Napoleona ceļš

Vienmēr esmu atbalstījis atkritumu šķirošanu, īpaši karsts atbalstītājs esmu tad, kad krāsnī varu nokurināt visu degošo un konteinerā ielidināt krāmus puskubikmetra izmērā. Izbraukuši cauri Lietuvai un Polijai, par atkritumu jautājumu īpaši nepiedomājām, busā mums ir neliela miskaste, ar to es domāju nevis globālu nekārtību, bet gan plastmasas kasti, kurā rūpīgi ieklāts maisiņš un kurā drīkst izmest visu, kas tur iet iekšā un nav vairs vajadzīgs. Tad varat iztēloties, kā es ar to maisiņu ceļoju apkārt, jo Fraiburgā, virtuvē pie Ralfa ir četri mazi konteineri ar vākiem, kas vēl papildus apgrūtina atkritumu izmešanu, jo tikai daļēji atsedz atkritumu kasti. Bet tas jau būtu sīkums, skārdenes varētu uz trotuāra salocīt ar alpīnista cieto zābaku zoli un pārējo saspaidīt vai saplūkāt rokās, bet ticat man, viss ir vēl sliktāk, nav uzrakstu, ir tikai solījums, ka rīt viņš izskaidros, kur kas jāmet. Un tā es te braukāju ar velo pa pilsētu jau otro dienu un meklēju, kā no tā visa atbrīvoties. Protams, pilsētā ir publiskās miskastes, trīs caurumi dūres lielumā — zils, zaļš, dzeltens, jauki, krāsas atpazinu, tikai vienīgais saprotamais vārds ir papiren. Tik tālu būtu labi, varētu ar izslēgšanas metodi atrast divus pārējos, bet tad ieskatos savā maisiņā, saprotu, ka tur ir taukains konservs, kas saplūdis ar papiren, trīs veidu mizas, brūnas ābolu serdes, salvetes (izlietotas), ar diviem pirkstiem, satveru pirmo papiren, tas ir nedaudz ar organiku, un man liekas, ka tas tomēr ir vairāk plastmas nekā papiren, es atlaižu pirkstus, un atkritums iekrīt atpakaļ maisā. Uzmanīgi paveros apkārt, neviens mani nevēro, sāku stūķēt maisiņu dūres caurumā, tas iesprūst, provēju izvilkt, sāku nervozēt, un to visu vēl pastiprina novērošanas kamera, kas man virs galvas klusām noskatās manās nelegālajās darbībās. Atkritumu maisiņš nonāk atpakaļ uz velo bagāžnieka un nevainīgs turpina virpuļot pa pilsētas ielām.

Dažas lietas iemācos, tā arī neatrisinot miskastes pamatjautājumu, piemēram, kafijas biezumus no espreso kanniņas likvidēju virtuves izlietnē, pie maksimāli atgriezta krāna ar pirkstu lēni izkasu biezumus un vēroju, kā tie, sajaucoties ar bagātīgo ūdens strūklu, dodas dziļāk notekās ar mērķi savā pēdējā misijā vēl ko paveikt, piemēram aizdambēt sifonu.

Izbraukšanas rītā pēc brokastu ceptās olas nododu pāris atkritumus Ralfam rokās, un viņš tos visus kā vienu iemet lielā maisā zem izlietnes, nemaz nepieskardamies šaurajām plastmasas kastēm. Pamanot manu izbrīnu, viņš nosaka, ka visu metot vienā un, neko nepaskaidrojis, pievēršas tēmai par lētāko degvielas uzpildi Fraiburgā.

Jaunais gads bija paredzēts La Morte. Nedomāju, ka cilvēki tur dodas nomirt, drīzāk nodarbojas ar kalnu slēpošanu vai ko tamlīdzīgu. Paredzētais kalnu namiņš mūs vienkārši uzmet, Ditas draugi, kuriem bija mūs jāuzņem, vienkārši salauž mašīnu un pasaka, ka nekur nebrauks, es gan neticu tik vienkāršiem trikiem.

Nolemjam doties uz kalnu namiņu Šveicē, kur mūs gaidītu pie sienas piekārts katls, pāris guļvietas un, iespējams, nedaudz malkas. Atrodam informāciju ar precīzām koordinātām un augstumu. Tik tālu viss ir labi, tikai ģeogrāfiskā pozicionēšanas sistēma kaut kā nesakrita ar valsti, uz kuru devāmies, vispār nesakrita par ar planētu, uz kuras atradāmies, bet Juras kalnu masīvs ir mūsu izredzētais, un neatlaidīgie uzvar, par to taču nevienam nav šaubu. Uzkāpsim līdz 1628m augstumam un iesim apkārt kalnu grēdai, agri vai vēlu namiņam jāparādās. Ir tumšs un kājas neklausa, pie 1400m apēdam pāris cepumus un iebaudām parasto melno balzamu, pie 1600m saprotam, ka esam virsotnē, bet kaut kas nav pareizi, varbūt virsotne ne tā. Atrodam citu, nedaudz augstāku, kur gan nekā prātīga nav, tikai paliela divstāvu cabane, kuru pieskata šveiciešu pāris labākajā pusmūža vecumā, kas ierauj mūs iekšā — dzersiet karstu vai aukstu? — un ir tik jauki, ka mēs atsakāmies no iepriekšējās ieceres un paliekam tur.

                             Foto - Dita Ābola

Par mūsu meklēto idillisko namiņu arī viņi neko nezina, toties izstāsta par Sahāras vējiem, Atlantijas mistrāli, Apalaču lāčiem un augsto spiedienu Juras kalnu apgabalā. Iedzeram balzamu, vīnu baltu un sarkanu, sidru un šampanieti, un no rīta pamostamies ar saullēktu pār Ženēvu zem mākoņiem un Monblānu, ironiski pelēko masīvu.

No rīta uz atvadām sabučojamies trīs reizes, kā šveiciešiem pieņemts, un ar pirmā janvāra sauli dodamies lejā, lai pa Napoleona ceļu nonāktu Antibā, kur mūs sagaida vārda burtiskā nozīmē tiešām gari longbordi un sarunas par Džeimsa Bonda mašīnām.