Amundsena blaške

    Manā datorā aizķērušās dažas nevienam nerādītas rindas, nu jau laikam tie ir vairāki gadi, iedomājos, ja nu cietais disks sāk bojāties, esmu vēl no tās paaudzes, kurai visa iedzīve nestāv mākonī. Pamodos no sapņa, kurā esmu kora rindās, man ir balts, nevis gaiši zils krekls kā citiem, pirmais gabals ir kaut cik zināms un ar nelielu nokavēšanos varu vilkt līdzi, tad parādās pilnīgi nesaprotama dziesma, tādus vārdus neesmu dzirdējis un nošu man nav. Laiks pazust, bet tieši tajā brīdī cauri rindām pietuvojas Nacionālās operas diriģents Mārtiņš Ozoliņš, viņa seja ir pavisam tuvu un tajā ir skaidri nolasāma milzīga bezspēcība un skumjas.

Secība nav hronoloģiska, un tas nav svarīgi. Nu, piemēram, Malta, pēc kuras es daudz domāju par neolīta cilvēku, Albānija, kura man iemācīja, ka drošāk ir, ja pašam ir savs kompresors akvalangiem un ka uz Sarajevu var aizbraukt arī pa grants ceļiem. Slovākija, kurā piedzīvoju, ka uz vecumu viss notiek sāpīgāk, un pēc pirmās dienām uz kalna ar sniega dēli būs tikai sliktāk un pēc trešās vēl, un tā arī bija un es vairs neticu tiem stāstiņiem par muskuļu atjaunošanos, nē, viņi sāp un ar katru dienu stiprāk un tieši tas pats atkārtojas gadu vēlāk Tatros Polijā. Lofotu salas, Norvēģijā ir vieta, kur ir skaisti, paveroties visos virzienos. Pārējās vietās ir auksts ūdens un slikta redzamība, izņēmums bija tikai Taizeme, pilnīgi viss pretēji, pārmaiņas pēc ūdenī ūdenī arī kaut kas dzīvoja.

    Nīderlande, Vatu jūra

Visas vasaras reiz paiet, tā tas notiek arī uz Dahaka, kas pirms dažiem gadiem, cīnoties ar pretvējiem Rīgas līci, tomēr stabili tuvojās Irbes šaurumam, savukārt es, bezspēcīgs desmitiem reižu zvanīju Norai. Paralēli to darīja arī Aigars no klāja. Izbraukšanas laiks jau pāris stundas bija novirzījies no kursa, ķēros pie radikālākām metodēm, nokļuvis līdz viņas dzīvoklim, situ sākumā ar dūri, pēc tam ar papēdi pa durvju apakšējo daļu, līdz kāpņutelpā ieplūda neliela murdoņa. Kāds bija modies, durvis iekārās drošības ķēdē, Nora, smaidīga un, diezgan apmulsusi par situāciju, dažās minūtēs sakārtoja termosomu, no kuras rēgojās slaidas grila restes, tās būšot zivīm. Vairāki stingri reglamenti par pārtikas iepirkšanu dienu pirms izbraukšanas netika izpildīti, tā nu nopratu, ka ir gatavība cept vēl nenoķertās zivis un par pārējo tad jau redzēs.

Tālāk viss ritēja tikpat neveikli, kā bija iesācies, ieskaitot līgo svinības, Nora kaut kur starp kāpām aizmiga jau pēcpusdienā un modās tikai ap pusnakti. Dita joprojām bija par visu satraukta, un es sapņoju par ielīšanu teltī un iekrišanu trulā mierā. Saule šķērso horizontu un iekrāso piekrastes smiltis pārspīlēti dzeltenas, kā no Vernera Hercoga filmām ar konkistadoriem, no nepiedienīga maza Dahaka ūdenī no klāja iekāpj Klauss Kinskis un tad viņš brien piecos no rīta pa plašo Ovišu pludmali pāris izmērus lielākā bruņu kreklā, bolot savas zilās, izvalbītās acis.

Ticis uz laivas, ātri iekārtojos kapteiņa kajītē un iekrītu snaudā, sajūtu maigu motora vibrāciju pontona sienās, skaņa mijas ar buru pacelšanu un nolaišanu. Pievakarē, iepretī Gotlandei, vējš izbeidzas un viļņi norimst pavisam, vērojam medūzas, iegremdējot kameras, bakstot tās ar stumjamajiem kokiem, mēģinām peldēties starp tām tā, lai tās iespējami maz pieskartos neaizsargātajai miesai. To ir desmitiem, varbūt pat simtiem uz vienu kubikmetru. Viena no sugām ir ar gariem sirmiem matiem, mazliet kodīgas un, kā jau medūzām pienākas, gana puņķainas.

Nākamajā dienā izmetam enkuru pie Bornholmas, mēs ar Armandu ārā nekāpjam, lai nesabojātu statistiku par vienlaidus noburāto attālumu. Tālāk gar Zviedrijas un Dānijas krastiem, zemu zem Malmes tilta ieslīdam starpjūrā. Vietā, kas netiek pieskaitīta ne Ziemeļu, ne Baltijas jūrai. Anholtas sala ir pirmā vieta, kur pēc četrām dienām izkāpjam uz zemes. Nedaudz šūpo. Staigājam pa priežu mežu, apskatām mazo lidostu, kas reizi dienā veic savienojumu ar Kopenhāgenu un mums paveicas redzēt pacelšanos no lidlauka, pa kuru varam staigāt neviena netraucēti.

Tuvojoties Norvēģijai, saulainās dienas tiek iemainītas pret lietainajām. Līdz ar to drēbes paliek mitrākas un smirdīgākas. Apavi, kas nomesti uz kajītes grīdas, ar savu smaku var iespiesties sapņos, nokaitināt biedrus un bojāt paša omu. Bet ir arī labās lietas. Toms uz Dahaka bija uzlicis putnu noteicēju un, kaut arī manas mātes puse ir cieši savīta ar ornitologu Kārli Griguli, mums ģimenē īsta interese par putniem nav bijusi, pāris barotavas un pēriens kaķim par nobeigtu zvirbuli. Tomēr noteicējs izmainīja dzīves ritmu braucienā. Pirmais noteiktais putns bija alks, lidojošs pingvīns, melna augša, balta apakša, apaļš un neveikls. Pēc tam izrādījās, ka jūraskrauklis nemaz nav krauklis, ka mums apkārt dzīvo simtiem dažādu gandrīz neatšķiramu pīļu, bezgalīgi daudz visādi bradātāji un ka visas kaijas nemaz īsti nav kaijas.

Noķērām pirmo zivi, proti, Aigars sajuta, ka būs, bet pats sev nenoticēja, tad es iemetu un izvilku, un tā bija kāda no mencām. Pēc tam viņš katru rītu cēlās piecos un ķēra tās mencas un dažreiz arī ķērās, ik pa laikam bija kāda liela, bet tās viegli noplēsa auklu un nemaz neplānoja mūs apciemot uz klāja. Kādu nakti bēgums mūs uzsēdināja uz akmeņiem, rīta agrumā stumjot nost katamarānu, kājā iegriezās kaut kas ass. Beidzot mīdijas. No tās dienas mīdijas ēdām brokastīs pirms putras no lielākajiem traukiem, kādus varēja atrast uz klāja. Un man ir arī recepte: mīdijas ieber traukā tā, lai ūdens tās pārsedz, vāra, līdz gatavas, ēdot var uzkaisīt šķipsniņu sāls. Vienu rītu pēc mazas ballītes guļu uz klāja teltī, vēl pilnīgi samiegojies, Aigars atver rāvējslēdzēju un iestumj pilnu bļodu mīdiju, tiešām pilnu pat ar kaudzi, savācis kādus divdesmit litrus. Dienās, kad ļoti līst, guļam pa dienu stundām ilgi kā slimnieki, auksts un spēka maz, jātaupa sausās drēbes, nav skaidrs, kad atkal tās varēs izžāvēt. Armands uz klāja viens savā superkombinezonā, tik bārda izspiedusies gar kapuci, un acis samiegtas aizsardzībai no lietus lāsēm. Cilvēki nāca un gāja, visi salija, un tad devās prom. Šoreiz Andis bija tas, kas izbraukšanas dienā nebija pamodināms no sava šūpuļtīkla. Krūms ieradās ar Ievu, salija, uzkāpa ledājā un aizbrauca. Tad parādījās Toms, un tad vēl viens Toms ar Rūtu, un tā te viss ritēja savā ziņā diezgan harmoniski.

Saules paneļi uz Dahaka darbojas ļoti labi, it īpaši, ja ir saule, jaunās litija dzelzs fosfāta baterijas arī lieliskas, bet debesis nav pavērušās un saule mums nespīd. Bergenas centra piestātnē bija elektrības kaste. Toties lādētāja nevienam nebija un nācās to būvēt pašam. Tas viss beidzās ar izjauktu portatīvo datoru. Mani bija pārņēmusi apmātība, ka tad, ja ļoti, ļoti cenšas, var tomēr arī sanākt. Pats saviem spēkiem no ļoti ierobežotiem izejmateriāliem uztinu pretestību, kas no datora lādētāja deviņpadsmit voltiem samazināja spriegumu tā, lai varētu lādēt akumulatorus. Tas nozīmēja, ka varēšu darbināt savu tuktuku un uzpildīt balonus. Nākamajā dienā pa pilsētu staigāju viegli pacilātā solī, zinot, ka ikviens te pavadītais mirklis nozīmē vairāk laika zem ūdens, jo lādēšana kaut vai tik ar pāris ampēriem man tomēr dos vēl iespēju vienam nirienam.

Daudz laika tika pavadīts garās pastaigās, apkārt te bija daudz ogu – mellenes, avenes, kazenes. Pārtika uz klāja tika regulēta, bet vispār pietika, badā nemirām un retu reizi pat nedaudz pārēdāmies. Izbraukājām Sognefjordu līdz pašam galam, tur gan tie gali vairāki, jo fjords sadalās, sazarojās. Uzkāpām pieejamajos ledājos, Aigars jau bija pietuvojies plaisām, gatavs iekrist un cerēt, ka varēs saukt palīdzību. Andis tajā laikā kāpa Kazbekā, tika pie plaušu tūskas un atgriezās atpakaļ uz Dahaka.

Kādā brīdī arī es devos mājas. Veiksmīgi aizstopēju līdz Oslo lidostai, kas atrodas tālu no pilsētas fjorda malā, nakti pārlaidu hamokā, platlapju mežā. Visu ietaupīto stopēšanas naudu samaksāju par aizmirsto iečekošanos.

Bet manā bagāžā bija trīs vraki 20 līdz 35 metru dziļumā, no kuriem viens –  lidmašīna, ar kuru sanāca īpašas attiecības, divos piegājienos neatradu, bija palikušas 60 atmosfēras (no piecdesmit ir sarkanā zona, kā mašīnai degvielas lampiņa), izstaigājos, izlasīju vēlreiz aprakstu, arī eholotē neizdevās ieraudzīt, bet bija sajūta, ka jābūt un bija palikusi pēdējā iespēja. Kad nokļuvu pie pirmās detaļas, spārna, bija palikuši 30 bāri, atradu, tomēr atradu, bet nedrīkst pārāk sapriecāties, tas rada satraukumu un papildus tērē manas tā jau mazās gaisa rezerves, sekoju tālāk novilktajiem striķītim. Gaisma te kā istabā aiz bieziem aizkariem, kur apstājies laiks, tikai regulatora membrānas skaņa un burbuļi tam visam piešķir mazliet dzīvības, kā notrausti zirnekļu tīkli miroņa istabā. No krēslas izlien fizelāžas daļas, pilota kabīne, salocīts propellers, pēdējo gaisu no baloniem ievelku ar spēku, tur jau sen kā viss tukšs, vakuums. Nometu akmeni, ja nu gadījumā pa ceļam izslēdzos, nebiju paņēmis pietiekami daudz svina, uzpeldēšu augšā jebkurā gadījumā, vestes šoreiz man nebija. Dīvaina tā sajūta, kaut kur ap trīsdesmit metru dziļumu iestājas ļoti liels miers, krāsas ir pelēkas, nedaudz džinkst ausīs un ir mazas bailes par to, vai nesāksies slāpekļa narkoze, eiforija, kurai nespēšu pretoties. Uzšāvies augšā kā raķete, iekampu gaisu, kādu brīdi atelpojos un peldēju krastā. Izkāpis krastā, sajutu vieglu reiboni. Pēc tam sāpes labās rokas mazā pirkstiņa locītavā. Kad tika iekurts ugunskurs, spēju tikai ripināties pa zemi, sāpēja galva un bija ļoti liels nespēks. Mans pirmais kesoniņš, par laimi, viegls un saudzīgs. No rīta pamodos pilnīgi vesels, it kā iepriekšējās dienas niriens būtu bijis sapnī. Lidojums īss, Rīga jau zem kājām un galvā jauna apņemšanās Roalda Amundsena kuģa Belgica vraks Lofotu salās.

Un tieši kā plānots, gadu vēlāk, pirmsjāņu dienā mazliet nodzeltējis kemperbusiņš uzripo uz Prāmja Ventspilī, lai pārceltos uz Zviedriju. Bet es esmu mazliet noraizējies, esam pārāk smagi, riepas izskatās kā zem skolas galda pielīmētas košļenes. Armandam alus, Tomam dažādas bundžiņas ar tomātiem, smagas stikla burkas ar pesto un pupiņām, bet mums ar Ditu baloni un atsvari. Tas nozīmē, ka tiks ievērota stingra diktatūra svara samazināšanai, minimālas ūdens rezerves, pustukša degvielas bāka.

Esam lēni, laiks ir silts, nedēļas laikā nonākam līdz bezmaksas prāmim uz Lofotu salu alku dzimteni Værøy. Visi norit apmēram tā, kā varētu iztēloties, ik pa laikam jāiepumpē bākā, jo aizķepis sietiņš un nepienāk degviela, šad un tad jānotīra kontakti starterim un pie 12 procentu kāpuma jāizkāpj no mašīnas un jāpievieno ventilators pa taisno pie akumulatora. Belgica vraks ir pazudis, zemūdens drons spurgdams kuļ ūdeni un mirkšķina savas gaismas diodes. Pilnīgi nekā, ienirstam, Dita pirms tam pamanās man noskrūvēt reduktoru, nevis atskrūvē balonu, Armands pacietīgi sēž laivā un vēro mūsu ķeckāšanos, kad tiekam lejā, iestājas miers, atrodu Amundsena blašķi, kas izvelkot no ūdens pārtop par ar aļģēm apaugušu plastmasas kanniņu. Ar krabjiem iet līdzīgi, murdā bija tikai jūraszvaigznes, bet ar zivīm jau labāk. Protams, neķērās un nebija arī laika daudz makšķerēt. Bet vienu dienu gan, ejot pastaigā uz virsotni ievēroju, ka piestātnē makšķerē. Vakarā atkausēju pāris garneles ēsmai. Kādu pusstundu notiek bakstīšanās ar makšķeri un tad blakus esošais viegli iereibušais kungs atod divas savas tikko noķertās mencas, ticu, ka viņam nebija viegli noskatīties mūsu neveiklajās darbībās, iespējams, ka tas pat bija cēlonis viņa iereibšanai. Toms gaļu neēd un mums tiek gardumiņš uz trijiem. Pēc tam makšķere vairs netiek izvilkta no kravas nodalījuma.

Pēc ne pārāk efektīvās makšķerēšanas atgriezāmies pie vrakiem, vienu  Armands atrada no gaisa ar maveriku savos ikdienas izlidojumos. Tas bija neliels koka zvejas kuģis, bija silta, saulaina diena, kuģis, liekas, bija nogrimis nesen, virsū vēl bija navigācija, baterijas, spīdīgas nerūsošā tērauda daļas, iznākot no ūdens, pārņēma tāda vasarīga atpūtnieku sajūta, gulšņājām uz silta pamatklintāja, kamēr izžūst hidras. Vrakus sargā murēnas vai zuši, pāris redzēju, miermīlīgi, no tiem es ar elektrību nedabūju, bet no viena elektriskā gana, kas atradās uz ceļa virsmas, tādas metāla plāksnes, norāvos diezgan pamatīgi, tur gan bija vārtiņi, bet tos es nepamanīju un vispār ne prātā neienāca un tomēr tas mani joprojām neattur staigāt ar basām kājām. Vēl bija anemones, daudz dažādu krāsu, pat melnas, kā piepūstas dūdas tās līgojās ūdens straumē. Lieli vientuļi krabji un dažas mencas, kam liekas,  bija uzticēts pieskatīt nogrimušos kuģus.

Pirms izbraukšanas biju salīmējis kempera lūku ar aviācijas fizelāžas līmi, bet pirmo reizi to sanāca pārbaudīt, iebraucot Rīgā pēc trīs sausumā pavadītām nedēļām, pie pašam mājām noslāpa un bija jāgaida līdz atdzisīs starteris un tā nu mēs varējām sēdēt lietū un vērot, kā netek lūka.

Vēl gadu vēlāk Dahaks dodas uz Vatu jūru, Nīderlandē. Un atklājums ir viens, Baltijas jūra nav nemaz tik slikta, mums te nav to nerimstošo plūdmaiņu svārstību un straume ar visu no tā izrietošā – sēdēšanas uz sēkļiem un ne jau uz smiltiņām, bet ieķepušiem dubļos.

 

Ceļojums uz tehnisko apskati no aptuveni Saulkrastiem līdz Siguldai

 

Viss sākās vēlos vakaros, ievilkās naktīs un atsākās agros rītos, tik agros, kad, čurājot uz tulpēm, ceļas balti garaiņi. Sarūsējuši sliekšņi, iestrēgušas vadīklas, izkritis motors, saplīsis vējstikls, nomiris starteris, ļodzīgi krēsli un tas viss ietinies zili pelēkos mirstošas turbīnas radītos dūmos. Tāds viņš ir, tautas auto, transportieris, vienkāršs un uzticams. Manējais ir zaļš, saulē izbalējis blāvi zaļš. Savā pusmūžā vērpis Sahāras smiltis, rāpies Atlasa kalnos un vagojis Eiropu kā piemājas redīsu dārzu. Ar paceļamu jumtu, no kura jānoņem laiva ikreiz, kad ir kāds otrajā stāvā gulēt gribētājs, bet tas nu tāds sīkums, toties ir ledusskapis, plīts ar diviem riņķiem, izlietni, kurā ārkārtas gadījumā var pat veikt spiediena samazināšanu, grozāmiem beņķiem, ūdens rezervuāru, diviem akumulatoriem, paneli ar podziņām un slēdzīšiem, kas rāda vienmēr tukšu ūdens bačoku un lēni dziestošas baterijas, īsts pagājušā gadsimta sapnis.

Pēc kārtējās nakts darbiem bija pienācis laiks braukt atrādīties tehniskajā apskatē, dzestrs rīta vējš pūš zem mašīnas brīdī, kad slauku nost iepriekšējā vakarā nesakaltušo epoksīdu, lai to aizvietotu ar pelēki balto špakteli no bundžiņas, kurā pārsteidzošā kārtā izrādās tikai tāds mazs pikucis un daudz kodīga gaisa. Tumsā un ar milzu mitriem elektrodiem šķībi sametinātās šuves nu ir jānoslēpj. Kad beidzas špaktele, atrodu no jumta darbiem atlikumus ar bitumenu, tam visam pa virsu uzpūšu lēni žūstošu krāsu, kas smaržo pēc odekolona. Uz apskati izbraucu ap plkst. 10, apmēram par stundu kavēju grafiku, bet nu vienmēr var jau iedzīt. Pēc apmēram kilometra izbeidzas ģenerators, bet nu tas gan jau salabosies braucot, pēc kādām desmit minūtēm novēroju, ka gaidītā pašsalabošanās nav notikusi. Apstājos, lai pievienotu saules paneli, jo pēc vakardienas lietavām, kas mērcēja elektrodus, nu kopā ar aukstu vēju pavērusies saule. Ar 100 W man pietiks, gaismas gan neslēgšu. Ieskatos motortelpā, ģenerators un ķīļsiksna vēl vietā, bet norāvusies viena no atpakaļplūdes caurulītēm un uz pannas, kas rūpīgi mazgāta ar dārgu poļu līdzekli, tagad līst dīzelis, pa ceļam sajaucoties ar eļļu, kas spraucas no ēnainiem, nepieejamiem motora dobumiem. Piekārtojis šmuci, turpinu ceļu, ar putekļiem pietušētu nežūstošo odekolona krāsu uzgriežu uz grants ceļa un pēc neilga brīža saklausu švīkstoņu no pakaļējā riteņa, kādu brīdi izliekos, ka nedzirdu, izmantoju taktiku “pašsalabošanās”. Nenostrādā, paliek tikai skaļāks. Operatīvi, cik nu tas iespējams ar rezerves komplekta instrumentiem, jo pamata komplekts palicis otrā busiņā, kurš ir lielāks un kuram vairāk vajag, izjaucu bremzes un secinu, ka nokritusi viena atspere, visu pienācīgi sakārtoju un nu jau vieglā pacilātībā par savu talantīgumu dodos tālāk ceļā, tagad jau kavēju divas stundas, bet tās joprojām kaut kā gan jau vārēs iedzīt. Pie mazākā kalniņa saprotu, ka nav jaudas, pa taisno var ar ceturto, bet jebkuras mazākās reljefa izmaiņas man liek ielikt trešajā, ātrāk par septiņdesmit neesmu ticis, bet nu kur nu aizskriešu, gan jau palēnam visu iedzīšu. Tomēr, tuvojoties Gaujas ielejai, nākas atkal izkāpt un pārregulēt sūkni, ir labāk un pa kalnu lejā jau ripoju uz astoņdesmit, esmu atkal vieglā eiforijā, atskrūvējis logu, lai samazinātu karstumu no ventilatoru, ar kura palīdzību tiek dzesēts motors, teju vai sāku dungot, līdz pavisam asi un sāpīgi rūkoņa beidzas. Vairs jau neskaitu laiku un saprotu, ka nu gan kavēšu praksi, labi, ka neesmu vienīgais pasniedzējs un varbūt studenti paši kaut kur aizkavēsies un beigu beigās gaidīšu uz viņiem. Ar inerci aizripoju līdz saulainai vietai, panelis lādē un es varu mierīgu garu meklēt problēmu. Nolūzis vienīgais nozīmīgais vads automašīnā –  tas, kas ieslēdz un izslēdz augstspiediena dīzeļsūkni. Problēma novērsta un ceļš atkal turpinās. Izgriezies uz A2 ceļa, ar pusriteni pa balto līniju, lai mazāk traucētu īsto mašīnu gaitas, virzos uz priekšu ar septiņdesmit kilometriem stundā, bet vispār jau mazāk, jo mašīnai ir uzmontēti vienīgie četri vienādi riteņi, kurus varēju atrast un tie ir smieklīgi mazi, līdz ar to arī ātrums neatbilst patiesībai, bet nu tā gan jau nav liela problēma. Aiz bezdarbības un sajūsmas, ka auto viss darbojas, iekāroju paspēlēties un pie reizes pārbaudīt logu tīrītāju slotiņas, lai saprastu, cik šķībs ir jauni ielīmētais ķīniešu vējstikls, kas beidzas ar to, ka vienā gājienā tiek sarauti saules paneļa vadi, kas vada garuma ierobežojuma dēļ bija savienoti ar motortelpu no jumta taisnākajā līnijā. Izrauts no miera, mēģinu tos apturēt un atrast kaut kādu miera pozīciju. Ieradies skatē, secinu, ka rinda ir gara, un šoreiz tas par labu man, salādēšu akumulatoru un paspēšu izdarīšu sagatavošanās darbus, beņķu atlocīšanu un nofiksēšanu ar paklājā ieslēptu skrūvi, eļļas un dīzeļa apslaucīšanu utt. Motors iedarbojas viegli, mans kārtas nr. 477 ir pienācis, mērenā rēkoņā pieripoju pie vārtiem, tie atveras. Iekšā viss iet normāli, es tikai nespēju nostāvēt ierādītajā vietā, tādā ar dzeltenmelnu lentu ievilktā kvadrātiņā, kurā cilvēki ar lielu vēderu pat neierakstītos. Grozos apkārt un, manisprāt palīdzu, tehniskā instruktoraprāt gan jau traucēju. Viss iet gandrīz izcili, līdz nonākam pie pakaļējam bremzēm, tās tiek uzskatītas par nederīgām un man ir jādodas prom bez mēneša uzlīmes. Bez lielām  pūlēm pierunāju, ka ārā izjaukšu trumuļus un mēģināšu novērst problēmu. Atrodu atkal nolauztu atsperīti, samainu, šoreiz pretējā pusē. Instruktors pats atnāk pie manis ciemos un aizbrauc ar auto apkārt boksiem, vēroju un saprotu, ka ļoti maz to savā dzīvē esmu redzējis ar kādu citu pie stūres, rēcošs, lēns un neveikls. It kā radīts lai dzīvotu, bet tomēr neiederīgs starp pārējiem. Lai nu kā mēs visi centāmies, trijnieks palika neuzvarams, tas bija īpašs ar to, ka vienīgais. Un vēl ilgi skanēja galvā saldā frāze – ja izdosies salabot bremzes, tiks piešķirta apskate uz gadu.

Sludinājums

 Par pēdējo gadu ir sarakstīts teksts, bet neesmu to nopublicējis, diezgan viduvējs, drīzāk jau vājš. Tas ir par niršanu, jums tas neinteresēs, bet man tas ir svarīgs, varbūt pat personīgs. Turu to kā kārti rokās, ja vajadzēs, izspēlēšu. Un vispār, no lasītāja viedokļa interesantāk taču izklaide, kādi jociņi, viegli ceļojuma stāstiņi.

Ir marts, apkārt tiek runāts par karu, par iespējamu bumbu, konfrontācijām. Sniegs ir izkusis, slēpot vairs nevar, ierīkotās trases apledojušas un izskatās pēc sūda. Kaut kāds pagurums. Kāds dodas uz Portugāli nopirkt māju, lai pārdotu, vai arī paslēptos no visa te notiekošā. Bet man ir daudz vienkāršāka problēma – psoriāze, nu, tā pat īsti nav problēma, man viņa vienkārši ir. Janvāri pavadot Taizemē, to biju labi nomierinājis, tomēr meteoroloģijas dienests vēsta, ka ziemā saules gaismas esot bijis īpaši maz, un es to jūtu uz savas ādas. Tieši tāpēc, apdarot darbus (laboju no izdarot), pēc  ģeogrāfu salidojuma apmeklēšanas Latvijas Universitātē un apskrāpēšanās no rīta mājupceļā, paguļu līdz pusdienas laikam, krāmēju somu un pievakarē dodos uz 22. autobusu. Tās ir tās retās reizes, kad sabiedriskais liekas lietderīgs un vietā, jo aiztransportē gandrīz no mājas durvīm līdz lidostas stiklotajām ieejām. 

Lidmašīnā ir karsts, tik šaurs, ka jūtos kā suns kaķa kastē, bet man nav izvēles, man ir psoriāze un jābrauc tuvāk saulei. Jāsauļojas, kaut arī tas riebjas, nevaru nosēdēt. Bet liekas, ka ar vecumu palieku vājāks, reizēm sagurstu, nekustos un, ja esmu saulē, tad ir labi, tad vienkārši drusku paguļu, palasu un paslavēju sevi par to, cik labs pats pret sevi esmu. Kādas trīs četras stundas jāsēž šaurībā, bet esmu pacietīgs un viss būs labi, tad blakus sēdošā tīne aizmieg un uzguļas ar galvu uz mana pleca. Sūda būšana, ko lai dara. Paliecies uz priekšu, ar savu galvu atspiežos pret pretējo krēslu, gulētāja salecas, pamostas un uz mazu mirkli iztaisnojas, tā tas atkārtojas trīs reizes un ir vienīgais, par ko es spēju domāt. Būs nepatikšanas, ārkārtas nosēšanās un pedofilisma skandāls, uzmākšanās lidmašīnā. Ko lai dara, sēžu un baidos. Un nekur jau vairs nav droši.

Barselonā viss mierīgi, nakts lidostā bērnu laukumiņā zem slidkalniņa. No rīta sīkie nāks, sabīsies un raudot skries atpakaļ pie mammām, nesanāks tiem nekāda šļūkāšana. Diena iesākas mierīgi, smaržo mandarīna ziedi, somas ieslēgtas jūras muzeja skapīšos. Kafija laba un visur pieejama, tik dažreiz rinda, visiem te tā kafija garšo. Pie trešās saprotu, ka jāņem ar pienu, nevis kapučīno, jo abas pilnīgi vienādas, tikai tā vienkārši ar pienu ir par puseiro lētāka. Vakarā prāmī atkal noskatīts bērnu laukumiņš. Suns Vukijs ar I un mašīnu ir uz cita Maljorkas prāmja, bet mēs ar A uz lētāka, mazliet bomzīgāka. Par to pašu naudu turp var arī aizlidot, bet man ir tā kvadrātiņu spēle (Planet Unseen). Jāvāc punkti dzīvē ar ieslēgtu Gps un telefona ekrānu un par katriem jauni sasniegtiem 100x100m var dabūt vienu punktu. Man tādi ir gandrīz 180 tūkstoši, bet vajag vēl, jo esmu tikai pāris tūkstošus aiz pirmās vietas. Paradoksāli – kad esmu pirmajā vietā, man žēl, ka citi ir aiz manis, bet kad zaudēju, stundām blenžu kartē un domāju, kur vēl… un tā tiešām reiz ir bijis, par to pirmo vietu, piemēram, vecākus aizvilku uz Prūsiju ar busiņu un kāpēc? Jo tur vēl neviens nebija bijis, brauc kur gribi un punkti ripo, tajā reizē mēs pat vakariņās gājām un pacēlām tostu par īslaicīgo uzvaru. Ārā līst, vējš un tumša jūra kaut kur zemu lejā. Garā diena un īsā nakts mazliet spiež pie zemes. Jūtu ka līdz rītam neizvilkšu. Ir plāns, jāpaslēpj kaut kur uz klāja telefons un jāuzliek, lai neizslēdzas ekrāns. Tādu vietu atrast nav nemaz tik viegli, nezinu vai baterija izvilks, bet alternatīvas nav, iekšā telpās Gps signāls neķer. Slēpšana ir īsta operācija, A vēro, vai neviens mani neredz, tad es pieliecos un it kā sienot apavus, paslidinu telefonu zem metāla kastes ar glābšanas vestēm. Tagad atliek tik cerēt ka signāls no satelītiem sasniegs manu dārgumu. Guļammaisā grozos, kaut arī neprātīgi pārguris, aizmigt nevaru, pēc kādas pusstundas eju pārbaudīt, cilvēki jau paklīduši. Pabāžu roku, telefons vietā un ekrāns nav izslēdzies, sirdī ieplūst miers. No rīta pusmiegā pirmā doma, kā viņam tur iet vienam ārā aukstumā un vējā. Sāk runāt skaļrunī un, iespējams, bērni tuvojas laukumam, raitā solī dodos pakaļ. Viss vietā. Maljorkas internetzona jau pieslēgusies un redzu, kā skaitās naktī savāktie punkti un tad pēkšņi tas izslēdzas un viss. No peļķes izņemts, tas ir ticis pie mitruma un tagad kļuvis melns un kluss. Atrodam otra prāmja biedreni I caur Facebook un paziņojam, ka tel. ir miris, bet A vēl strādā un tikšanās ir iespējama. 

Ierodamies nelielā villā, kurā neviens nav dzīvojis, iespējams, vairākus gadus, varbūt mēnešus. Baseinā sakritušas lapas. Atslēgu ir paliels saišķis, slēdz labi. Aiz pamatmājas atrodam vēl viesu namiņu ar virtuvi, plīti baltām sienām, aiznestām mēbelēm. Visās istabās, stāvos un pat zem baseina ir vannasistabas, kopā septiņas, vajadzēja divas dienas, lai saskaitītu. Tiek atvērti slēģi, ielaista gaisma, ar lielu signalizācijas pīkšķi ieslēgti drošinātāji, no kolektoriem palaists siltais ūdens. Māja lēnām mostas, vakarā cepot doradas sāka smirdēt plīts vadi. I saka: if you burn the house, do it to the ground, tas laikam tā no apdrošinātāju viedokļa. Laiks te ir apstājies, bezgaumīgi pakešu logi, plastmasa kristāla lustras, pārgleznotas gleznas. Radio no zili izgaismotas dušas vakariņām piešķir mazliet dzīvības. Atrodam dažas liecības, ka te reiz mitinājušās britu lēdijas Klēra un Helēna, varbūt pat viņām bijuši mazbērni, jo ir arī duša bērniem. Tā nu mēs tur dzīvojām, pūta stiprs vējš, bija jākāpj klintīs, jāsnorkelē un jāiet garās pastaigās. Saule spīdēja reti, psoriāzi neapārstēju, bet uzzināju, ka, ja kādam interesē, to māju joprojām var iegādāties par trīs miljoniem, no terases pat var redzēt jūru un Palmas vecpilsēta ir 20 minūšu brauciena attālumā. Jūsu kaimiņi būs no līdzīgām mājām, dažas pat nedaudz gaumīgākas, bet to cenas diemžēl ir ap pieciem miljoni. Ja pajautāsiet, pateikšu, kur ir smukākas vietas un labākas cenas, tajā salā ir arī vēl šis tas īsts.