Manu ikdienu papildina pušumu apkopšana, no rīta noņemu pārsējus, bieži
vien tie pamanās kārtīgi pielipt, pa dienu veicu dažādus eksperimentus ar
pulverīšiem un smēri, bet vakarā atkal nosaitēju uz nakts mieru. Mugura liek
sevi manīt, un es zaudēju iespēju dežurēt virtuvē, tas nozīmē, ka nākas palikt
zem segas, līdz sāk smaržot kafija vai uz pannas grauzdētās maizītes. Protams,
ir skumīgi zaudēt iespēju ietekmēt ēdiena gatavošanu, bet mani jaunie
sabiedrotie pušumi ir tik interesanti, ka diezgan ātri samierinos ar savu stāvokli.
Lidošana no dienas kārtības tiek izņemta, tagad varam nodoties pastaigām pa
smilšainajām okeāna pludmalēm, dzenāt jūras putnus un vērot sērfotājus no bangu
ieskautiem klints bluķiem. Burājot pavējā, reizēm izdodas noķert vilni, jahta
it kā uzsēžas tā galotnē un kādu laiku slīd ar to kopā, ātrums parasti pieaug,
tā ir laba sajūta, bet tas ko izdevās novērot Tifnitā, nedaudz pārsteidz. Ir
deviņi no rīta, spīd saule, ūdens ir auksts, un kādi divdesmit sērfotāji guļ uz
saviem dēļiem, nāk lielais vilnis, devītais vai divdesmit pirmais, lai nu kāda
arī būtu tā skaitīšana, tiešām liels, ņemams. Kas notiek? Nekas, viņi turpina
gulšņāt, daži kā ūdens mērītāji pakustina ekstremitātes, it kā mēģinātu dzīties
pakaļ vilnim, bet tas aiziet. Mums Imantā bija suns Batlers, drusciņ
kaukāzietis, ar rahīta zemām kājām un ļoti labu sirdi, pa viņa barības bļodu
šad tad dzīvojās kāda vārna, viņš mēģināja to noķert tādā ētiskā veidā,
luncināja asti un smaidīja, kad vārna viņu pamanīja, viņš tai sāka skriet
virsū, bet vienmēr tas notika vienlaikus ar vārnas pacelšanos spārnos, jo
distance nekad netika pietuvināta mazāk par pieciem metriem. Tā nu līdzīgi
uzvedas sērfotāji, pēdējā brīdi mēģinādami uzņemt ātrumu, lai vilnis tiem
nepaskrietu garām, daži, kas gadās tuvāk krastam, trāpās viļņa plīšanas zonā,
viņi tad reizēm arī tiek ierauti baltās vērpetēs. Stundu ilgās vērošanas laikā
kādi piecpadsmit mēģina piecelties, pieciem tas izdodas un divi no viņiem pat
drusku pasērfo, bet vēl kādi piecdesmit bauda brokastis vai vienkārši laiskojas,
veroties viļņos.
Tā nu es īsti gudrs nekļūstu, vajag man sērfot vai nē, atceros, ka reiz
Gvatemalā, soļojot uz Klusā okeāna krastu, jautāju vietējam vīram, kā labāk tur
nokļūt, viņš gan ceļu man pateica, bet pats tur neejot, jo visu varot redzēt
televizorā, arī labu sērfu.
No okeāna sākam doties ziemeļu virzienā, man galīgi vēl negribas, bet kaut
kā tā tas iekārtots, ka jādara to ko negribas, jo darīt visu, ko gribas, arī
nemaz nebūtu tik labi.
Zvejniekiem te nemainīgi zilas koka laivas, tikpat nemainīgs ir arī karaļa
foto, tas ir jebkurā iestādē, veikalā, frizētavā. Izmantodami izdevību, Esauirā
un Elžadidā ieēdam zivis un Muhameds IV uz to visu tik noraugās caur
attēla rāmi. Laiks sāk bojāties, vējš rausta palmu zarus, sāk līņāt un vietējie
sasprūk zem nojumēm, nepatīk viņiem, bet es diezgan vienaldzīgi uztveru šo
pilināšanu, kājas gan paliek slapjas, jo lietus ūdeņu notekas ierīkotas
virszemē.
Fēsā mūs sagaida hosteļa saimnieks, liels, treniņtērpā, ar lakatu ap
galvas, šauriem briļļu rāmjiem un čībās, viņš nedaudz atgādina no amatiera
teātra saģērbtu vecmāmiņu, kuras lomā trāpījies kāds paprāvāks jaunais talants.
Nonākuši viņa naktsmītnē, tiekam apsēdināti uz dīvāna priekšnamā, nav nekādas
norādes, kas īsti šī par vietu, bet viņš izskatās tik labsirdīgs, ka nerada
nekādas aizdomas par blēdībām. Kādu laiku pasēdam ar izbrīnas pilnām sejām, tad
Dita jautā, pardon monsieur, qu’est-ce
qui se passe... Viņš kā bērns naivi atbild, ka domājis, mēs gribot
atpūsties, bet, ja mēs gribam, varot istabu parādīt, un it kā šaubīdamies
pārjautā, vai tiešām gribam to tagad. Grūti saprast, kas notiek viņu galvā,
varbūt brīžiem nekas, kā iguānai, kas iegremdējas okeāna un atslēdz sirds
muskuli, bet pēc kāda laika tā atkal atsāk funkcionēt un izlien no ūdens.
Domāju vai tiešam viesnīcnieks neredzēja mulsumu mūsu sejās, vai varbūt viņš tā
liek darīt visiem un jau pieradis pie viesu sejas izteiksmēm. Istaba ir auksta,
kā līdz šim jau pierasts, bet uz kolorīto tēlu ar izstarojošo inteliģenci
dusmoties ir neiespējami, vienkārši ir auksts un tā tas arī jāpieņem, te neviens
ne ar ko tādu nemēģina cīnīties, vienīgi kāds restorānā iekšāsaucējs savus
vārdus maybe tonight papildina ar it is warm there, bet ne vienmēr visam
var ticēt, jo kāds no piparu tirgotājiem vairākas reizes apgalvo, ka ce n’est pas moi — viņš tas nav.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru