Pasaulē vispieprasītākais tenors

Pēc turku pirts un mazas peldes dodamies uz operu, zeltainā lifta spoguļu atspīdumā pamanu, ka esam pārtapuši par zolīdu pāri, kas kļuvuši piederīgi šai augstceltnē ieslēptajai greznībai. Viegls satraukums par visu, kas sagaida, gan to, kāda būs irāņu arhitektes Zahas Hadidas projektētā ēka, ko redzēju jau attālus, gan publika, gan Berlīnes filharmoniķi un pianiste Yuja Wang. Pilsētā viss ir liels, ierastās proporcijas nojūk, lai šķērsotu sarežģītās, haotiskās ielas nepietiek ar Eiropas pārvietošanās intuīciju, bieži vien iedomātie ceļi ved strupceļos un izskatās, ka 600 metrus augstais Canton tornis ir tepat pie Operas, tepat cauri skvēram, bet tā mēs līdz viņam nekad nenonācām, jo tas tepat bija savi 5 km nevirzienā. Pirmajā dienā sapratām, ka pārvietošanās laiks jāreizina ar Ķīnas koeficientu, apmēram ar divi.

Opera ir pie pašas viesnīcas, nākas iziet cauri ķeburu krātuvei, kas ir iespaidīga modernisma ēka, iekšpuse veidota stiklā, bet fasāde no gaišiem akmens taisnstūriem, ārējās malas ir atstātas nelīdzenas, it kā celtne būtu klints relikts strauji augošajā pilsētā. Šajās dienas noris starptautiskais gaismas objektu pasākums, tāds kā Staro Guandžou, ko atbalsta lieli lāzeri, kas atmostas vakarā pilnajās stundās un ar militāru jaudu sāk šaudīties pār pilsētas debesskrāpju sienām, urbjoties mākoņos un rimstoties smogā. Ieeja operas namā ir no vairākiem līmeņiem, formas ir kā nākotnes kosmosa kuģim, bet vienlaikus nav pazaudētas dabas pasaulē sastopamās liektās līnijas, zāles sienas krāsotas brūngani zeltaina tonī, sienas ar Gaudi stila apaļumiem, nav neviena taisna vieta, varbūt skatuve, bet arī ne vienmēr. 

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Vietas A sektora pirmajā rinda mūs tikai nepilnus desmit soļus šķir no skatuves, jau pēc pirmajiem berlīniešu atskaņotajiem skaņdarbiem var sajust auditorijas sajūsmu, bet, kad uz skatuves uznāca pianiste, man kļūst bail, ka tik sajūsma, ar kādu cilvēki aplaudē, viņu nenogalina, viņa tiešām bija lieliska un berlīnieši tieši un precīzi, tur vienkārši nav ko piebilst.

Pār plecu pārslīd snaipera sarkanais lāzera stars, sirds saraujas, uz mirkli apstājas kā gatavodamās pēdējam dzīves sitienam, pārslīd un atpakaļ vairs nenāk, neviens nesaļimst, diriģenta sera Saimona Retla sirmie mati turpina svaidīties un visi vijoles lociņi turpina kustēties, sāku meklēt naidīgo ieroci, tā stars atradis kādu ar telefonu rokā un it kā neizlēmībā drebinās tumšajā žaketes atlokā, šaut vai nešaut, gaismas avots ir nevis kāds griestu lūkā nogūlies profesionālis ar smagu klusinātāju ieroča galā, bet gan darbinieks, kas ar lāzera staru mēģina ierobežot telefona lietotāju skaitu koncerta laikā.

Otrajā vakarā operas teātris mūs gaida ar, citēju kādas grāmatas nosaukumu, „pasaulē vispieprasītāko tenoru” Jonasu Kaufmanu un, kā viesnīcas liftā izsakās kāda kundze no Vācijas, ko biju ievērojis jau iepriekšējās dienas koncertā, lai dzirdētu pašmāju tenoru, viņai esot jābrauc uz Ķīnu, jo Vācijā uz viņa koncertiem biļetes vienkārši nevarot dabūt. Pirmajā daļā nācās disciplinēt emociju izrādošos klausītājus, lai apturētu to nekontrolējamo vēlmi aplaudēt pie pirmās iespējas, otrajā daļā bija sakrāts tik daudz enerģijas, ka Kaufmans nodziedāja papildu četrus gabalus un palika jau bail, ka neesam iekļuvuši kāda neuzvaramā cilpā.

                                         Foto - Sandijs Mešķis, Dita Ābola

Braucot metro, Dita nejauši ar lietussargu paceļ svārkus, bet neviens nepamana ne to, ne arī to, kā viņa izbijusies acīm pārslīd līdzbraucējiem, lai atrastu kādu, kas tam būtu pievērsis uzmanību, bet visi iegrimuši savos telefonos, daži izskatās tik laimīgi, smaida un sūta ķeburu virknes, saņemot pretī citus ķeburus, kāds lasa ķeburu grāmatu, kāds skatās filmu, redzu, kā meitene restorānā nepaceļ ekrāna izgaismotās acis, tajās griežas ķeburu dejas, viņi iekāpj mašīnā un no tumšā salona atspīd ekrāna gaisma.

Lai brokastīs saprastu, kad kā kas jāēd un no kā tas gatavots, vajadzētu pavāru ar tulku. Šoreiz laika nav daudz, un pieczvaigžņu viesnīcas virtuve sanāk tik tāds skrējiens pa galdu. Iepriekšējā dienā, kad staigājām pa vietējo ieliņām bijušajā konservu rūpnīcas rajonā, kam tagad dots nosaukums Redtory un kur tagad ierīkotas mākslinieku galerijas un nobaudījām uz gaisa balonu gāzes degļa cienīgas liesmas pagatavotas nūdeles un gaļu, kas patiesībā ir kaut kādas atsevišķas detaļas no dzīvniekiem, tikai grūti saprast no kādiem, varēja nedaudz ieskicēt ikdienišķo virtuvi.

                                         Foto - Dita Ābola

Neliela cīņa par iekļūšanu istabā, jo jau trešo reizi nestrādā piekļuves kartes, pēc tam neliela miss un mistera cīņa pie administratoriem, un tad jau atkal melnais mersedes mūs ripina atpakaļ uz lidostu, pa ceļam vietām sabūvētas masīvas celtnes kā melnie caurumi izliec ainavu ap sevi, vietām nabadzīgāki rajoni ar zaļumiem uz jumtiem, vietām ziedi, vietām dārznieki un nedaudz noguruši skatieni no gaišā ādas salona.