Sniegu meklējot

Rakstu no Valensijas bāra, te vīri spēlē domino vai kārtis un bļauj vēl nepatīkamāk kā mazi bērni. Brīžiem iebāžu pirkstus ausīs, bet nevaru rakstīt, jo atlikušie pirksi grozās bezdarbībā ap žokli, tie gan ir patīkami un neproduktīvi mirkļi. Šeit nav nevienas sievietes, ui, atvainojos, pretī sēž Dita, viņa paslēpusies aiz datora, mēģina sakoncentrēties, bet pirkstus ausīs nebāž. Te var dzirdēt arābu valodu, kāds plaukšķina, kāds dauza kauliņus pret galdu, it kā tas mainītu pasaules kārtību un vestu tuvāk uzvarai, vīrs ar ķiveri rokās iebraucis pēc cigaretēm, mēģina samainīt sīknaudu un visu to bardaku pārkliedz, sajūta kā Marokā. Uz galdiem cerveza ar olīvām vai marinētām pupām, kādam karsts piens, citi spēlē pie tukša, nav nekas zināms par viņu sievām, varbūt viņām riebjas galda spēles, bet visticamāk negribas sabojāt dzirdi.

                         Foto - Dita, Valensija
Antibas un palmainas pludmales, tas nebija gluži nepieciešams, man gribas sniegu, bet nekur nekā nav. Verdonas aiza ir iespaidīga, divās dienās augšā lejā, ķēžu posmi ne mašīnai, bet gan cilvēkiem, šur un tur plāksne ar uzrakstu Danger de mort ­— vilinoši, neko no tā nelaižam garām.
Piestājam Frederika Dimā muzejā /Sanarīsirmērā, tas bija viens no Žaka Īva Kusto draugiem un sākotnējiem Kalipso komandas biedriem, viņš bija labs un atlētisks nirējs, piedalījies daudzos nozīmīgos zemūdens izpētes projektos, bet īpaši mīlēja visu, kas sprāga zem ūdens, viņam patika arī medīt zivis, šad tad kāds valis uzsprāga no Dima raidītas harpūnas zinātnes vārdā, bet es neironizēju, viņi tiešām bija īsti celmlauži.
Ziemas meklējumi apstājās Andorā 1900 m augstumā, kur bija sniega pūtējs, bet pārdesmit metrus augstāk arī pats sniegs. Saulē plus četri, bet nav ne vainas. Dienu pavadām ar dēļiem un vakarā ar ādiņslēpēm pakāpjamies līdzi rietošai saulei un uztaisām slaidu nobraucienu kopā ar sniega močiem, kas vizina tūristus, un retrakiem, kas dodas augšup saglābt izstumdītās trases. 

                                        Autora foto, Granada

Pie robežas ir rinda, sestdiena, nesteidzamies, veicam apgriešanās manevru un piestājam pie veikala. Šis un tas ir nepieciešams, nejauši ieklīstam alkohola sadaļā, tā ir liela, neiespējami tai paiet garām. Viegls mulsums par cenām, ja degvielas akcīze ir zemāka, tad uz pilnu bāku kāds kruasāns un kafija ietaupās, bet Napoleona 0,7 l brendijs v.s.o.p. zelta burtiņiem maksā 2,3 eiro, un spirta litrs par pārdesmit centiem vairāk. Kā Gambijā pirms daudziem gadiem, kad tev kāds bārā, uz ielas vai taksī mēģina pārdot tiešām smuku sievieti priekam par 3 dolāriem, rodas sajūta, ka tā ir tāda tukša laika kavēšana, tāpat arī te, pie alkohola plauktiem stāvot, viss iedzeršanas prieks devolvējas un kāpju stāvu augstāk pie auto lietām, lai mūsu dūmojošajam busiņam atrastu degvielas piedevu.