Marts ir laiks kalniem un sniegam,
nu jau trešo gadu pēc kārtas dodamies uz Karpatiem. Liekot pasi somas kabatā,
sapratu, ka divi aizpildīti atvērumi ar Ukrainas zīmodziņiem norāda uz nelielu
apsēstību. Kādas trīsarpus reizes gadā pirts, opera, mazi lēti hosteļi un
kafejnīcu dzīve Ļvivā, pastaigas kalnos, putojošas upes, zelta sakne un
sniegotās virsotnes Karpatos.
Šoreiz bija neprātīga skriešana uz
vilcienu, tieši tāpat kā visas pārējās reizes, sniega dēļi, pārgājiena slēpes,
vairākas somas un tirgū iepirktā pārtika, un tas viss sasodīti nepielūdzami ik
uz soļa paliek arvien smagāks un smagāks, tā vien liekas, ka nepastāv ne
konstantes, ne gravitācijas nemainības likumi, ka svara pieaugums ir
eksponenciāls un ka vienkārši viss, kas atrodas tavās rokās un uz pleciem, ar
vairāku G paātrinājumu tiks agri vai vēlu ietriekts bruģī.
Bet tad, kad visas mantas ir
izkrāmētas augšās un apakšās un atnesta pirmā tēja, aiz loga aizslīd pilsētas
nomales pelēkās daudzstāvu ēkas, kas kontrastaini jaucas ar zeltainajiem baznīcu
torņiem, šur un tur jau aizdedzināti pirmie kūlas lauki piedod vieglu
neiespējamības sajūtu, aizmirsusies pirts un neprātīgā skriešana, acis veras
kustīgajā ainavā, uz galda šūpojas krūzītes, kāds rokas uzkodu maisos, kāds
knosās un kārtojās, vilciens apstājas, pavadone stāv un skatās atvērtajās
durvīs, pietura, kurā neviens neiekāpa, viņa arī nevienu nemeklēja un negaidīja,
viņa vienkārši skatījās kā jaunieši spēlē futbolu.
Slīdošais pavadonis
Karpatu pakājes
pauguri
sliežu gulšņu
dungas
vīns un vīnogas
slīd slīd aizslīd
pavadonis ar tēju
tamburā cigarešu
dūmi
no krājuma Pavadonis 2015
Jasinjas stacijā iebraucam pusnaktī,
Jurijs mūs gaida ar tableti, tā te viņi saukā tos bobikus, kas ir busiņi, nu
tādi — ar vairāk sēdvietām un apaļiem kukaiņveidīgiem purniem. Viņam pašam ir
tāds bobiks, kuram zilas neonu toņu gaismas, un viņš liek tik labu bītiņu, tāda
sajuta, ka mājās nopietni gatavojas un piemeklē katram braucienam mūziku. Es
reiz mēģināju uzkāpt Dragobratā, pagāja teju visa diena, ar Juriju esam augšā
45 minūšu laikā.
Kalnu ainavas vietā vēlējos ievietot mūsu kopbildi, kurā būtu redzama Dita, Eva, Māris, Nora un es, bet tāda manā arhīvā netika atrasta.
Andžela un Žeņa mūs gaida, pacienā
ar zupu, esam atkal mājās. Snieg slapjš sniegs, nākamajā diena migla un vējš,
bet pacēlāji strādā, un pēc tam paliek tik labāk un labāk, un mūsu mamma Andžela,
kas pielej termosus ar karsto ūdeni, dusmojas, ja zupa dziest un groza galvu,
ja kāds no cimperlīgajiem bērniem neēd sēnes vai balto mērci. Liekas, vajadzētu
no visa aizbēgt un ļauties kalnam un sniegam, vakaros, kad pacēlājus izslēdz,
uzvelku pārgājienslēpes ar ādiņām un uzkāpju tuvējā virsotnē, jau līdz ar krēslu
noslidinos lejā, citureiz eju pa kori, līdz vējš sāk pūst cauri, un Andželas
virtuves mājīgums galvā kļūst neatvairāms. Ir arī ballītes un daži jauni
draugi, bet varbūt par to kādā citā reizē.
