Vieta bez Googles

Pretī vēstniecībai uz Ganību dambja ieradušies kādi seši, septiņi piketētāji pret dzīvu cilvēku orgānu tirdzniecību Ķīnā, divās ekipāžas atbraukuši tikpat daudz policistu, kas neizkāpdami no mašīnas paliek sēžam vēsajā rītā, kamēr es stāvēju vienā velveta žaketē, jo kaut kā biju padomājis, ka birokrātiskie procesi tiks risināti tējas klātbūtnē, iekštelpās. Mazos solīšos tipinu šurpu turp gar mūra sienu un pie sevis domāju, vai nevajadzētu veikt sasildīšanās pietupienus, ievēroju, ka piketētāji, nu, trīs no tiem, kas netur plakātus, veic kaut ko līdzīgu garīgam rituālam vai rīta vingrošanai, saliekdami rokas kopā lūdzēja pozā un tad apļodami tās pāri galvai un tā arvien no jauna. Sapratu, ka mana iecere par pietupieniem vai kāda cita veida sildīšanas imitācijām varētu tikt uztverta kā zaimi, drīz manu staigāšanu pārtrauc atvērtie vārti, mūs ielaiž telpās ar stiklotiem logiem, aiz tiem aizslēptās vēstniecības darbinieces lietišķi un pašsaprotami uzklausa mūsu lietu. Ir palikusi viena diena līdz izbraukšanai uz Ķīnu, bet izrādās, ka iecerētais plāns par izslīdēšanu bez vīzas tranzīta režīmā nestrādās, tas derētu gadījumā, ja mēs dotos uz trešo valsti, nevis atpakaļ uz Latviju, bet biļetes jau sagādātas un jebkurš variants prasītu papildu ciešanas visām iesaistītajām pusēm. Pateicoties jaukai pārstāvei no aģentūras, kas organizē mūsu piedzīvojumu uz Guandžou operu, tas viss risinās kaut kā neticami viegli, vīza tiek apsolīta jau pēcpusdienā un, kaut arī vēstniecības durvis būs slēgtas, sargs ielaidīšot pēc mūs pasēm. Pēcpusdienā saņemu whatsapp ziņu ar bildi, kurā manas pases atvērums ar vīzu.

Maskavas lidosta nedaudz sastrēgusi, mēs virs tās riņķojam kādu pusstundu un tad vēl pusstundu braucam autobusā pa skrejceļu nomali, kas beidzas ar skriešanu cauri un garām trīsdesmit izejām un cīņā ar beigu līmeņa datorspēļu bosu nekaunīgi pievaram pēdējo no kontrolpunktiem. Pusceļā gandrīz tiekam ievilināti Bangkokas lidojumā, bet tad attopamies no kārdinājuma un turpinām sākotnējo virzienu. Kādas desmit izejas pirms mūsējās izdzirdam pēdējo aicinājumu uz Guandžou reisu un pēc īsa brīža arī paziņojumu, ka reiss ir slēgts, mēs nepadodamies un, kad nonākam galā, rinda, kas gaida otro autobusu uz lidmašīnu, veselīgi iesmej par mūsu iesārtajiem vaigiem.

Droši vien esmu nedaudz garāks par vidējo ķīnieti, un to es izjūtu Aeroflot kompānijas beņķu atstarpju politikā, iemigt nevaru, toties skatos filmu pēc filmas, apsveicami gan, ka tās ir šī gada un izvēle diezgan gaumīga, pēc krējuma nosmelšanas sāku skatītes klasiku, jo tomēr neesmu gatavs 2017. gada runājošajām šimpanzēm, viena no tām ar zilu vējjaku, pārējie spalvaini, bet viņa uznākšanu nesagaidu, kādā citā supervaroņu filmā varoņiem atbilstošos brīžos iedegās acis kā spoku istabas manekeniem, pēc Bonijas un Klaida visas filmas sajūk vienā putrā, un es atceros vienīgi to, ka lielākā daļa no varoņiem tiek nošauta un vairs pat nav īsti svarīgi kurā gadsimtā, kurā filmā vai valstī, miruši un lieta izbeigta.

Ar svaigajām vīzām viegli ieslīdam Ķīnas trešajā lielākajā pilsētā Guandžou, mūs sagaida viesnīcas Mercedes, pēc mazā mirkļa mitrajā un karstajā gaisa patīkami sajust kondicioniera atdzesētos ādas krēslus un pie lūpām pielikt ūdens pudelīti, kas iztukšojas pusotrā piegājienā. Kādu nepilnu stundu mainot joslas un ceļus, piebraucam pie viesnīcas, istaba plaša ar palīgtelpām, ja tā var izteikties, spīd saule, negribam kavēties, un pēc mazas peldes augstceltņu ieskautā baseinā izejam uz ielas. Esmu uzlicis vpn aplikāciju, kas piedāvā visus google piedāvātos labumus, bez šis aplikācijas jāaizmirst par playstore, feisīti, gmailu, googlemap un ja jūs gribat zināt kāda ir dzīve bez tā visa, varat pajautāt Ditai, es domāju, ka viņa neatstās savā pārlūkā pirmo lapu Yahoo un nepāries uz dita.abola@yahoo.com. 

                                                           Foto - Sandijs Mešķis

Pērļupe duļķaina un lēna sadala pilsētu divās daļās, te ir kanāli un pietekas, kas veido salas. Mums ieplānots apmeklēt modernās mākslas muzeju, ejam ar kājām, ir karsts, jūtams nogurums, apkārt parki ar svētdienas mieru un suņiem, klusi elektrovelosipēdi un ik pa laikam kāds zilā formā tērpts sargs, kioskā pabāžu galvu, lai nopirktu ūdeni, neviena nav, grasos jau iet prom, kad no grīdas pieceļas nedaudz samiegojusies meitene. Muzejs ir aizvērts, kaut gan mana google saka, ka atvērts un arī darbinieki saka, ka aizvērts, uz mirkli pārņem šaubas, ka šodien ir pirmdiena, varbūt viena diena pazudusi lidojumā,  kaut kā tā tikai pretēji kā notika ar varoņiem astoņdesmit dienās apkārt zemeslodei. Pie trešās ieejas viņiem izdevās mūs pārliecināt, ka šodien ir svētdiena, ka muzejs tiešam ir ciet mums nesaprotamu iemeslu dēļ un ka viņiem pilnīgi vienalga, ko saka google.

                                          Foto - Dita Ābola