Operācija sūds jeb izrāde roņiem

 

Esmu apņēmies nerakstīt par zemūdens pasauli. Tāpēc izlaidīšu stāstus par Polijas burvīgajiem vrakiem, kas sagūluši apkārt Helas pussalai, kuros var ielīst un izlīst, kuros pašās tumšākajās kajītes izbeidzas luktura šaurais gaismas stars. Par busiņa labošanu un burāšanu, kuras laikā es pavadu daudzas stundas guļot, lai savāktu spēkus dzīvei, darbiem, darbiem, kuros neesmu un nirieniem, kuri neizdodas.

Bija plāns doties uz Sāmsalu ar Marie, bet stipri vēji jūrā un mans neaptverami sliktais menedžments noveda pie tā, ka jābrauc ar mašīnu. Jābrauc un jāapskata stāvkrasts, Kali meteorīta krāteris un pils, kuru reiz taranēja Dahaks ar nolauztu švertu, nu tā vismaz to aprakstīja igauņu Delfu žurnālists.

Ditas neticami jaukais, baltais pežo uzripo uz prāmja, iepriekšējās dienas Pērnavā piedzīvotais vējš izklīdis, palicis tikai kabatās un ausīs sadzītās smiltis. Pārtikas kastes palikušas mašīnas bagāžniekā, uzkāpuši ēdnīcā uz klāja, negausīgi metamies rindā ar paplāti, aiz viegli aizsvīdušā stikliņa kā covid bīstamie gozējas štovēti gaļas gabali, brūngani, gandrīz perfektas formas kartupelīši, kas atgādina meteorītus muzeja vitrīnā un bēšīgi kāposti. Brauciens ilgst 27 minūtes, un ēdiens noslīd strauji.

Gandrīz pie pašas salas gala dienvidrietumos ir atnākusi vakara krēsla, saimniece šiverē ar milzu lukturīti, kurā ieslēptas pārdesmit panīkušas gaismas diodes un ļoti laipni mēģina uzstāt uz ērtāku istabu, bet mēs paliekam pie koka namiņa meža malā. Kaut kur te ir arī jūra, bet priekšā ir meži, savvaļas govis, aitas, noteikti kāda odze un putnu ligzdas, tas viss savīts ziemeļnieciskos džungļos. Satumst. Aiz mākoņiem piebriedis mēness. Saruna notiek angļu, brīžiem krievu valodā, viņa runā daudz un brīdī, kad gandrīz esam tikuši brīvi, izrādās – malka! Mums Tā ir jāņem un jākurina, katram ir sava kasķor vieta, jā, jā, rīt, tad viņa rāda un gatava jau krāmēt ķerrā. 

No rīta saule ielaužas puspavērtajā logā, malka ir atceļojusi, bet mēs atkal kā tādi meksikāņi to visu pārbīdām manjana, manjana. Diena atnākusi un brokastis sakrīt ar pusdienas laiku. Esmu izvēlējies vraku, uz kuru varētu aizsupot, kādi pāris km no krasta, ar trešo piegājienu atrodam pareizo ceļu caur pamestu militāro bāzi un kadiķu pļavām. Krasts ar starta vietu spāniski gleznains, ar sagūlušām milzu govīm. Tālumā kāda ļoti skaļi mauj, Dita ir pārliecināta, ka govs dzemdē. Dažas ir tik lielas, ka vairs neceļas, tikai guļ un gremo, un gan jau arī atgremo. Supi piepumpējas un nostiepjas kā neslaukti tesmeņi. Ekipējumā ir maza, piepūšama ķīniešu laiva ar vienu iekšējo kameru, lai ietaupītu uz svaru, esmu to atvieglojis, nogriežot malu, tagad tā zaļā un bāla, baloniem piekrauta, izliekta ļurkājas lēzenajos viļņos. Pēc komunikācijas ar Navionika turētāju Māri Molu un bezgalīgiem skrīnšotiem nāku pie atskārsmes, ka te tomēr nekāda vraka nav, nekā te nav, ir tikai mans paganelisms, viņš vismaz kļūdās skaisti un tik jautri, ka jāsmejas pat nosvērtajam Maknapam, un kā var nesmieties, ja Dunkanu aizsūta uz Jaunzēlandi Austrālijas vietā. Piepūšamā laiva ar svilpienu izlaiž gaisu un kā nošautas zoss ļenganais kakls karājas pār manu roku. Tad vairākas stundas airējam, līdz nonākam salā, vietā, kur kaut kam būtu bijis jābūt, un tad dodamies atpakaļ no vietas, kurā nekā nav. Visa būšana ir tikai vrakos, bet esmu apņēmies par tiem vairs nerakstīt, bet ja viņu nav, tad varu rakstīt. Atgriežamies vēlu un liekas veiksmīgi esam izvairījušies no obligātās ugunskura kurināšanas. Mums ir pašiem savs elektriskais sildītājs un slapjas hidras, kas jāžāvē katru vakaru. Pamanījos divas reizes iekrist pēdējās piecās minūtēs, brīdī, kad beidzot saņēmos piecelties kājās.

Naktīs jāskatās filmas un jāgroza hidras uz eļļas radiatora, rīti ir vēli un lēni, viss iestiepjas pēcpusdienās. No Kuresāres pavējā airējam uz Ramasāres lidostu vienīgajā dienā, kad lidmašīna nelido, bet ir jau skaisti arī paskatīties uz nopļautu pļavu.

                       No Sääre Militaarmuuseum kolekcijas 

Pienākusi pēdējā diena, kurā jāpaspēj viss, kas vēl nav izdarīts, un izdarīts nav nekas. Neprātīga krāmēšanās, sagatavots zemūdens fleksis, operācijas laikā ir jāpārdala uz pusēm dažas no tvaikoņa caurulēm. Vējš ir stiprs un esmu diezgan nemierīgs jau no paša rīta. Ceļā uz Sirves pussalas bāku, ieraugam muzeju, nostrādājusi mana metode – pēc iespējas braukt pa dažādiem ceļiem, jo pastāv iespēja ieraudzīt kaut ko negaidītu, un te nu tas ir. Muzejs, kas aptver jūras dzīvi, sāmsaliešu pagātni, karus un atribūtus, dabas sekciju ar izbāzeņiem un lielu kaudzi putniem nocirstu kāju, izbāztiem vilkiem, tauriņiem, zem kuriem dažviet pierakstīts „eksotika”. Pie bākas nonākam, kad saule sāk tuvoties horizontam. Aiz sevis velku piekrauto ķīnieti, bet tam nav nekādas hidrodinamikas, uzvelku daļēji uz sava supdēļa un tad, iegrimis puspēdu zem ūdens, nekontrolēti vēja pūsts, levitēju dziļāk jūrā. Pēc divu stundu cīņas nonākam salā, kur kā uz izrādi sasēduši roņi. Telefona ekrāns neklausa slapjajiem pirkstiem, vraks nav atrodams, neprātīgi smagais balons mani spiež manu miesu, saule jau tik zemu, ka no virsas nekas nav redzams. Iebāžu galvu ūdenī, mēģinu ienirt, bet nespēju atlaisties no dēļa, dzeltens bojas striķītis ir aptinies ap kāju, ūdenī truli pulsē medūzas, un zaļganā hidrosfēra, kas vienmēr devusi man mieru un patvērumu, šoreiz liekas tik nedraudzīga. Laižu rokas vaļā, vraka nav un es strauji grimstu, bezspēcīgs, zaudēji sapratni cīnīties ar šo tik zaļo pasauli, gar brillēm lien ūdens, mēģinu sakārtot, dzeltenais striķis sažņaudz kāju, kūļājos augšup, aizelsies gurdzu un rīstos. Vraka nav, nav arī spēka tik atpakaļ uz dēļa.

Pēc tam mēs jau visu kavējam, roņi neatlaidīgi skatās uz visām pusēm, tāda izrāde te nav bijusi sen. Viens pat mazliet plāno uzlīst uz Ditas dēļa, no manas skaļās gārgšanas un rīstīšanās viņi gan drusku baidās.  Atdodu ķīnieti vilkt Ditai, un pats dodos uz krastu ar balonu mugurā. Pēdējie saules stari, viens no roņiem pavada mūs atpakaļ, līdz kājas pieskaras zemei, konvojē, lai nesadomājam vēl ko sastrādāt.

Tad ir lielā pakaļdzīšanās uz pēdējo prāmi, traucamies cauri salai garenvirzienā. Garām neapskatītajam Kali krāterim, pilij, stāvkrastam. Slapji, pārsaluši, izmocīti un morāli salauzti.

Dienu vēlāk krāmējot ārā inventāru, lai noskalotu saldūdenī un noliktu žāvēties, izceļu balonu no sistēmas, bet tā joprojām ir neiedomājami smaga, papildus svina  jostai ap vidukli, 4 kg svina bija aizmirsti balona iekarē, tas arī izskaidro manu jokaino sajūtu, kāpēc tik strauji un nekontrolēti grimu, roņi droši vien redzēja manu bezcerīgo situāciju un bija gatavi glābt.