No Tubkala dodamies uz Todras aizu jeb Todra
Gorge. Viens teikums un viss, jā tieši tā, divās dienās 150 km,
grants, smilts, sniegs, ledus, pirmais, otrais ātrums un atkāries žoklis, visu
laiku smuki, grūti to visu aprakstīt, ceļš, kas sākumā vijas caur ciemiem, šur un
tur atklājot acīm kādu veikalu un kempingu, gandrīz nemanot pārtop par upes
gultni, izžuvušām kazu ganību nogāzēm. Dažviet nākas izkāpt no mašīnas, lai
pārliecinātos vai ceļš vēl vispār ir.
Apstājāmies ceļa ārējā malā. Pieejot pie uzmūrētās nomales, var redzēt
mašīnas kravas kastes brezenta jumtu, kas šūpojas ēnainā starmešu dejā, pikaps
neatlaidīgi rāpjas augšup pa nogāzi un met izlocītas cilpas, četras reizes tas atrodas
tieši zem manis un paiet vēl pāris minūtes, līdz tas pabrauc garām uz
naktsmieru noparkotajam busiņam.
Nākamajā rītā ceļš ieiet upes ielejā, un, it kā nekas īpašs nebūtu noticis,
vienkārši izšķīst starp palmu saliņām sausajā, akmeņiem pieblīvētajā gultnē. Kādu
brīdi tā šūpojamies un dzirdam, kā aiz galvas šķind panna un katliņš, kaut kas
apgāžas, soma izslīd no gultas, motora temperatūra paceļas virs ierastā punkta,
tad ceļš atkal savācas un izlien no upes, šur tur ir pa ceļazīmei direction un virziena bulta ar vienīgo
iespējamo vietu starp milzīgiem klints bluķiem un upes krasta sienu vai ātruma
ierobežojums 40 vietā, kur metāla krūze izlido no turētāja un esmu drošs, ka
nebiju ātrāks par ēzeli, kas savā mugurā nes vīru un ar nezālēm piebukņītu
grozu. Ar skaudību varu noskatīties, cik organiski un viegli tie kā nešķirami
draugi pārvietojās šajā dabas sašķobītajā valstībā, viena večuka kāja
ieslīdējusi grozā un pieminusi nezāles, bet otra tajā pat muguras pusē tirinās
līdzi dzīvnieka gaitai.
Ceļš maina raksturu un, upes gultni atstājot ielejā, sāk celties uz augšu,
palmas pārvēršas sausos, dzeloņainos krūmos, ir pusdienas laiks. Sen jau esam
atmetuši domu par kādu no nobružātajām ceļmalas kafejnīcām ar miltainu lēcas
zupu un ielocītu piparmētras stādu glāzē, no tā visa te vairs nav nekā, pāris
stundu nav arī citu mašīnu, ēzeļu un vīru, tikai pašu motora dūkoņa un
ventilators, kas vējstiklā sviež sakarsušo dzinēja gaisu. Vai būs jāgriežas
atpakaļ, kam radīts šis ceļš? Sāk iezagties šaubas par to, kur īsti esam,
navigācijas bultiņa telefonā vēl dzīva, saviņķelētā baltā līnija nav pat
raustīta, kartē tā izskatās stabila un droša, uz mirkli miers.
Kad esam uzlīduši kalnu pārejā, putekļaino ceļu nomaina kūstošs sniegs,
brūngano ceļa segumu savērpdams košā, slīdošā masā, vietām gar nogāzēm
iebrauktās sliedes nepatīkami sarūk līdz mašīnas šasijas platumam, drošāk te
būtu ēzeļa mugurā. Dažviet nākas atkāpties atmuguriski un ar inerci triekties
cauri mīkstajām risēm, riepas apveļas dubļiem, centrbēdzes spēks ar tiem šķiežas
uz visām pusēm. Aiz pārejas ir vēl citi kalni un nogāzes, bet joprojām neviena,
pat ne ganu ar aitām, līdz beidzot, ceļam paliekot lēzenākam, tālumā parādās ar
ainavu saplūdušas ēkas, daļā no tām sabrukušas vai pamestas — ja divdesmit
gadus ar māliem un salmiem lipinātu māju neatjauno, tā sabrūkot. Ceļmalā
parādās pirmā mašīna Bedfords — sarkans, bez riteņiem, ar daļēji izārdītu
kravaskasti, aiz kura aizslēpušies bērni, bet, kad braucam garām, tie saņem
drosmi saucot bonjour monsieur, bonjour
madame, smejas un intensīvi māj, daži skrien kādu gabalu savērptajos
putekļos, līdz mēs ielienam ciema šķībajās ielās, kam pa vidu izbetonēta ūdens
notece, kura vienlaikus arī sakoncentrē atkritumus. Retajās lietus reizēs rene
pārnes šmuci tālāk uz tuvējo upi, bet pašlaik, bezūdens periodā, straumes sašķiroto
oļu platformā ir izveidots futbola laukums.
Todras aiza mūs sagaida ar stāvu klinšainu ieleju, kur saule iespīd tikai
dienas vidū, daži kāpēji vakara ēnā vēl strādā pie maršrutiem, kāds karājas
virvē, uz vienas no sienām atstātas atsaites, izskatās esam nokļuvuši
vajadzīgajā vietā, noskatām pārkingu naktsmītnei un pēc vērmeļu tējas, kā
paskaidro viesmīlis, thé à’l absinthe,
liekamies pie miera.
Jauna diena iesākas ar kukurūzas pārslām, putotu pienu kafijā un satraukumu
par to, kādas būs klintis. Kaļķakmens, tas skaidrs, bet viņš mēdz būt ļoti dažāds,
no jauka līdz neciešami noslidinātam. Pirmajā maršrutā sevi pārvērtēju un tikai
ar trešo piegājienu tieku līdz 25 m augstajai stacijai, kur varu normāli
izvērt virvi un nolaisties. Satiekam spāņus un vāciešus, viņi padalās ar savu guidebook un mēs atrodam piemērotākus
maršrutus gan man, gan Ditai.
Saule ap pulksten vienpadsmitiem sasniedz mūsu izvēlēto sienu, pirksti
iesilst un apmierināts izkāpju visus pieejamos pieciniekus un vienu 6a, liekas,
ka jāstrādā pie 6b, bet pievakarē izsalkums un telefona zonas meklējumi mūs
uztriec augšā uz mazpilsētu. Kādā viesnīcā dabūjam dārgu berberu omleti un
kārtīgu uzmanības devu no saimnieka, viņš pat manu tualetes apmeklējumu nelaiž
garām, jautādams, good my friend, paper?
Sapratuši, ka te drīz vai nu nometīsim svaru, vai bankrotēsim, dodamies
ceļā uz Sahāras kāpām. Nākamajā rītā piestājām pie Merzugas, vietas, kas te
pastāv, domājams, tikai tūristiem, kas dodas kamieļu izjādēs. Cauri
mazdārziņiem aizslīdam līdz varenajiem smilšu kalniem, uzkāpjam augstākajā no
pieejamajiem un pabrīnāmies par to, cik ļoti viss te ir tālāks un lielāks, nekā
izskatās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru