Atgriešanās mātes vēderā

Maija beigās, tuvojoties mācību gada noslēgumam, kļūstu viegli satraukts, gribas ātrāk nokārtot attiecības ar virszemi un pazust plašajos ūdeņos. Ūdeņos, kuro ir tumsa un nezināmais. Ziemā, pēc pleca dislokācijas, atradās nedaudz laiks iegremdēties vraku arhīvos, tagad pienācis laiks tos aptaustīt. Vilciens Rīga-Jelgava mani uzņem Torņakalna stacijā, vagona skaļrunī ieskanas pareizas uzvedības pamācība, nedrīkst pārvedāt viegli uzliesmojošus priekšmetus un šķērsot sliedes neatļautā vietā. Ar divām somām un skūteri rokās šķērsoju trīs sliežu līnijas un tikai ar lielu piepūli iekāpju vagonā, kanna ar degvielu, gāzes balons, eholote un nedaudz pārtikas liek sevi manīt. Uzliesmojums nenotiek, tā jau man likās, nevajag klausīt visam, ko iesaka. Marie uzņem kravu, vēl tik jāaizskrien uz pili, jāatvadās no kolēģiem līdz septembrim un tad tik lejā pa straumi uz jūru, ārā no līča, no sasmakušās šaurības. Spīd saule, kutera jumts ir nolaists kā kabrioletam. Garām slīd ainava, niedres, zirgi, govis un atkal niedres. Līdz vakaram jātiek Priedainē. Tur no Dahaka jāpārliek akvalanga baloni, tiem vilcienā nepietika vietas. Eholotes ekrānā zīmējas Lielupes gultne, divās vietās pamanu sen neesoša tilta balstus, viens tieši pretī Jelgavas pilij, bet otrs pie Žibukakta, kur mājas Mz. Klīves, Latvijas laikā kartē redzama pārceltuve, bet tilta nav. Negribas stāties un ienirt, lai pārbaudītu balstus, jūras vilinājums ir pārāk liels, ātrāk uz priekšu. Un ātrāk nozīmē diezgan lēni. Kādi desmit kilometri stundā, piesargāju motoru un lieki nešķiežos ar degvielu. Pa ceļam piestāju Slokā, tā ir vieta, kur izveidojušas draudzīgas attiecības ar piestātnē esošo kutera saimnieku un burātājiem, kas nodarbojas arī ar stikla šķiedras laivu līmēšanu. Viņi mani pamana pa gabalu, māj pāri pa žogam un aicina ciemos. Izstāstu vasaras plānus un vilinu doties līdzi jūrā. Pienācis arī laiks iekraut lielākus pārtikas krājumus tuvākajām dienām. Slokas Mego ar mani laipni runā tādā pašizdomātā latviešu valodā. Jā, starp citu, te ir arī unikāla vieta, jo ir divi Mego un viņi ir viens otram pretī, katrs savā sliežu pusē. Aizmirsu saldūdeni, nākas apmeklēt otru iepirkšanās centru un arī šeit mani sagaida savdabīgā valoda, brīvais galotņu pielietojums. Pēc vienatnē pavadītās dienas tik patīkami ar kādu parunāt, mēģinu pastiept sarunu, nu nekas daudz man neizdodas, bet tomēr vēl pāris teikum ārpus likumiem. Iznācis ar jauniegūto bačoku, stāvu uz betona plāksnēm un attopos, ka te manā bērnībā atradās gāzētā ūdens aparāts ar sīrupu. Dubultais sīrups, paņem nost glāzi, lai notek burbuļūdens, vēl piecas kapeikas, ietek vēl sīrups un tikai tad ļauj glāzei piepildīties līdz augšai. Nedomāju, ka tagad tas liktos garšīgi, tieši tāpat kā ierūdzis sprīdītis. Varbūt tarhūns ir dzerams, tā zaļā krāsa vien jau ir kaut kas. Mazliet neiespējams, tādi toņi, kur tādi rodas. Vēlreiz veikalā neatgriežos, tarhūnu mēģinu izdomāt pats, mazliet mazāk cukura, jā, bet kas vēl, kā tā garša rodas un vai tā vēl glabājas manā galvā, vai atmiņas ir pareizas un vai spētu to uzzīmēt, ja nokļūtu pie limonāžu detektīva. Līdz krēslai esmu sasniedzis Priedaini, Armands jau sien resnos melnos fenderus Dahaka sānos, tie, kā norijušies roņi, tumšu spīdīgu ādu, iespiežas starp korpusiem, tagad sanāk trimarāns. Toms sagriež dārzeņus, sprakšķ eļļa panā, laiks atvērt vīnu un pie vakariņa galda apspriest vasaras plānus. Kajītes šaurība ir omulības citadele, un viesi uz klāja ir lielākie svētki. Pēc netīras trauku kaudzītes izlietnē un gandrīz saplānota Norvēģijas brauciena laiks pievērt durvis un aizmigt līdzās Ilustrētās vēstures atvērumam. Krasta vējš, jūra mierīga, Dahaks rācijā ziņo dziļumu Lielupes grīvā, eholote rāda 1,2 m, vēl neliela rezerve ir. Ja katamarānam sāk ķerties stūres, ar Marie ārā netikt, jāmeklē cits ceļš. Ūdens līmenis diezgan augsts, izdodas izšmaukt, liekas, pat nepieskāros dibenam. Katamarāns pavadīs ceļā uz Ventspili, sākumā ejam līdzās, līdz mostas dienas vēji, iepūš un kuteris pukšķinādams paliek iepakaļ. Laivu atstāju Rojas piestātnē un ar kājām pāris kilometrus uz Kolkas pusi. Tomas kaut kur skraida un aplasa geokastes, bet Armands rosās gar ugunskuru. Tālāk Kolka, uz vecās zvejnieku piestātnes pievienosies Ruka ar korgiju. Katrs jauns viesis uz laivas ir arī pārtikas rezervju papildinājums. Ilze atvedusi labumus no vecās Eiropas. Kompliments sunim, tas uzvedas tik neticami labi, liekas, ka korgijus kāds selekcionējis tieši dzīvei uz kutera. Nepilnus sešu kilometrus no krasta atrodas Kolkas bāka ar vairākām ēkām un gaismas torni, kas izslējies kā minarets kaļķa baltumā pār mazo mākslīgi izveidoto salu. Pirmais niriens, kā vienmēr, patīkams satraukums, neilgi pēc iegremdēšanās pie manis atpeld ronis, tāds bāls un neveselīgs, pleķains, ne gluži, kā biju iztēlojies, vērojot Dahaka fenderus. Pārsimts metrus aiz bākas ziemeļu virzienā iezīmēts vraks, vairākas reizes eholotē esmu to meklējis, arī šoreiz nekā. Domājams, burinieks, te ir diezgan sekls, padsmit metri, viļņi un nepārtrauktā ūdens plūsma to iznīcinājusi. Tomēr mazs ķēriens ir, straume atnesusi pie pašas bākas akmeņu uzbērumā 6-8 metru zonā vienu detaļu, koka brangu ar tapām, melna un smaga, vajadzētu būt ozolam. Līdzi paņemt gan nevaru, pārāk liela un nav iespēju iekonservēt, uzņemu pāris attēlus un atlaižu atpakaļ. Pie Mazirbes atmodušies viļņi, mēģinām noparkoties, bet smiltis te irdenas, enkurs netur. Viesi krastā ar supu netiek un spiesti doties līdzi uz Ventspils ostu. Augšup pa Ventu atrodas viena publiskā piestātne, tieši vietiņa, lai varētu iegrozīties ar Marie. No rīta neprātīgi līst, taksis grozās pa stāvlaukumu un korgija sejā saskatāmas nelielas bažas, vienlaikus arī neizsakāms miers. Atšaujas lietussargs, korgijs ir glābts. Auto pieripo autoostā, ventiņu izloksnes monologs beidzas, mēs vēl samiegojušies neko prātīgu nespējam pateikt. Pārlieku skūteri autobusa kravas nodalījumā, nodomādams, tas arī tāds kā kucēns, mazliet jāpieskata. Šoferis nosaka, ja nu kas, teikšu, ka manējais un par bagāžu naudu nepaņem. Vēlāk izrādās, viņam arī esot korgijs un tad viņš šo to grib zināt, bet es ne sūda no tiem suņiem nesaprotu, kaut kā grozos un murgoju par suņu astēm, līdz atnāk Ilze un viss tiek noregulēts. Talsos starp autobusiem ir laiks kafijai un biezpienmaizei, izrādās, tas viss par korgija bērnu naudu, sunim esot pat savs konts bankā atvērts.

Foto Ilze Ruka

Sākotnējais plāns kuteri parkot pie Ovīšiem atkrīt. Zemūdens akmeņus burtiskā nozīmē neizdodas atrast, vajadzētu tādu tonnīgu 10 m dziļumā, ap kuru apsieties un tad katru rītu varētu supot uz laivu un vakarā atpakaļ, kamēr Dita kemperī, līdz tiltiem ierakusies dubļos, strādā un slauka ūdeni, kas caur lūku līst darbistabā blakus darba datoram, kas piešnallēts ar metāla trosi pie galda kājas, tādi esot drošības standarti. Ūdens līmenis lēnām ceļas, vēl metrs un varēšu pagalmā iebraukt ar Marie. Mēneša garumā iepazīstu Ventspili, vakaros tā kļūst baisi tukša, bet dienas vidū pusdzīva, atrodu humpalas, attīstu filmiņas, apmeklēju planetāriju, pērku vinčas, troses, izgatavoju dokumentus, pasi man iedeva, bet identifikācijas karte joprojām stāv pie viņiem, mans maks bija palicis pludmales smiltīs ar veco ID pilnīgi viens veselu dienu un nakti, vēlāk to atradu līdz pusei ieputinātu. Vienās brīvdienās ar Ditu kā cilvēki pārbraucam uz Igaunijas salām, ēdam kafejnīcās, nirstam pie ārzemju vrakiem, stopējam pa cietzemi un apmeklējam pat muzeju Sirves pussalā. Vietā, kur pirms nepilna gada notika operācija sūds, gan neienirstu, jo ir jau tumšs un man negribas izgāzties otrreiz. No Sāremā uz Ventspili var tikt pāri nakts laikā. Atpakaļceļā gribējām apmeklēt Irbes bāku, tomēr tā mums palika noslēpums, jūras kartē iezīmēta tikai boja, un par bāku nekas minēts nav, gaisma no tās līdz mums neatnāca, varbūt kāds bija aizmirsis ieslēgt. Tā pagāja jūnijs, dienas pavadīju, apsekojot vrakus eholotē un nirstot, izmainījās manas domas un skepse par atklāto jūru. Butes un garneles apsargā veselu valstību. Un, ja kādreiz mētājos ar skaļiem saukļiem, ka Baltijas jūra tik bezjēdzīga, ka varētu aizbetonēt, ņemu savus vārdus atpakaļ. Betonēt ciet var tik Rīgas līci. Brīvajā laikā kopējiem spēkiem vinčojot astoņmetrīgo busiņu izmirkušajā Ovīšu dārzā nonācām pie secinājuma, ka pēc šī visa jānomaina sajūgs.