Gibraltāra abās pusēs

Ceļā no Andoras uz Valensiju, kaut arī visu dienu bijām dzīvojušies pa kalniem, miegs naktī nenāk, bet es novēroju nedaudz jokainas parādības, piemēram, pāris reizes gar ceļa malu skrien bruņnesis, tas brīžiem aizslēpjas aiz krūma, tad atkal parādās uz brauktuves, tad vēl notiek tā, ka buss ir apstājies un zem viņa izslīd līnijas — raustītas, taisnas, padzisušas —, motors joprojām rūc, dažreiz uz priekšu slīd viss apkārtējais, citubrīd iebalzamēti kalni un tikai tas kustīgās līnijas, izrādās, ka, grozot stūri, varu ietekmēt atrašanās vietu pret līnijām. Man bērnībā bija tāda spēle, darbināma ar plakano 4,5 V bateriju — “Za ruljom” — ar magnētu pielipināta mašīnīte kustējās līdzi stūres ratam, bet ceļš uz apli, kā ierautā laika cilpā, griezās un dūca.

No Valensijas uz Granadu, pēc tam uz Malagu, visvisādi muzeji un parki, un mazas šauras ieliņas ar kafejnīcām. Muzejiem esam atvēlējuši 100 eiro finansējumu, un tas nozīmē, ka vismaz desmit ir neizbēgami, bet, tā kā daži ir bez maksas, tad varbūt sanāks visi 15. Viens, piemēram, Antibās, bija pa 3 eiro — uzbraucam uz autobāņa, samaksājam 1,5, uzpildes stacijā uzzinām, ka auto muzejs ir slēgts, un tad atkal par tādu pašu summu izbraucam, vēl joprojām neesmu sapratis, vai to skaitīt kā autobāņa muzeju?

Alhesirā uzbraucam uz prāmja, bet līdz pēdējam brīdim viss diezgan neskaidrs, riņķojam pa ostas teritoriju, sekojam zīmēm, redzam pārkrautas marokāņu mašīnas ar visādiem rietumpasaules labumiņiem, kas tiks vesti pāri jūrai. Meitene pie lodziņa runā skaistā spāņu valodā, ik pa laikam atbildu ar kādu franču vai spāņu vārdu, ko randomā varu iedomāties, vēl sī un vī un grasias, un biļete mums ir rokā. Ik pa laikam zūd dokumenti un ir neskaidrības ar vietām, virzieniem, rindām, un tam pa vidu vēl gribas pačurāt. Kuģis ir liels un gandrīz tukšs, mazliet neērta sajūta, liekas, ka neesam pietiekami sametušies par degvielu, bet varbūt uzsauc kapteinis? Lai nu kā, uz priekšu kustamies, sarkani apbružāti tepiķi, lieli apaļi logi, kaut kur tālu lejā ir jūra, bet viņa kā no monitora ekrāna, it kā nemaz nebūtu īsta, it kā mēs viņā nemaz nepeldētu.

 

 Foto - Dita Ābola

Iebraukšana Marokā nerada īpašus sarežģījumus, uz kuģa tiek aizpildīta imigrācijas lapiņa, par laimi, tā nav jāglabā visu ceļojuma laiku, jo, visticamāk, pamanītos pazust, vēl pirms es to būtu aizpildījis.

Tiek uzdoti pāris jautājumi, piemēram, vai līdzi ir drons, es atbildu, ka nav, bet gribētu, lai būtu, viens no robežsargiem nosaka, ka tie taču tagad ir sheep, otrs pārlabo uz cheap. No ostas uz Tanžeru dodamies bez aitas un drona pa divjoslu autobāni, pilsēta mūs apņem trokšņaina un mašīnu pilna. Ar kājām dodamies uz medinu, pamanāmies paēst ne pārāk gaumīgā vietā, kur pie pasūtītajām sardīnēm uzrodas vēl salāti, rīsi un mīksti kartupeļi, maksājot rēķinu, uzzinām, ka piedevas nebija pavāra dāvana.

Rītu aizsākam ar skrējienu gar okeānu, mēs neesam tur vienīgie, vēl daži bāli tūristi un pāris vietējie tādā mierīgā riksīti šļūkā pa nobruģēto celiņu, saule sakarsē, un pēc maza pārbrauciena ielienu viļņos, aiz sēkļa pie pirmajiem plīstošajiem viļņiem sērfotāji iesācēji ceļas un krīt.

Diena paiet, izvairoties no lielajiem ceļiem, mazie ir putekļaini un iet cauri nabadzīgiem ciemiem, kurus ieskauj vilciena uzbērums un ātrgaitas šoseja, kas savieno trokšņaino Tanžeru ar moderno Rabatu un Kasablanku, vietām koku pudurus vējš piedzinis ar krāsainiem polietilēna maisiņiem un citām drazām. Plaši apstādīti, uzarti lauki, vietām slejas garas siltumnīcu rindas.

Otrā diena Marokā mūs sveic ar karogu rindām un policistu apsargātu ceļu 20 km garumā, pikapos sakāpuši cilvēki stāvus turas pie margām, piestūķēti grand taxi un ģimenes mopēdi, visi traucas uz kādu mums nezināmu notikuma vietu, vienā no krustojuma apļiem muzicē krāsainās drēbēs tērpti mūziķi, kas tramīgi rībina spīdīgos tamtamus, cilvēki smaida, un kā vēlāk noskaidrojam, ir jau arī pamats, Bengerirā atvērta moderna tehniskā universitāte, kura izrādās gana interesanta arī karalim Muhamedam VI, kurš, iespējams, ir lielākā uzmanības centrā par jaunatvērto mācību iestādi. 

Autora foto

Marakešas medina dzīvo savu ikdienu, zilganas divtaktu eļļas ieskauti traucas mopēdi, ar vienass ratiem rikšo ēzeļi, skolas formās tērpti bērni blandās un piespēlē kņadu, vienlaikus haoss un harmoniska rutīna, liekas, franču kolonijas laiku sajauktā dzīvē nav rimusies, tikai laikam līdzi ejot, krāsu palete iejaukta citos toņos.