Janvāris ir tāds klaiņošanas mēnesis, kamēr studentiem
jākārto sesija, man ir iespēja aizslīdēt. Pēc pagrozīšanās Sicīlijas karstajos
avotos un aizsnigušajās slēpošanas trasēs ar neieslēgtiem pacēlājiem, bija
pienācis laiks doties uz Portugāli. Plāns jau no sākta gala nevirzījās raiti,
vairākas reizes tika atceltas un pārceltas lidmašīnas, izveidojās arī aizliegums
iekļūt galamērķī Marokā. Līdz ar to Portugāle savā būtībā bija tikai tāds
plāksteris visa jūklī. No pieredzējušajiem lidotājiem netika Ojārs, jo viņam
bija lielāks vecums un vairāk saprāta, bet mēs pārējie – mūsu galvenais
pieskatītājs Jānis un 3 dažādas pakāpes iesācēji – Armands, Gunta un es –,
bijām gatavi avantūrai. Vīnē, mūsu pārsēšanās vietā, Jānis tika nedaudz
aizkavēts, jo nebija ticis pie trešās potes, bet skautu drēbēs ietērptie
kontrolieri beigu beigās viņu palaida, piespiežot parakstīties ar solījumu
baigi neblandīties. Paēdām pusdienas mīlīgā grieķu virtuvē un tad, pa vienu
eiro izīrējuši neticami lēnus un smagus pilsētas velosipēdus, ripinājāmies uz
tehnikas muzeju. Trešajā stāvā, kad mani spēki bija teju vai izbeigušies,
parādījās lidmašīnas, satelīti, mašīnas..
Airbnb dzīvoklis gandrīz nosmirdēja, jo lēnie velo mūs
netuvināja mērķim, it kā mēs airētu okeāna pretstraumē, meiteni mēs apturējām
gandrīz ar varu, brīdī, kad viņa jau mēģināja pamest izīrēto istabu un teica,
ka viss ir atcelts un zudis.
Nākamajā rītā no perona tālākā gala apskatīju Donavu, pelēka,
nevis zila. Pie iečekošanās uzzinām, ka mums nepieciešami covid testi. Ir
svētdiena, viss izskatās kluss un mierīgs, līdz lidmašīnai vēl stunda. Bet
izrādās, ka pāri ielai kādā vēsā klīnikā ir deguna bakstītājs, kas apņemas 20
min laikā nosūtīt rezultātu, tā nu mēs sēžam uz milzīgajām paraplāna somām un
klusējot vērojam telefona ekrānus, gaidot atbildes. Nav paroļu, laiks iet,
skrienu uz klīniku, tiekam pie dokumentiem, beigu beigās visi esam veseli, un
ceļojums turpinās.
No Lisabonas apskatām pirmo potenciālo vietu, ir jau tumšs
un lidot vairs nav iespējams. Pārāk daudz šķēršļu, dodamies atpakaļ uz pilsētu
un vienīgo hosteli, kas tik vēlā stundā vēl gatavs mūs uzņemt. Vīns stāv
neiztērēts, komanda ieurbusies piemērotu vietu meklējumus rītdienas vējam. Ir
pludmale ar kāpu. Būs lidošana.
Tāds sērfotāju ciematiņš Peniše ar zivju cehu pa vidu.
Smukas kāpas un stāvkrasts, gandrīz sapņu vieta. Vējš kādi pieci metri sekundē,
labākus apstākļus nevar gribēt, pusdienlaikā vējš iegriežas tieši
perpendikulāri kāpai. Piņķerējas štropes, Jānis aizlido un pārējie kaut kur
šļūkā pa smiltīm un cilā spārnus. Mazliet atpūšos un Jānis pieceļ mani striķī,
plānoju drusku pavizināties šurpu turpu un tad doties maršrutā uz stāvkrastu.
Mēģinu aizkabināt kāju aiz akseleratora kāpšļa, pa to laiku esmu mazliet
sašūpojies, atlaižu bremzes, lai samazinātu augstumu, bet tad pēkšņi esmu strauji
iegriezies sānvējā virzienā pa labi, novelku kreiso bremzi līdz pusei, lai kursu
izlabotu, bet spārns nemaz nemēģina griezties un ļaujas vējam, nes mani kāpās
un strauji tuvojas zemei, līdz saprotu, ka es nevis lidoju, bet vienkārši krītu.
Saskaroties ar zemi, izdzirdu pats savu sāpju kunkstienu, pāris metrus pašļūcu
un apstājos. Esmu dzīvs, bet savāda sajūta labajā plecā, lauzts nav, tas ir
kaut kas cits, kaut kas vēl nebijis manā traumu pieredzē. Cietis arī labais
sāns un iekšas diezgan sakratījušas, bet tā gan jau bija gadījies. Kad atsedzam
plecu, izrādās, ka roka atrodas kādus piecus cm zemāk par plecu, pleca kauls
izslējies stāvus un nesaprot, kur palikusi roka. Zinu, ka drīz adrenalīna
ietekme beigsies un būs sāpes. Skaidrs, ka paši neieliksim, jādodas uz
slimnīcu. Uzņemšanā vairs nespēju ne parakstīt, ne saprātīgi parunāt, sāpes
pārņem saprātu. Mani nosēdina koridorā, uztaisa rentgenu un vēnā iepilina pirmo
pudelīti. Pēc brīža otro pudelīti, tad atnāk ārsts, tāds īsts, kā no kino, ar
brillītēm, nosvērts, nedaudz laipns un lietišķs. Izstāsta, ka tad, ja mēs atrastos
tuksnesī, viņi ar anesteziologu ņemtu un man to roku pa diviem ieliktu vietā,
bet pārdesmit km attālumā esot cita slimnīca, kur ir speciālists un viņi ar
mani tikšot gala, jāsagaida tikai kāda brīvā ātrā palīdzība. Pēc kādas
pusstundas atnāk jauna meitene un apsargs, kuri mani iesēdina ātrajos, biju iztēlojies,
ka gulēšu, man nekas nesāpēs un sirēnām maigi gaudojot, dosimies pa taisno uz
operāciju galdu. Bet mani iesēdina krēslā, piesprādzē, sirēnas negaudo, skuķis
dragā pa autobāņa trešo joslu un katrreiz, kad iebrauc kādā nelīdzenumā, pamāj
man ar roku, sorry, paciet vecīt!
Rentgens, D - pirms un E- pēc
Operāciju galda vietā man ir uzgaidāmā telpā, esmu viegli
samocīts un apdullis no zālēm, dzirdu savu vārdu skaļrunī, klīstu pa gaiteņiem,
bet neko prātīgu neatradis, atgriežos sākumpunktā. Aizeju līdz reģistrācijai,
bet arī tur skaidrības nav. Noķeru koridorā kādu māsiņu, viņa, redzot manu
bēdīgo stāvokli, dodas kādu meklēt un tad pusceļā atceras, ka ir jau kaut ko
dzirdējusi par mani un zina, kur mums jādodas. Ārsts tieši kā atsaiņojis vakariņu
maizīti, tagad spiests to atkal locīt ciet, jūtos mazliet neērti, ielaužoties
viņa maltītē. Māsiņa novēl mums veiksmi, viņa labi zina, kas mūs sagaida, bet
es to tikai miglaini nojaušu. Manā vēnā tiek ielaistas vēl pāris pudelītes. Ārsts
pa gaiteņiem salasa papildspēkus. Divas māsiņas velk roku ar palagu, ārsta
palīgs, jauns un apņēmīgs, guļ man virsū un tur, kamēr no maltītes atrautais
speciālists, dažādos veidos lokot un kustinot, mēģina ietrāpīt eņģēs. Kādu
laiku tā mocījušies, viņi paziņo, ka ielaidīšot pāris šļirces, lai man atslābtu
muskuļi. Pēc nezināma laika atmostos koridorā ar kaklā iekārtu roku un sāpēm
vēdera lejas daļā. Aizklumburējis līdz tualetei, jūtu, ka esmu kaut cik spējīgs
paklibot uz priekšu un varētu arī slīdēt projām no šīs ne pārāk viesmīlīgās
ainas. Nav arī skaidrs vai neesmu parādā kaut ko vairāk par tiem 14 eiro, ko
samaksāju reģistrācijā. Koridors ir pilns ar gultām un guļošiem pusdzīviem cilvēkiem,
knapi vieta, kur izspraukties. Kāda māsiņa gaitenī mani novēro, cenšos
izlikties, ka nekliboju, nezinu vai izdodas, viņa liek ieiet pie ārsta, maizīte
joprojām nav apēsta. Viņš man iedod bukletu ar rokas nostiprinājuma attēliem,
apvilkts viens man izvēlētais, ko viņš iesaka lietot, kad nonākšu mājās. Klanot
galvu, izsaku vislielāko pateicību par viņa un visas komandas pūlēm. Nonācis
atpakaļ koridorā, virzos uz izeju, aptaustu plecu, liekas, ka labā roka tomēr ir
dažus centimetrus zemāk par otru, iespējams, brīdī, kad tiku izslēgts, vesels
kurss ortopēdu nokārtoja eksāmenu izmežģīta pleca ielikšanā un varbūt pēdējais tomēr
nenokārtoja! Pa ceļam izlūdzos pudelīti ūdens, apsarga skatiena pavadībā dodos uz
stikla durvīm, ārā ir nakts, mani krata drebuļi un ļoti gribas vemt.
