CEĻŠ UZ ĀLANDU SALĀM

 

Tas aizsākās 2012. gada rudenī, kad Armands Bernaus ienāca pie manis ceļā no Andrejsalas. Toreiz mitinājos Dzirnavu ielā, turpat netālu no vecās Alberta ielas fakultātes. Tajā rītā mūs apsēda neizsmeļama plānošanas mānija, liekas, pat datora ventilatora dūkoņai un kūpošajām tējas krūzēm piemita kas īpašs. Vasara jau bija aiz muguras, un jaunajā sezonā gribējās vēl nepieredzētus izaicinājumus, mans vecais koka Drakons vairs nebija jūras spējīgs, Armanda zaļais katamarāns, kuru greznoja airu laivas valsts reģistrācijas numurs, bija cienījami vagojis piemājas ūdeņus, bet gribējās ko vairāk par igauņu salām un slapjām drēbēm. Uzbūvējam lielāku? Es pats toreiz tam neticēju, tā bija tāda kā bērna iegriba, cimperlība vai vienkārši neprātīga vēlme ceļot.

Tā paša gada ziemā, silti sakurinātā Andrejsalas peldošas darbnīcas otrajā stāvā, kad ārā karoga mastu raustīja salts vējš, datorprogrammas vizualizācijas 3D attēlā bija dzimis 9,5 m garš, grozāms un staipāms katamarāns. Tas bija īsts sākums.

Foto. No autora telefona krājumiem.

Pienāca pavasaris, un mēs sākām zāģēt profilus, tad no nojauktā Zulu bāra grīdas un koka kolonām tika uzbūvēta 12x4 m nojume kurā nepilnu divu gadu laikā tika salīmēti pontoni, bet Armanda vecāku Saulkrastu mājas dārzā starp puķēm, jāņogkrūmiem un ābelēm 12 m augstumā uzslējās masts. Trīs gadus tika strādāts un, ja es atļāvos atpūsties un reizēm pat nozust uz vairākām nedēļām, tad Armands klusiņām dienu pēc dienas turpināju cīņu. Līdz kādā svētdienā 2016. gada 5. jūnijā attopos, kravājot mantas, siltās drēbes, mazo akvalangu, pāris makšķeres utt. Ik pa brīdim iezvanās telefons — paņem vesti, eu, kur kavējies, mēs jau Priedainē utt.

Ar grūtībām izejam jūrā, vējš stiprs, Lielupes grīva šaura, bet motors nepalīdz, viļņi cilā propelleri, tas paceļas virs ūdens, zaudējot pretestību iekviecas, tad burbuļojot un rīstoties atkal iegrimst. Svētdienas nakts, auksta un skarba, turas pretvējš, laužamies uz ziemeļrietumiem, lielākie viļņi līcī, kas sasniedz pat divus metrus, ar skaļu blīkšķi katamarāna priekša krīt un atsitas tumšajā jūras ūdenī. Pirmdienā pēc ilgstošas slodzes nolūzt šverta skrūve, nieka pusotru centimetru resns tērauds kā uzkožamais salmiņš kartona kastē — knikš un viss.

Igaunijas krasti ir pārsvarā akmeņaini, vietām veidojot plašas kaļķakmens pludmales, aiz priekškāpas vai viļņu sastumta oļu vaļņa rēgojas priežu un kadiķu audzes. Noenkurojamies Serves pussalā, Sāmsalā, tas ir mūsu pagaidu glābiņš, aizvējš, rags ir skaists — viegli brāzmains vējš, melnbalta bāka.

Ar sakultām piena putām un sīcošu kafijas kannu aizsākas 7. jūnijs, pēc nakts piekrastē komandā tāds viegls optimisms. Bet, izejot jūrā, nolūzt vēl viena skrūve, un mēs mainām kursu no ZR uz ZA, lai taisnā ceļā dotos uz Kuresāres būvniecības veikalu. Bet vēl pirms nonākšanas tajā sanāk iekļūt igauņu delfi.ee, jo apgrūtinātas manevrēšanas dēļ, starp kormorānu apsargātiem moliem, piestājam nevis jahtu ostā, bet zilajā pludmalē, un tas nepaliek nepamanīts. Ierodas gan žurnālists, gan glābēji, gan pašvaldības policija un vienkārši pilsētas interesenti ar un bez suņiem, veci un jauni, un ar vien no jauna tiem jāstāsta, kas ar mums noticis. Kā vēlāk izlasām ziņu portālā, katamarāns Dahaks, kas burā zem Latvijas karoga (patiesībā zem Somijas) teju vai sagrāvis viduslaiku pili, to pasargājusi vien labiekārtotā smilšu pludmale...

Foto. Jānis Bajinskis

Piestājam Vormsī salā, vējš joprojām negants, nepierasti 8. jūnijam. Arī laika ziņas brīdina, ka Botnijas līcī īsta elle, un Somu līcis tāds elles priekškambaris, mums jānogaida. Būsim te vēja gūstekņi, līdz laiks uzlabosies, jauno atklājēju noskaņās veicam diagonālus pārgājienus. Kādreiz te dzīvojuši zviedri, senas kapu paliekas, baznīcas, dažas piemiņas arī no padomju laikā piekoptās rietumu robežu novērošanas, kopumā 92 salas kvadrātkilometri ir maz apdzīvoti, vasara te īsa, un vienīgajā kafejnīca pamanāmies iekļūt pāris dienas pirms sezonas sākuma. 

Pēc divu dienu sauszemes dzīves ugunskura vieta ir labi iesēdēta, bet līdz ar krēslas iestāšanos savācam vakariņu traukus, un mežmalā izmētātā iedzīve atkal atgriežas katamarāna mazajos plauktiņos, pārtika un alus turpinās dzesēties bilžās zem grīdu pārsedzošā finiera. Šovakar Jānis Balodis paliek pie ugunskura, lai jau rīt uzsāktu ceļu mājup, paliekam septiņi, vēl vienam jāizkāpj, tad palikušajiem būs katram sava guļvieta.

Gar salām un akmeņiem kurss taisni uz ziemeļiem, bākas un marķētas bojas palīdz iekļūt Somu līcī, dienvidos zibeņo un līst, bet mums svaigs vējš un starp mākoņiem izlien rīta saule, no divām ziemas jakām mugurā atstāju tikai vienu, žilbst acis no negulētas nakts un saulē ņirboša ūdens, somu salu arhipelāgs piesedz viņus, pamatklintājs kā kakao krēms izspiedies cauri mirdzošajam ķīselim mums visapkārt, baltās, staltās buras sakrītas, ķīļūdens izzūd, ar mazu būkšķi uzslīdam uz noapaļota granīta bluķa, pusdienas pārtraukums.

Vairākas dienas izbaudām arhipelāga klātbūtni, turpinot virzīties uz rietumiem pa Hanges rietumu līci tuvāk Ālandu salām, šādos ūdeņos acu priekšā vienmēr ir GPS ar jūras karti, kaut arī katamarānam nav tērauda ķīlis, tas neizslēdz vajadzību izvairīties no zemūdens klintīm vai strupceļiem, Armands te reti kādam uztic stūri, viņam patīk šie ūdeņi.

Foto. Aigars Puriņš

Naktī uz 13. jūniju esam starp Ālandu arhipelāgu un Somijas kontinentālo daļu, nakts ir gaiša un saule pamalē it kā cīnās ar rīta miegu — pamodusies, bet pār horizonta malu pārkāpt nevar. Šeit salas ir daudz retākas, brīžiem kā mazi kuģa silueti kaut kur pie apvāršņa, miegs sāka pārņemt vadību pār stūri, lai neieskrietu kādā no salām un neradītu maldīgu švīkājumu pamatklintājā, nolemjam piestāt.

Foto. Aigars Puriņš.

Aiz liela laukakmeņa, kas vientuļš un nevienam nevajadzīgs, gulšņā uz pelēki brūnas klints pamatnes, uzceļam telti un aizmiegam. Saule uzvar horizontu, iekšā sāk cepināt, izlienu ārā un turpat klints šķirbā, zem akmens, kādas piecas odzes vienā murskulī, un tās nav vienīgās. Šī sala pieder čūskām, putni te dēj olas un baro viņas, te nav neviena koka, ne nopietnas augsnes, ir ķērpji, dažas niedres ar saknēm ielīdušas klinšainajās spraugās, šis ir pleistocēns, kurā pat ūdens ir tik auksts, ka peldoties notirpst viss, kam pieskaras šis saltais šķidrums.

Pēc pleistocēna salas nokļūstot Kēkaras salā, komandai rodas vēlme pēc veikala, čaukstīgiem ēdieniem un interneta, wifi gan tajā dienā nestrādā, un veikala darba laiks ir īss. Ierodas vietējie, nopērk nenozīmīgus niekus, pasēd uz veikala terases, dzerdami vieglu skārdeņu alu un aizdodas pa dažādiem ceļiem vai dažādos laika brīžos, lai nesanāktu ar kaimiņu reizē mērot mājupceļu, pavērojām, kā izklīst vietējie un tad arī mēs, it kā izvairīdamies no tā paša ceļa dalīšanas, dodamies atpakaļ pie Dahaka. Ālandu salas mūs nelutina ar zivīm, ko bijām ieplānojuši pārtikas programmā, tās vienkārši neķeras un viss, Jānis tomēr dabū divas līdakas, bet man liekas, ka tas tik tāpēc, ka viņam darbs saistīts ar zinātnisko elektrozveju.

Atpakaļ mūs pūš ātri, un vējš tik turpināja pieņemties spēkā, pie Gotska Sandēnes salas, kas atrodas Z no Gotlandes, kurss tiek pagriezts A virzienā uz Irbes upes grīvu, kapteinim ar brīdinājumu piezvana Toms Bricis, nekas traks jau nebūšot, bet lai tomēr esam uzmanīgi.

Foto. Jānis Bajinskis. Dahaka komanda. Armands Bernaus (kapteinis), Sandijs Mešķis, Dita Ābola, Jānis Bajinskis, Lauris Isakovičs, Arseniuss Armands Skolmeisters un Aigars Puriņš — Sommarö (Föglö, Ālandu salas).