Esmu apņēmies nerakstīt par zemūdens pasauli. Tāpēc izlaidīšu stāstus par
Polijas burvīgajiem vrakiem, kas sagūluši apkārt Helas pussalai, kuros var
ielīst un izlīst, kuros pašās tumšākajās kajītes izbeidzas luktura šaurais gaismas
stars. Par busiņa labošanu un burāšanu, kuras laikā es pavadu daudzas stundas
guļot, lai savāktu spēkus dzīvei, darbiem, darbiem, kuros neesmu un nirieniem,
kuri neizdodas.
Bija plāns doties uz Sāmsalu ar Marie,
bet stipri vēji jūrā un mans neaptverami sliktais menedžments noveda pie tā, ka
jābrauc ar mašīnu. Jābrauc un jāapskata stāvkrasts, Kali meteorīta krāteris un pils,
kuru reiz taranēja Dahaks ar nolauztu švertu, nu tā vismaz to aprakstīja igauņu
Delfu žurnālists.
Ditas neticami jaukais, baltais pežo uzripo uz prāmja, iepriekšējās dienas
Pērnavā piedzīvotais vējš izklīdis, palicis tikai kabatās un ausīs sadzītās
smiltis. Pārtikas kastes palikušas mašīnas bagāžniekā, uzkāpuši ēdnīcā uz klāja,
negausīgi metamies rindā ar paplāti, aiz viegli aizsvīdušā stikliņa kā covid bīstamie gozējas štovēti gaļas
gabali, brūngani, gandrīz perfektas formas kartupelīši, kas atgādina meteorītus
muzeja vitrīnā un bēšīgi kāposti. Brauciens ilgst 27 minūtes, un ēdiens noslīd
strauji.
Gandrīz pie pašas salas gala dienvidrietumos ir atnākusi vakara krēsla,
saimniece šiverē ar milzu lukturīti, kurā ieslēptas pārdesmit panīkušas gaismas
diodes un ļoti laipni mēģina uzstāt uz ērtāku istabu, bet mēs paliekam pie koka
namiņa meža malā. Kaut kur te ir arī jūra, bet priekšā ir meži, savvaļas govis,
aitas, noteikti kāda odze un putnu ligzdas, tas viss savīts ziemeļnieciskos
džungļos. Satumst. Aiz mākoņiem piebriedis mēness. Saruna notiek angļu, brīžiem
krievu valodā, viņa runā daudz un brīdī, kad gandrīz esam tikuši brīvi, izrādās
– malka! Mums Tā ir jāņem un jākurina, katram ir sava kasķor vieta, jā, jā, rīt, tad viņa rāda un gatava jau krāmēt ķerrā.
No rīta saule ielaužas puspavērtajā logā, malka ir atceļojusi, bet mēs
atkal kā tādi meksikāņi to visu pārbīdām manjana,
manjana. Diena atnākusi un brokastis sakrīt ar pusdienas laiku. Esmu
izvēlējies vraku, uz kuru varētu aizsupot, kādi pāris km no krasta, ar trešo
piegājienu atrodam pareizo ceļu caur pamestu militāro bāzi un kadiķu pļavām.
Krasts ar starta vietu spāniski gleznains, ar sagūlušām milzu govīm. Tālumā
kāda ļoti skaļi mauj, Dita ir pārliecināta, ka govs dzemdē. Dažas ir tik
lielas, ka vairs neceļas, tikai guļ un gremo, un gan jau arī atgremo. Supi
piepumpējas un nostiepjas kā neslaukti tesmeņi. Ekipējumā ir maza, piepūšama
ķīniešu laiva ar vienu iekšējo kameru, lai ietaupītu uz svaru, esmu to atvieglojis,
nogriežot malu, tagad tā zaļā un bāla, baloniem piekrauta, izliekta ļurkājas lēzenajos
viļņos. Pēc komunikācijas ar Navionika turētāju Māri Molu un bezgalīgiem
skrīnšotiem nāku pie atskārsmes, ka te tomēr nekāda vraka nav, nekā te nav, ir tikai
mans paganelisms, viņš vismaz kļūdās skaisti un tik jautri, ka jāsmejas pat
nosvērtajam Maknapam, un kā var nesmieties, ja Dunkanu aizsūta uz Jaunzēlandi Austrālijas vietā. Piepūšamā laiva
ar svilpienu izlaiž gaisu un kā nošautas zoss ļenganais kakls karājas pār manu
roku. Tad vairākas stundas airējam, līdz nonākam salā, vietā, kur kaut kam būtu
bijis jābūt, un tad dodamies atpakaļ no vietas, kurā nekā nav. Visa būšana ir
tikai vrakos, bet esmu apņēmies par tiem vairs nerakstīt, bet ja viņu nav, tad
varu rakstīt. Atgriežamies vēlu un liekas veiksmīgi esam izvairījušies no obligātās
ugunskura kurināšanas. Mums ir pašiem savs elektriskais sildītājs un slapjas
hidras, kas jāžāvē katru vakaru. Pamanījos divas reizes iekrist pēdējās piecās
minūtēs, brīdī, kad beidzot saņēmos piecelties kājās.
Naktīs jāskatās filmas un jāgroza hidras uz eļļas radiatora, rīti ir vēli
un lēni, viss iestiepjas pēcpusdienās. No Kuresāres pavējā airējam uz Ramasāres
lidostu vienīgajā dienā, kad lidmašīna nelido, bet ir jau skaisti arī
paskatīties uz nopļautu pļavu.
Pienākusi pēdējā diena, kurā jāpaspēj viss, kas vēl nav izdarīts, un
izdarīts nav nekas. Neprātīga krāmēšanās, sagatavots zemūdens fleksis,
operācijas laikā ir jāpārdala uz pusēm dažas no tvaikoņa caurulēm. Vējš ir
stiprs un esmu diezgan nemierīgs jau no paša rīta. Ceļā uz Sirves pussalas bāku,
ieraugam muzeju, nostrādājusi mana metode – pēc iespējas braukt pa dažādiem
ceļiem, jo pastāv iespēja ieraudzīt kaut ko negaidītu, un te nu tas ir. Muzejs,
kas aptver jūras dzīvi, sāmsaliešu pagātni, karus un atribūtus, dabas sekciju
ar izbāzeņiem un lielu kaudzi putniem nocirstu kāju, izbāztiem vilkiem,
tauriņiem, zem kuriem dažviet pierakstīts „eksotika”. Pie bākas nonākam, kad saule
sāk tuvoties horizontam. Aiz sevis velku piekrauto ķīnieti, bet tam nav nekādas
hidrodinamikas, uzvelku daļēji uz sava supdēļa un tad, iegrimis puspēdu zem ūdens,
nekontrolēti vēja pūsts, levitēju dziļāk jūrā. Pēc divu stundu cīņas nonākam
salā, kur kā uz izrādi sasēduši roņi. Telefona ekrāns neklausa slapjajiem
pirkstiem, vraks nav atrodams, neprātīgi smagais balons mani spiež manu miesu,
saule jau tik zemu, ka no virsas nekas nav redzams. Iebāžu galvu ūdenī, mēģinu
ienirt, bet nespēju atlaisties no dēļa, dzeltens bojas striķītis ir aptinies ap
kāju, ūdenī truli pulsē medūzas, un zaļganā hidrosfēra, kas vienmēr devusi man
mieru un patvērumu, šoreiz liekas tik nedraudzīga. Laižu rokas vaļā, vraka nav
un es strauji grimstu, bezspēcīgs, zaudēji sapratni cīnīties ar šo tik zaļo
pasauli, gar brillēm lien ūdens, mēģinu sakārtot, dzeltenais striķis sažņaudz
kāju, kūļājos augšup, aizelsies gurdzu un rīstos. Vraka nav, nav arī spēka tik
atpakaļ uz dēļa.
Pēc tam mēs jau visu kavējam, roņi neatlaidīgi skatās uz visām pusēm, tāda
izrāde te nav bijusi sen. Viens pat mazliet plāno uzlīst uz Ditas dēļa, no
manas skaļās gārgšanas un rīstīšanās viņi gan drusku baidās. Atdodu ķīnieti vilkt Ditai, un pats dodos uz
krastu ar balonu mugurā. Pēdējie saules stari, viens no roņiem pavada mūs atpakaļ,
līdz kājas pieskaras zemei, konvojē, lai nesadomājam vēl ko sastrādāt.
Tad ir lielā pakaļdzīšanās uz pēdējo prāmi, traucamies cauri salai
garenvirzienā. Garām neapskatītajam Kali krāterim, pilij, stāvkrastam. Slapji,
pārsaluši, izmocīti un morāli salauzti.
Dienu vēlāk krāmējot ārā inventāru, lai noskalotu saldūdenī un noliktu
žāvēties, izceļu balonu no sistēmas, bet tā joprojām ir neiedomājami smaga, papildus
svina jostai ap vidukli, 4 kg svina
bija aizmirsti balona iekarē, tas arī izskaidro manu jokaino sajūtu, kāpēc tik
strauji un nekontrolēti grimu, roņi droši vien redzēja manu bezcerīgo situāciju
un bija gatavi glābt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru