmeļas, mēģinu nesatraukties un noklusēt un mierināt arī pats sevi, apgāzties nedrīkstam, rīt mums jābūt uz kutera, noslīkšana šādā situācijā ir nepieļaujama. Un garu diskusiju rezultātā izrādās, ka mēs nemaz nenoslīktu, ūdens ir silts, būtu daudzu stundu lēna pļunkāšanās uz krastu. Bet Hugo laiva, tas arī nebūtu patīkami, teikt ka nogrima un viss, viņš vairs nekad nedotu un nebūtu jau arī ko!

 

                                     Foto - Dita Ābola

Krastā tēvs sēž uz nogāzta koka un veras lagūnas plašumos, mamma, protams, pāris reizes zvanījusi, laikam drusku uztraucās. Ir vēls, vīns atkal jādzer tumsā, kad visi kempinga viesi jau apkārt guļ, jādiskutē pusbalsī, kas nevienam tā īsti nesanāk.

Ceļojums uz jūras muzeju, akvāriji, stores, roņi un iedresētas jūras lauvas un tam visam gar malu enkuri un laivas, kā dekorētā tortē. Pēc tam garš pārbrauciens divstāvīgā autobusā no Smiltaines uz Nidu pa bāra viducī ievilkto vienīgo ceļu, ko ieskauj priedes un smilšu kāpas. Izkāpis no autobusa, nespēju valdīt pār kājām un skrienu pie kutera, ložņāju gar pustanka (T-34) dīzeļdzinēju, cilāju bilžu vākus un izsekoju eļļas tvertņu caurulēm elektrības vadiem. Sešcilindru motoram pašam sava telpa kā aristokrātam. Teorijā, lai izceltu uz glisi 30 kilogramus, nepieciešams viens zirgspēks, ar kāju pieturot stūri, vīrs rāda uz savu plāno vēderu, sasmaidāmies. Mēs dodamies pretī kāpām, motors pietuvojas darba temperatūrai, piecdesmit grādiem, gāzes svira tiek aizbīdīta līdz galam, priekša nedaudz paceļas un, viļņus pārvēršot šļakatās, septiņas tonnas traucas Kaļiņingradas virzienā.