Laiki, Kad Tie Mainās

 

Dienu pirms izbraukšanas esmu laicīgi palīdis zem segas, no guļamistabas dzirdu, kā tiek vāktas zāles, čaukst kartona kastītes un folija paciņas, klikšķ zāļu kastītes vāki. Aizmiegu, bet no rīta tā pati skaņa mani pamodina. Viesistabā ir parādījušās trīs somas, taksis solās aizvest līdz lidostai, jo ārā ir vēss un drēbes ir plānas, domāju, viņš nenojauš, ka viena soma ir pilna ar tabletītēm, cukura mērītājiem, plāksteriem, vitamīniem un dažām nopietnām ripiņām, kas droši vien tiek izsniegtas tikai ārsta uzraudzībā ar īpašām rekomendācijām. Būtu vietā, ja takša spožais un klusais radio atskaņotu Boba Dilana dziesmu, ‘Laiki, Kad Tie Mainās’.

Rīgas lidosta, kā vienmēr mierīga un pat nedaudz mājīga, Turki ierodas laicīgi, ceļā uz Stambulu iedod pāris mazas pusglāzītes ar Merlot un maizīti, siltais ēdiens pēc tam, nu labi, piedosim to viņiem, galvenais, ka man vācas punkti, Miles&Smiles – jāsēž x stundas, drusku kaut kas jāuzēd, jāskatās filmās un, kad esi galā, tev par to pienākas kaut kāds mistiski liels punktu apjoms, par ko neko daudz nevar dabūt. Vai kādam uz pasaules ir viens Miles&Smiles, kā var dabūt vienu punktu? Tas mazliet atgādina to, kā darbvietās visi ir supermenedžeri, vadošie pētnieki un vecākie eksperti, kurš un par ko uz šis planētas varētu būt eksperts, ja nu vienīgais par ‘miglu bērniņ..’ (izrāvums no I. Gailes dzejoļa).

Meksikā ir silts, bet ne karsts, nosēdējušies staigājam ar lielu prieku, viesnīca 22 miljonu pilsētā izskatās pašā centrā, bet tas nozīmē kāda pusotra stunda ar kājām, kartē lielas izmaiņas no iešanas nerodas, dažreiz kvartāliem ir apakškvartāli, kad pievelkam karti tuvāk un tad tik atliek iet un iet. Ielas taisnas, centrālajā Mehiko laukumā kartona kaktusu izstāde un daudz cilvēku. Parki tīri un pa malām var dabūt mango un tādās ripiņas - kukurūzas takos ar dažāda veida gaļu, Dita jau no smaržas vien nav sajūsmā, bet es ēdu, kaut gan mierīgi arī varētu dzīvot uz planētas, kurā kukurūza neaug. Bērnībā gan patika, pie vecmāmiņas mājas, kas bija baznīca, kuru viņa pieskatīja, vienu gadu izauga kukurūza, liels lauks, nu vismaz toreiz likās ka liels, tas bija pāri galvai un tajā varēja maldīties un atrasties arvien no jauna.

Ripiņas parasti tiek pasniegtas pa trijām, laikam ietekmējušies no indiāņu skaitīšanas sistēmas, maijiem bija skaitļi 3, 5, 7, 9... tālāk es nezinu. Aizdevāmies uz vēstures muzeju, katrai indiāņu kultūrai ir viena milzīga ēkas daļa, te viss ir liels, ne tikai kvartāli, bet arī muzeji. Arī daudzi muzeja apmeklētāji šķiet indiāņi, liekas, viņi sāk meklēt saknes, saprast, kas te īsti noticis un kam viņi ir piederīgi, tāds atmodas laiks, laikam jau arī dzīves līmes audzis, pagājuši divdesmit gadi, kopš iepriekšējās reizes Meksikā un toreiz mēs tikai izbraucām no galvaspilsētas uz Gvatemalu. Pirmajā brīdī diezgan grūti atšķirt spāņus no indiāņiem, daudzi jau arī sajaukušies. Bet nākamajā dienā, aizlidojot uz Kankunu, kur daudz piramīdu un cenotes (kritenes), sāku lēnām pamanīt atšķirības, indiāņu jaunieši izskatās ļoti līdzīgi – kad viņi pieaug, izteikti pazūd kakli, it kā galvas būtu ieliktas tieši starp pleciem. Un, ja paskatās uz sienu skulptūrām piramīdās, arī viņi paši sevi attēlojuši bez kakliem, pleci un galva, tas arī viss. Arī miesas būve tāda mazlietiņ drukna un spēcīga, dažreiz pat kantaina, tādi kā tēlnieka nepabeigtie grebumi, nenoapaļoti.

Kankunā biju izvēlējies viesnīcu mazliet nepareizā vietā, bet sanāca ļoti labs darījums, tikām uz 4 dienām pie mašīnas par neticami labu cenu, ar visu apdrošināšanu par 21 Eur dienā, pirms tam lasīju un gatavojos, ka zem 50 nekā nebūs. Noma arī iedeva lielāku un ar automātu, kas skaitījās dārgāka, nezinu, kas viņiem par labvēlību, varbūt tūristu iztrūkums, kaut gan Kankunas lidosta likās diezgan rosīga.

Ar piramīdām ir tā, ka viņas visas tiešām ir diezgan foršas, bet cenu atšķirības ļoti lielas, dārgākajās ieeja var būt arī 40 Eur no cilvēka, bet lētās var būt arī 7 Eur. Arī ar cenotēm tā bija – lētākā bija 1 Eur, bet dārgākā kādi 16 Eur.

No Meksikas vidus pacēluma, kas bija virs 2 km, tagad esam jūras līmenī, līdz ar to te ir nedaudz siltāks, bet, ja neatrodas tiešā saules viesmīlībā, varētu teikt, ka klimats ziemā te ir kā siltā Latvijas vasarā. Daudzos objektos ieteikts ierasties agri no rīta, lai mazāk tūristu, bet mums kaut kā negadījās nevienā no dienas periodiem redzēt tūristu pūļus, pārsvarā likās, ka apmeklētāji ir vietējie un ļoti limitētā apjomā.

Pēc četru dienu virpuļošanas bija ieplānots doties uz Kosumelas salu. Pirms mašīnas atdošanas nācās samaksāt vienu kukuli. Bija zīmes 60 km/h un 80km/h, tās visu laiku mainījās, izvēlējos vidējo ātrumu 70, policijai tas nepatika, piebrauca ar lielu tumšu pikapu tuvu aizmugurē, un neļāva vairs braukt lēnāk, lai būtu skaidrs, ka pārkāpums ir bijis un nekādas atrunas nebūs. Viss jau būtu bijis labi, bet Dita satraucās, un tā vietā, lai klusiņām izvilktu dažas mazas naudaszīmes, izbēra klēpī 100 dolāru papīrīšus. Policists bija mazlietiņ kā no filmām – liels, baku rētām, ūsām, uz robežas ar svīšanu, esmu jau nokaulējis līdz 10 Eur, kad viņš ierauga naudas čupu un ar pirkstu rāda, lai dod vēl, nu kaut kā ar 15 Eur ielikšanu sodu grāmatiņā viss beidzās labi, pēc tam dabūju pirkt dārgo itāļu saldējumu no privātajiem līdzekļiem, lai izlīdzinātu kopbudžeta situāciju.

Ceļi te labi, šad un tad kāds guļošais, vai kāda bedrīte, radaru nav un policija reti, braukt te diezgan viegli, neviens virsū nelien. Mazliet problēma pilsētās, kur nav luksoforu, ne vienmēr skaidrs, kura ir galvenā iela un vai ir kāda nozīme labajai rokai, bet, ja arī izdari kādu muļķību, neviens virsū nebrauc un nepīpina.