pirmdiena, 2024. gada 26. augusts

Amundsena blaške

    Manā datorā aizķērušās dažas nevienam nerādītas rindas, nu jau laikam tie ir vairāki gadi, iedomājos, ja nu cietais disks sāk bojāties, esmu vēl no tās paaudzes, kurai visa iedzīve nestāv mākonī. Pamodos no sapņa, kurā esmu kora rindās, man ir balts, nevis gaiši zils krekls kā citiem, pirmais gabals ir kaut cik zināms un ar nelielu nokavēšanos varu vilkt līdzi, tad parādās pilnīgi nesaprotama dziesma, tādus vārdus neesmu dzirdējis un nošu man nav. Laiks pazust, bet tieši tajā brīdī cauri rindām pietuvojas Nacionālās operas diriģents Mārtiņš Ozoliņš, viņa seja ir pavisam tuvu un tajā ir skaidri nolasāma milzīga bezspēcība un skumjas.

Secība nav hronoloģiska, un tas nav svarīgi. Nu, piemēram, Malta, pēc kuras es daudz domāju par neolīta cilvēku, Albānija, kura man iemācīja, ka drošāk ir, ja pašam ir savs kompresors akvalangiem un ka uz Sarajevu var aizbraukt arī pa grants ceļiem. Slovākija, kurā piedzīvoju, ka uz vecumu viss notiek sāpīgāk, un pēc pirmās dienām uz kalna ar sniega dēli būs tikai sliktāk un pēc trešās vēl, un tā arī bija un es vairs neticu tiem stāstiņiem par muskuļu atjaunošanos, nē, viņi sāp un ar katru dienu stiprāk un tieši tas pats atkārtojas gadu vēlāk Tatros Polijā. Lofotu salas, Norvēģijā ir vieta, kur ir skaisti, paveroties visos virzienos. Pārējās vietās ir auksts ūdens un slikta redzamība, izņēmums bija tikai Taizeme, pilnīgi viss pretēji, pārmaiņas pēc ūdenī ūdenī arī kaut kas dzīvoja.

    Nīderlande, Vatu jūra

Visas vasaras reiz paiet, tā tas notiek arī uz Dahaka, kas pirms dažiem gadiem, cīnoties ar pretvējiem Rīgas līci, tomēr stabili tuvojās Irbes šaurumam, savukārt es, bezspēcīgs desmitiem reižu zvanīju Norai. Paralēli to darīja arī Aigars no klāja. Izbraukšanas laiks jau pāris stundas bija novirzījies no kursa, ķēros pie radikālākām metodēm, nokļuvis līdz viņas dzīvoklim, situ sākumā ar dūri, pēc tam ar papēdi pa durvju apakšējo daļu, līdz kāpņutelpā ieplūda neliela murdoņa. Kāds bija modies, durvis iekārās drošības ķēdē, Nora, smaidīga un, diezgan apmulsusi par situāciju, dažās minūtēs sakārtoja termosomu, no kuras rēgojās slaidas grila restes, tās būšot zivīm. Vairāki stingri reglamenti par pārtikas iepirkšanu dienu pirms izbraukšanas netika izpildīti, tā nu nopratu, ka ir gatavība cept vēl nenoķertās zivis un par pārējo tad jau redzēs.

Tālāk viss ritēja tikpat neveikli, kā bija iesācies, ieskaitot līgo svinības, Nora kaut kur starp kāpām aizmiga jau pēcpusdienā un modās tikai ap pusnakti. Dita joprojām bija par visu satraukta, un es sapņoju par ielīšanu teltī un iekrišanu trulā mierā. Saule šķērso horizontu un iekrāso piekrastes smiltis pārspīlēti dzeltenas, kā no Vernera Hercoga filmām ar konkistadoriem, no nepiedienīga maza Dahaka ūdenī no klāja iekāpj Klauss Kinskis un tad viņš brien piecos no rīta pa plašo Ovišu pludmali pāris izmērus lielākā bruņu kreklā, bolot savas zilās, izvalbītās acis.

Ticis uz laivas, ātri iekārtojos kapteiņa kajītē un iekrītu snaudā, sajūtu maigu motora vibrāciju pontona sienās, skaņa mijas ar buru pacelšanu un nolaišanu. Pievakarē, iepretī Gotlandei, vējš izbeidzas un viļņi norimst pavisam, vērojam medūzas, iegremdējot kameras, bakstot tās ar stumjamajiem kokiem, mēģinām peldēties starp tām tā, lai tās iespējami maz pieskartos neaizsargātajai miesai. To ir desmitiem, varbūt pat simtiem uz vienu kubikmetru. Viena no sugām ir ar gariem sirmiem matiem, mazliet kodīgas un, kā jau medūzām pienākas, gana puņķainas.

Nākamajā dienā izmetam enkuru pie Bornholmas, mēs ar Armandu ārā nekāpjam, lai nesabojātu statistiku par vienlaidus noburāto attālumu. Tālāk gar Zviedrijas un Dānijas krastiem, zemu zem Malmes tilta ieslīdam starpjūrā. Vietā, kas netiek pieskaitīta ne Ziemeļu, ne Baltijas jūrai. Anholtas sala ir pirmā vieta, kur pēc četrām dienām izkāpjam uz zemes. Nedaudz šūpo. Staigājam pa priežu mežu, apskatām mazo lidostu, kas reizi dienā veic savienojumu ar Kopenhāgenu un mums paveicas redzēt pacelšanos no lidlauka, pa kuru varam staigāt neviena netraucēti.

Tuvojoties Norvēģijai, saulainās dienas tiek iemainītas pret lietainajām. Līdz ar to drēbes paliek mitrākas un smirdīgākas. Apavi, kas nomesti uz kajītes grīdas, ar savu smaku var iespiesties sapņos, nokaitināt biedrus un bojāt paša omu. Bet ir arī labās lietas. Toms uz Dahaka bija uzlicis putnu noteicēju un, kaut arī manas mātes puse ir cieši savīta ar ornitologu Kārli Griguli, mums ģimenē īsta interese par putniem nav bijusi, pāris barotavas un pēriens kaķim par nobeigtu zvirbuli. Tomēr noteicējs izmainīja dzīves ritmu braucienā. Pirmais noteiktais putns bija alks, lidojošs pingvīns, melna augša, balta apakša, apaļš un neveikls. Pēc tam izrādījās, ka jūraskrauklis nemaz nav krauklis, ka mums apkārt dzīvo simtiem dažādu gandrīz neatšķiramu pīļu, bezgalīgi daudz visādi bradātāji un ka visas kaijas nemaz īsti nav kaijas.

Noķērām pirmo zivi, proti, Aigars sajuta, ka būs, bet pats sev nenoticēja, tad es iemetu un izvilku, un tā bija kāda no mencām. Pēc tam viņš katru rītu cēlās piecos un ķēra tās mencas un dažreiz arī ķērās, ik pa laikam bija kāda liela, bet tās viegli noplēsa auklu un nemaz neplānoja mūs apciemot uz klāja. Kādu nakti bēgums mūs uzsēdināja uz akmeņiem, rīta agrumā stumjot nost katamarānu, kājā iegriezās kaut kas ass. Beidzot mīdijas. No tās dienas mīdijas ēdām brokastīs pirms putras no lielākajiem traukiem, kādus varēja atrast uz klāja. Un man ir arī recepte: mīdijas ieber traukā tā, lai ūdens tās pārsedz, vāra, līdz gatavas, ēdot var uzkaisīt šķipsniņu sāls. Vienu rītu pēc mazas ballītes guļu uz klāja teltī, vēl pilnīgi samiegojies, Aigars atver rāvējslēdzēju un iestumj pilnu bļodu mīdiju, tiešām pilnu pat ar kaudzi, savācis kādus divdesmit litrus. Dienās, kad ļoti līst, guļam pa dienu stundām ilgi kā slimnieki, auksts un spēka maz, jātaupa sausās drēbes, nav skaidrs, kad atkal tās varēs izžāvēt. Armands uz klāja viens savā superkombinezonā, tik bārda izspiedusies gar kapuci, un acis samiegtas aizsardzībai no lietus lāsēm. Cilvēki nāca un gāja, visi salija, un tad devās prom. Šoreiz Andis bija tas, kas izbraukšanas dienā nebija pamodināms no sava šūpuļtīkla. Krūms ieradās ar Ievu, salija, uzkāpa ledājā un aizbrauca. Tad parādījās Toms, un tad vēl viens Toms ar Rūtu, un tā te viss ritēja savā ziņā diezgan harmoniski.

Saules paneļi uz Dahaka darbojas ļoti labi, it īpaši, ja ir saule, jaunās litija dzelzs fosfāta baterijas arī lieliskas, bet debesis nav pavērušās un saule mums nespīd. Bergenas centra piestātnē bija elektrības kaste. Toties lādētāja nevienam nebija un nācās to būvēt pašam. Tas viss beidzās ar izjauktu portatīvo datoru. Mani bija pārņēmusi apmātība, ka tad, ja ļoti, ļoti cenšas, var tomēr arī sanākt. Pats saviem spēkiem no ļoti ierobežotiem izejmateriāliem uztinu pretestību, kas no datora lādētāja deviņpadsmit voltiem samazināja spriegumu tā, lai varētu lādēt akumulatorus. Tas nozīmēja, ka varēšu darbināt savu tuktuku un uzpildīt balonus. Nākamajā dienā pa pilsētu staigāju viegli pacilātā solī, zinot, ka ikviens te pavadītais mirklis nozīmē vairāk laika zem ūdens, jo lādēšana kaut vai tik ar pāris ampēriem man tomēr dos vēl iespēju vienam nirienam.

Daudz laika tika pavadīts garās pastaigās, apkārt te bija daudz ogu – mellenes, avenes, kazenes. Pārtika uz klāja tika regulēta, bet vispār pietika, badā nemirām un retu reizi pat nedaudz pārēdāmies. Izbraukājām Sognefjordu līdz pašam galam, tur gan tie gali vairāki, jo fjords sadalās, sazarojās. Uzkāpām pieejamajos ledājos, Aigars jau bija pietuvojies plaisām, gatavs iekrist un cerēt, ka varēs saukt palīdzību. Andis tajā laikā kāpa Kazbekā, tika pie plaušu tūskas un atgriezās atpakaļ uz Dahaka.

Kādā brīdī arī es devos mājas. Veiksmīgi aizstopēju līdz Oslo lidostai, kas atrodas tālu no pilsētas fjorda malā, nakti pārlaidu hamokā, platlapju mežā. Visu ietaupīto stopēšanas naudu samaksāju par aizmirsto iečekošanos.

Bet manā bagāžā bija trīs vraki 20 līdz 35 metru dziļumā, no kuriem viens –  lidmašīna, ar kuru sanāca īpašas attiecības, divos piegājienos neatradu, bija palikušas 60 atmosfēras (no piecdesmit ir sarkanā zona, kā mašīnai degvielas lampiņa), izstaigājos, izlasīju vēlreiz aprakstu, arī eholotē neizdevās ieraudzīt, bet bija sajūta, ka jābūt un bija palikusi pēdējā iespēja. Kad nokļuvu pie pirmās detaļas, spārna, bija palikuši 30 bāri, atradu, tomēr atradu, bet nedrīkst pārāk sapriecāties, tas rada satraukumu un papildus tērē manas tā jau mazās gaisa rezerves, sekoju tālāk novilktajiem striķītim. Gaisma te kā istabā aiz bieziem aizkariem, kur apstājies laiks, tikai regulatora membrānas skaņa un burbuļi tam visam piešķir mazliet dzīvības, kā notrausti zirnekļu tīkli miroņa istabā. No krēslas izlien fizelāžas daļas, pilota kabīne, salocīts propellers, pēdējo gaisu no baloniem ievelku ar spēku, tur jau sen kā viss tukšs, vakuums. Nometu akmeni, ja nu gadījumā pa ceļam izslēdzos, nebiju paņēmis pietiekami daudz svina, uzpeldēšu augšā jebkurā gadījumā, vestes šoreiz man nebija. Dīvaina tā sajūta, kaut kur ap trīsdesmit metru dziļumu iestājas ļoti liels miers, krāsas ir pelēkas, nedaudz džinkst ausīs un ir mazas bailes par to, vai nesāksies slāpekļa narkoze, eiforija, kurai nespēšu pretoties. Uzšāvies augšā kā raķete, iekampu gaisu, kādu brīdi atelpojos un peldēju krastā. Izkāpis krastā, sajutu vieglu reiboni. Pēc tam sāpes labās rokas mazā pirkstiņa locītavā. Kad tika iekurts ugunskurs, spēju tikai ripināties pa zemi, sāpēja galva un bija ļoti liels nespēks. Mans pirmais kesoniņš, par laimi, viegls un saudzīgs. No rīta pamodos pilnīgi vesels, it kā iepriekšējās dienas niriens būtu bijis sapnī. Lidojums īss, Rīga jau zem kājām un galvā jauna apņemšanās Roalda Amundsena kuģa Belgica vraks Lofotu salās.

Un tieši kā plānots, gadu vēlāk, pirmsjāņu dienā mazliet nodzeltējis kemperbusiņš uzripo uz Prāmja Ventspilī, lai pārceltos uz Zviedriju. Bet es esmu mazliet noraizējies, esam pārāk smagi, riepas izskatās kā zem skolas galda pielīmētas košļenes. Armandam alus, Tomam dažādas bundžiņas ar tomātiem, smagas stikla burkas ar pesto un pupiņām, bet mums ar Ditu baloni un atsvari. Tas nozīmē, ka tiks ievērota stingra diktatūra svara samazināšanai, minimālas ūdens rezerves, pustukša degvielas bāka.


Esam lēni, laiks ir silts, nedēļas laikā nonākam līdz bezmaksas prāmim uz Lofotu salu alku dzimteni Værøy. Visi norit apmēram tā, kā varētu iztēloties, ik pa laikam jāiepumpē bākā, jo aizķepis sietiņš un nepienāk degviela, šad un tad jānotīra kontakti starterim un pie 12 procentu kāpuma jāizkāpj no mašīnas un jāpievieno ventilators pa taisno pie akumulatora. Belgica vraks ir pazudis, zemūdens drons spurgdams kuļ ūdeni un mirkšķina savas gaismas diodes. Pilnīgi nekā, ienirstam, Dita pirms tam pamanās man noskrūvēt reduktoru, nevis atskrūvē balonu, Armands pacietīgi sēž laivā un vēro mūsu ķeckāšanos, kad tiekam lejā, iestājas miers, atrodu Amundsena blašķi, kas izvelkot no ūdens pārtop par ar aļģēm apaugušu plastmasas kanniņu. Ar krabjiem iet līdzīgi, murdā bija tikai jūraszvaigznes, bet ar zivīm jau labāk. Protams, neķērās un nebija arī laika daudz makšķerēt. Bet vienu dienu gan, ejot pastaigā uz virsotni ievēroju, ka piestātnē makšķerē. Vakarā atkausēju pāris garneles ēsmai. Kādu pusstundu notiek bakstīšanās ar makšķeri un tad blakus esošais viegli iereibušais kungs atod divas savas tikko noķertās mencas, ticu, ka viņam nebija viegli noskatīties mūsu neveiklajās darbībās, iespējams, ka tas pat bija cēlonis viņa iereibšanai. Toms gaļu neēd un mums tiek gardumiņš uz trijiem. Pēc tam makšķere vairs netiek izvilkta no kravas nodalījuma.

Pēc ne pārāk efektīvās makšķerēšanas atgriezāmies pie vrakiem, vienu  Armands atrada no gaisa ar maveriku savos ikdienas izlidojumos. Tas bija neliels koka zvejas kuģis, bija silta, saulaina diena, kuģis, liekas, bija nogrimis nesen, virsū vēl bija navigācija, baterijas, spīdīgas nerūsošā tērauda daļas, iznākot no ūdens, pārņēma tāda vasarīga atpūtnieku sajūta, gulšņājām uz silta pamatklintāja, kamēr izžūst hidras. Vrakus sargā murēnas vai zuši, pāris redzēju, miermīlīgi, no tiem es ar elektrību nedabūju, bet no viena elektriskā gana, kas atradās uz ceļa virsmas, tādas metāla plāksnes, norāvos diezgan pamatīgi, tur gan bija vārtiņi, bet tos es nepamanīju un vispār ne prātā neienāca un tomēr tas mani joprojām neattur staigāt ar basām kājām. Vēl bija anemones, daudz dažādu krāsu, pat melnas, kā piepūstas dūdas tās līgojās ūdens straumē. Lieli vientuļi krabji un dažas mencas, kam liekas,  bija uzticēts pieskatīt nogrimušos kuģus.

Pirms izbraukšanas biju salīmējis kempera lūku ar aviācijas fizelāžas līmi, bet pirmo reizi to sanāca pārbaudīt, iebraucot Rīgā pēc trīs sausumā pavadītām nedēļām, pie pašam mājām noslāpa un bija jāgaida līdz atdzisīs starteris un tā nu mēs varējām sēdēt lietū un vērot, kā netek lūka.

Vēl gadu vēlāk Dahaks dodas uz Vatu jūru, Nīderlandē. Un atklājums ir viens, Baltijas jūra nav nemaz tik slikta, mums te nav to nerimstošo plūdmaiņu svārstību un straume ar visu no tā izrietošā – sēdēšanas uz sēkļiem un ne jau uz smiltiņām, bet ieķepušiem dubļos.