Cauri sienām un līdz galam nenoslēdzamajām durvīm ienāk rīta pirmā lūgšana, gari uzstājīgs dziedājums fadžrs, iespējams, imams no minareta kaunina savus reliģijas brāļus un māsas par to, ka viņi vēl nav cēlušies un sagatavojušies garīgajam rituālam. Cauri miegam vēl brīdi skan allaahhh... akbaar.... visvisādi locījumi un tad klusums, esmu atkal iemidzis. Saule istabā neienāk, vienīgais logs ir aizvērts un medinas ielas ir pārāk šauras, varbūt pusdienas laikā tā uz mirkli piemiedz aci un noglāsta ar saviem stariem putekļaino šaurību.
Ar saliekamajiem velosipēdiem gājēju ātrumā traucamies pie busiņa, kas uz vienu nakti tika iemainīts pret vēsu hosteļa numuriņu, ceļš sanāk ne gluži pa taisno, ielas ir līkas un krustojumi visdažādākajos leņķos, labi, ka saule uzlēkusi, var ieturēt kursu. Rīti ir mierīgāki par vakariem. Ja vakaros uz ielām ir vairāk cilvēku nekā pilsētā dzīvo, tad no rīta daļa vēl nav piecēlušies un vēl daļa ir tikai ceļā. Buss nolikts pie kādas no pilsētas daudzajām mošejām, cerams, ka Kāds to tur sargā. Pusceļā izdzeram kafiju, to pasniedz caurspīdīgā glāzē, ja pasūta ar pienu, dzēriens izskatās pēc kakao ar plānu, bet gaumīgu putu kārtiņu. Dažviet vēl saglabājušās lielas nerūsošas kafijas mašīnas no pagājuša gadsimta vidus, kas gadu desmitiem dzen tvaiku cauri samaltajām pupiņām, tās apkalpo vīri iekritušiem vaigiem, smalkiem, izteiktiem pirkstu locītavu kauliem, raupjās vilnas jakās un čībās, kas nopulējušas kaļķakmens grīdas.
Foto - Dita Ābola
Esmu drošs, ka Oukaimedena nav iekļuvusi top 10 eiropiešu kalna slēpotāju kūrortu sarakstā, bet tas nekas, jāpamēģina, krēsliņa pacēlājs ceļ 600 metrus līdz 3200 m, sniegam vajadzētu būt, jo no Marakešas tirgus laukuma vēl šorīt redzējām Atlasa baltos kapučus. Saule šodien silda, no sniegotās piekalnes žilbst acis, pa izkusušo ceļu staigā tējas tirgotāji un ēzeļi, kāds uzsauc good, my friend!. Noparkojamies, velkam ārā sniegadēļus, dabūjam pacēlāja biļeti aller-retour (augšup-lejup), tā te ir vispopulārākā. Daži izmēģina, kā ir staigāt slēpju zābakos, daži filmējas un fotografējas, pārīši visās malās, nedaudz bērnu, bet tomēr dominē jaunieši, dažas plastmasas vanniņas un ragaviņas, pacēlājs pilns gan augšup, gan lejup, rindas gan nav. Klusi šūpojas krēsliņš desmit metrus virs sniega, pāris cilvēki varonīgi brauc pa stāvo nogāzi, kāds krīt, kāds ceļas, saule joprojām silda. Te nav sniega pūtēju, nav arī retraku, kas izlīdzinātu pampas, kas pa dienu pakūst, naktī piesalst, glābēji dodas ar sarkanām kamanām kādu savākt, viņi daudz sasaucas, bļaustās un regulē viens otru, izskatās, ka arī viņi tādi nedroši cietajā sniegā. Pie pacēlāja vīrs smaidīgs saulē nodedzis aiz biezas krēmā kārtas baltiem spēcīgiem zobiem, saka, ka varam braukt arī otru reizi, jo kasē mums iedota nepareizā biļete. Nobrauciens sanāk kādi 3 km, ikri stāvumā deg, pagriezties grūti, jāšķērso kalns un jāmeklē lēzenāka vieta ar mīkstāku sniegu. Otrais nobrauciens jau labāks, saule lēnām aizlien aiz kalna, plānās drēbes liek to manīt, vēl ar gaismu dodamies lejā pa līkumaino ceļu, kura malās kūpošām tažīnām izrotātās kafejnīcas un vīri, kas nenogurstoši sauc - ey ça va? It kā būtu jāatbild un varbūt arī nē un tu tā pat traucies jau uz priekšu un klusībā pats pie sevis nodomā un ar lūpām bez skaņas nočuksti ça va, ça va...
Foto - Dita Ābola
Ar saliekamajiem velosipēdiem gājēju ātrumā traucamies pie busiņa, kas uz vienu nakti tika iemainīts pret vēsu hosteļa numuriņu, ceļš sanāk ne gluži pa taisno, ielas ir līkas un krustojumi visdažādākajos leņķos, labi, ka saule uzlēkusi, var ieturēt kursu. Rīti ir mierīgāki par vakariem. Ja vakaros uz ielām ir vairāk cilvēku nekā pilsētā dzīvo, tad no rīta daļa vēl nav piecēlušies un vēl daļa ir tikai ceļā. Buss nolikts pie kādas no pilsētas daudzajām mošejām, cerams, ka Kāds to tur sargā. Pusceļā izdzeram kafiju, to pasniedz caurspīdīgā glāzē, ja pasūta ar pienu, dzēriens izskatās pēc kakao ar plānu, bet gaumīgu putu kārtiņu. Dažviet vēl saglabājušās lielas nerūsošas kafijas mašīnas no pagājuša gadsimta vidus, kas gadu desmitiem dzen tvaiku cauri samaltajām pupiņām, tās apkalpo vīri iekritušiem vaigiem, smalkiem, izteiktiem pirkstu locītavu kauliem, raupjās vilnas jakās un čībās, kas nopulējušas kaļķakmens grīdas.
Esmu drošs, ka Oukaimedena nav iekļuvusi top 10 eiropiešu kalna slēpotāju kūrortu sarakstā, bet tas nekas, jāpamēģina, krēsliņa pacēlājs ceļ 600 metrus līdz 3200 m, sniegam vajadzētu būt, jo no Marakešas tirgus laukuma vēl šorīt redzējām Atlasa baltos kapučus. Saule šodien silda, no sniegotās piekalnes žilbst acis, pa izkusušo ceļu staigā tējas tirgotāji un ēzeļi, kāds uzsauc good, my friend!. Noparkojamies, velkam ārā sniegadēļus, dabūjam pacēlāja biļeti aller-retour (augšup-lejup), tā te ir vispopulārākā. Daži izmēģina, kā ir staigāt slēpju zābakos, daži filmējas un fotografējas, pārīši visās malās, nedaudz bērnu, bet tomēr dominē jaunieši, dažas plastmasas vanniņas un ragaviņas, pacēlājs pilns gan augšup, gan lejup, rindas gan nav. Klusi šūpojas krēsliņš desmit metrus virs sniega, pāris cilvēki varonīgi brauc pa stāvo nogāzi, kāds krīt, kāds ceļas, saule joprojām silda. Te nav sniega pūtēju, nav arī retraku, kas izlīdzinātu pampas, kas pa dienu pakūst, naktī piesalst, glābēji dodas ar sarkanām kamanām kādu savākt, viņi daudz sasaucas, bļaustās un regulē viens otru, izskatās, ka arī viņi tādi nedroši cietajā sniegā. Pie pacēlāja vīrs smaidīgs saulē nodedzis aiz biezas krēmā kārtas baltiem spēcīgiem zobiem, saka, ka varam braukt arī otru reizi, jo kasē mums iedota nepareizā biļete. Nobrauciens sanāk kādi 3 km, ikri stāvumā deg, pagriezties grūti, jāšķērso kalns un jāmeklē lēzenāka vieta ar mīkstāku sniegu. Otrais nobrauciens jau labāks, saule lēnām aizlien aiz kalna, plānās drēbes liek to manīt, vēl ar gaismu dodamies lejā pa līkumaino ceļu, kura malās kūpošām tažīnām izrotātās kafejnīcas un vīri, kas nenogurstoši sauc - ey ça va? It kā būtu jāatbild un varbūt arī nē un tu tā pat traucies jau uz priekšu un klusībā pats pie sevis nodomā un ar lūpām bez skaņas nočuksti ça va, ça va...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru