Darbi, kā parasti, bija saplānoti optimistiski un, kaut arī
daļu no tiem varēja novienkāršot vai vienkārši atcelt, laiks tāpat kusa
strauji. Bija palikušas pāris dienas līdz prāmim uz Travemundi, galvenās lietas
– pikapa pilnpiedziņas pārslēgšana manuāli un virtuves izvelkamā atvilktne –
strādāja. Tomēr vēl bija jāpieliek slēdzenes velo nodalījumam un kravas kastei,
gatavojoties šauro un netīro ielu noziedzīgajiem neapoliešiem, kā arī
hermētiski jānoslēdz kravaskastes vāks pret berberu putekļiem tuksnešu zemēs.
Viss gāja gandrīz pārāk labi, līdz pāris stundas pirms izbraukšanas remonta
stāvoklī esošajā dzīvoklī izjaucu poda ūdens kasti, jaunais pirkums izrādījās
vēl šaubīgāks par saplīsušo esošo, tam nepiemita masa, kas spētu reaģēt uz
zemes gravitāciju, kā rezultātā kaste karājās gaisā uz stīvās noteces caurules,
kura tecēja, neskatoties uz rūpīgi ievietoto puscaurspīdīgo silikona blīvi,
ūdens draudīgi tiecās appludināt apakšstāva kaimiņu un tam bija ne tikai masa,
bet arī mērķtiecība. No vecās un jaunās ūdens tvertnes man sanāca viens,
joprojām nestrādājošs projekts, bet ar savilcēju paceltais pludiņš uz kādu
laiku ūdens plūsmu vismaz bija apturējis. Bet laiks attiecībā pret ūdenī
stāvošo prāmi un viņa iziešanas laiku turpināja ritēt, paķēru dažus šortus un
krekliņus, pārējās lietas, kā, piemēram, niršanas somas, par laimi bija
saliktas jau laicīgi. Pirms Liepājas sāka atkārtoti un uzbāzīgi uzmākties kvēpu
filtra indikatora lampiņa, tā negribīgi dzēsās, jo pārsvarā attīrīšanas process
neizdevās, tomēr Liepājā ieradāmies laicīgi, nepaguvām tik uz veikalu, bet
prāmis vēl bija uz vietas un reģistrācija atvērta. Liekas, ka kuģis tāds
pustukšs, kajītes mums nebija un mani tas nesatrauca, Ditas viedoklis gan šajā
jautājumā nedaudz atšķīrās no manējā. Atritināju paklājiņu starp krēslu rindām,
iekārtoju kvadrātiņu vācējtelefonu pie loga un, uzlicis galvu uz spilvena
nelielā drudzī, pārguris un ar sāpošu kaklu aizmigu, lai tā pa īstam vairs
neceltos un neēstu turpmāko diennakti. Nobraucot no prāmja, biju izveseļojies,
bet vēl savārdzis, cauri Vācijai niķojās kvēpu filtrs, ieelpojot vecās Eiropas
gaisu, situācija uzlabojās, rekords bija kādi simts kilometri bez lampiņas
iedegšanās. Vācijas bāņi bija pilni ar mašīnām, vietām arī sastrēgumi, kurus mēģinājām
apbraukt pa mazākiem ceļiem, ja bija tāda iespējas un atvēlēto laiku pastaigai Austrijas
kalnos tā arī iztērējām ceļā. Itālija bija ātra un dārga, bet līdz vakaram
tikām jau aiz Romas. Kapu stāvlaukumā, plakano galotņu priežu ieskauti, kur jau
svētdienas rīta ap sešiem sāksies rosība, atlocījām telti un laidāmies pie
miera, jo arī nākamā diena nesolījās viegla.
Neapole saules gaismā un karstumā neizskatījās tik draudīga
kā no kino un literatūras, šaurie nazīši bija paslēpti, un cilvēki tiecās pēc
pludmales viegluma, sarunām un kafijas, bet līdz tam ir vēl jānoparko mašīna un,
kaut arī mums bija pusstundas rezerve, tas nevedās viegli, sanāca maza
saķeršanas un nekaunība, bet nu pieņemsim, ka tāda ir dzīve. Niršanas centrs
bija labi runājošs angliski, mazliet vēss un vienkāršs, stiprs espreso no
tabletes. Paredzēti divi nirieni, maziņš stāsts pirms tam, ko redzēsim, mūsu
gids liekas mazlietiņ piekusis, bet jauks, viņš grib mieru, nesteidzina, un
viss rit diezgan harmoniski. Baija atrodas Neapoles līča malā, raga ieskauta,
auto aizpildītās ielās to sapludina ar pilsētu, nedaudz augstāk kalnos ir
Pompejas un Herkulāns, bet lejā pie jūras, vulkāns. Kad tas bija izšāvis putekļu
mākoni un iztecinājis nekontrolējamus lavas apjomus caur Vezuva plašo daiku,
magmas daudzums zem Villa dei Pisoni un daudzām citām līdzīgām villām bija
samazinājies un zeme sāka sēsties, līdz virtuvēs ieplūda pirmajās rudens vētrās
atnestie jūras ūdeņi, vēl silti un vasaras saules atmiņu pilni. Bet ziemās tie
kļuva kaitinoši nesaslaukāmi, dažviet saimnieki lika pārbūvēt grīdas augstāk un
augstāk, līdz tomēr zemes regresija tos uzvarēja, tagad tas viss slējās vidēji
piecu metru dziļumā, un process, kaut arī lēni, tomēr joprojām turpinās. Īss
pārbrauciens ar laivu, iekāpšana ar kritienu uz aizmuguri, pieturot brilles un
regulatoru, ūdenī bija divdesmit septiņi grādi, pārāk auksts, uzvilku papildhidru
un otrajā nirienā jutos ļoti omulīgi, mūsu biedri izstīdzējuši holandieši no
Dienvidāfrikas ļoti omulīgi jutās jau pirmajās īsajās hidrās un par aukstumu vispār
nesatraucās. Pārsteidzoši, ka pa vecajām villas grīdām un sienu paliekām
šiverēja tik daudz zivis, it kā tās būtu ziņkārīgas un gribētu saprast, kas te
ir noticis, kur palikuši saimnieki, kur kādas garšīgas uzkodas, kāpēc un par ko
mozaīkā attēlotie cilvēki cīnās, cīnās līdz asinīm, vai tās ir garšīgas. Dažas
piepeld pavisam tuvu un ieskatās acīs caur briļļu stiklu ar konkrētu mājienu,
ko tu te meklē, tāds samocīts un mazlietiņ aizsvīdis, kaut ko ēst atnesi? Varbūt
viņām interesē mūsu acis, kāpēc tās kustas kopā ar baltajiem acu āboliem.
Ratiņos atstumjam atpakaļ tukšos balonus un svinus, niršanas kantora meitene,
kurai bijuši šodien trīs nirieni, izskatās pavisam izsmelta, jā, nav nekāds
vieglais darbiņš auklēties ar tiem tūristiem. Kamēr pačkājamies ar mantām,
ieveļas kaut kāds itālis un grib zināt kur palicis bumbelīne, tā arī nemēģināju
noskaidrot, ko tas vārds varētu nozīmēt, viņš skan tik labi, un ja man kaut ko
vajag un tas ir nedaudz apaļš, pirmais, kas ienāk galvā, ir bumbelīne.
Uz nākamā kuģa tikt nebija viegli, neticami nekustīga rinda
un laukums bez tualetes, negaršīgu kafejnīcu, bet, kad reiz mēs tur nokļuvām un
atvērām kajītes durvis, laiks izkusa labklājības zudībā. Kajītē bija arī savs
logs, pie kura atradās kvadrātiņu telefons, spīdēja vienmērīgā jūras gaisma,
vēl tur bija duša ar ļoti labu spiedienu un sīkām kņudinošam strūkliņām. Ar
katru reizi, kad izgājām uz klāja, varēja izteiktāk sajust Āfrikas mazliet
spiedīgā karstuma tuvošanos. Pēc diennakti pavadītā laiku ceļā no prāmja, līdzīgi
kā uzbraukt, arī nobraukt nebija viegli. Bet par to tad varbūt kādu citu reizi.
