Toubkal

Ir satumsis, pie griestiem ieslēgtas divas lampiņas, netaupīgais režīms, atvērtas kartes — daļēji, jo pilnībā busiņā to būtu grūti izdarīt, studējam par iespēju laivot, izslēdzam 4.-5. kategorijas white water, mums ir piepūšams pūslis, tātad jāsamierinās ar tādu Amatas rakstura upi. Atrodam divas iespējas Marakešas rajonā, bet tad pēkšņi pielec, ka abas no tām jau esam šķērsojuši un nevienā no tām nav bijis ūdens, nokrišņus tuvākās nedēļas laikā nesola. Jādomā citas izklaides, pirksts kartē atduras pie Tubkala, augstākās virsotne Atlasa kalnos. Ceļmalas kafejnīcā izdzeram tēju, noorientējamies un dodamies uz Imnilu, vieta, no kuras var sākt kāpienu.

Ceļš parasts kalnu serpentīns, tumsā neko daudz nevar redzēt, sasnieguši ciemu, no kura sākas kāpiens, uzzinām, ka nenāktu par sliktu izīrēt dzelkšņus un ledus cirtņus, negribīgi ļaujos spiedienam un neparedzētajam tēriņam, uzspiežu uz ziemas sezonu un pieprasu atlaidi, bet šoreiz tāds triks nepalīdz, jo vasarā šāds inventārs neesot vispār vajadzīgs.

Nākanā diena pienāk pavisam nemanāmi, attopos kārtojam mantas rīta dzestrumā. Vietā, kur esam noparkojušies, iebrauc Kristaps ar Martu, kā, vēlāk ejot pa taku, noskaidrojās, viņi līdz virsotnei nekāps, bet tik sameklēs geocaching punktu. Nepilnu divus stundu kopā gājienā runājam bez apstājas un apņemamies sazināties pēc kāpiena, uzzinām, ka Marokā viegli dabūt sim karti, kas pavērš iespēju paplašināt ceļojumu arī virtuālajā dimensijā.

Saule cepina, vīri no pseido kafejnīcas uzsauc last vilidž, marokāņu trikiem neļaujamies un svaigi spiestu sulu izdzeram vēl krietnu pāris stundu kāpiena attālumā. Pie 2500 m augstuma parādās sniegs, tātad esam uzkāpuši 700 m un vēl tikpat jāuzkāpj, jo 3207 m augstumā ir tāda nosacīta bāzes nometne. Iespējams, ka šodien ir sestdiena, diezgan daudz kāpēju, tā kā mums nav informācijas, par to cik daudz cilvēku refuge de toubkal spēj izmitināt, ieturam raitu soli, lai nebūtu pēdējie un nepaliktu aiz durvīm. Pēcpusdienā sasniedzam dienas mērķi, mums ierāda istabu ar kādām desmit gultām, pagaidām tur tukšs, satraukums bijis lieks. No vakariņām atsakāmies, pāris stundas nosnaužamies un ejam vēl drusku pakāpt uz augšu, lai labāk aklimatizētos, es gan nejūtu itin neko, varbūt drusku lēnāks solis. Sāk satumst un negants vēsums pārņem visu Tubkala pakāji, saule vēl uz mirkli atsitas pret klinšainajām sienām un pārlien pār sedlieni.

Istabā esam seši, divi poļi, es ar Ditu un japāņu pāris, ilgi nenotiek iemigšana, visi knosās un grozās kā mazi bērni, kas gaidītu kaut ko satraucošu un, ja godīgi, tā arī ir, man ļoti gribas uzkāpt virsotnē, nespēju nekādi pamatot, bet gribas. Domāju, vai nemainīsies laikapstākļi, vai nevajadzīgi nesatraumēšos utt. Pienāk rīts, ir bijusi vēsa nakts, es gulēju lieliski. Kopējā telpā neprātīga rosība, poļi jau sēž pie galda, mūsu vietas viņiem tieši pretī, pāris pieklājības frāzes, viņi jautā, kā gulējām mēs, paši saka, ka slikti, es atbildu, ka labi utt. līdz brīdim, kad pani ierauga divus marokāņus stīvējam sistēmas, tātad gaidāma iešana sasaitē. Poļi paliek bāli, uz brīdi vienkārši paralizēti, tad pieceļas no galda un vairs neatgriežas, es apēdu visu, kas brokastīs bija paredzēts, smašnego.

Izejam vieni no pēdējiem, saule jau sāk nolaisties pār ieleju, tāds bija mans plāns, lai neņemtu liekas drēbes. Dzelkšņi patīkami piekļaujas kājām, no Einara Repšes atpirktie zābaki ērti un stabili mani nes uz augšu, Dita arī turas labi, viņai nepatīk leduscirtnis, pārsvarā to tur kaut kādās jokainās pozās, lai tik tas nepieskartos sniegam. Kāpiens tehniski ļoti viegls, varbūt nedaudz nogurdinošs, diezgan stāvs, sniega nav daudz, taka labi iestaigāta, sasniedzot sedlieni, jāpagriežas pa kori un tad pēdējais posms līdz virsotnei. Vietām akmeņains, šur tur jāapiet kores klinšainās šķautnes. Poļu pani jau nāk lejā, laimīgi bez gala, pie brokastīm viņi laikam tiešām padomāja, ka te viņus sagaidīs kas traks, domāju, marokāņiem vienkārši bijušas kalnu tūrisma mācības vai kas tamlīdzīgs.

Ilgi gaidītā un satraukumiem apveltītā virsotne atnāk pēkšņi, nekas tur nav, vienkārši augstāk vairs nevar uzkāpt, pārdesmit kvadrātmetru plats laukumiņš ar metāla leņķiem izveidotu piramīdu un ukraiņu grupiņu, kas divu gidu pavadībā aktīvi bildējas un iedzer no mazām pudelītēm, runā, ka laiks batoniņam. Man ļoti gribas vēl, grūtāk un augstāk, kāpt tā, lai saprastu, vairs nevaru, varbūt pat nesaprastu, vienkārši nevarētu. Apstāties pie 4167 m tikai tāpēc, ka augstāk vairs nav, kur uzkāpt, liekas kaut kā nodevīgi. 

                                         Foto - Dita Ābola

Atpakaļ ceļā vienojos ar Ditu, ka aiziešu uz blakus virsotni, kas gan ir zemāka, bet tehniski daudz interesantāka un, ja divas stundas nebūšu redzams, lai meklē palīgus un nāk mani meklēt. Līdz sedlienei noskrienu lieliem lēcieniem un tad tādā pusriksītī dodos augšā, takas te nav, sniegs ir dziļāks un jūtu, ka piekūstu, sāku apzināties sevi un saprast, ka viss ir pa īstam. Apkārt ir balts sniega klusums un klints mēmie stāvi, tās ir varenas un pilnīgas, tikai sirds dun manās krūtīs, nav pat vēja, vairākas reizes apstājos aiz tādas vienkāršas pazemīgas cilvēcīgas laimes, liekas, ka pasaule neko vairāk par šo nevar dot, ka nekur tālāk vairs nav vērts iet, ka te ir visa sākums un beigas.

Nezinu, vai tās bija sekundes vai minūtes, laiks kļūst tik maznozīmīgs, kaut kāds klusuma līgums tiek noslēgts ar kalniem, neesmu to atvēris, neprotu to lasīt, jūtu, jo augstāk kāpju, jo stiprāks palieku, ir tāda sajūta, ka mums vēl būs jātiekas.

Lejā jau dodos kā cits cilvēks, atmuguriski lēkšoju, ar cirtni piebremzējot un pieregulējot trajektoriju, virs mājiņām apsēžos sniegā un nedzirdu balsis, kas nesaprot manu dīvaino pozu sniega lauka vidū, viņiem liekas, ka esmu nekustīgs bez dzīvības, bet tas ir tikai kalnu klusuma līgums.

                                                           Foto - Dita Ābola