Tās bija pašas
deviņdesmito gadu beigas kādā karstā un sausā vasarā, trīs kora meiteņu
pavadībā devos ceļojumā uz Zakopani Polijā. Asa rīta saule mūs pārsteidza
Varšavas autoostā, no turienes tālāk ar vilcienu uz Tatriem, pirkām studentu
biļetes un diezgan ilgi strīdējāmies ar konduktoru, jo tās bija paredzētas
vietējiem, nevis ārzemniekiem, tajā reizē sāku lasīt Kunderas Nepanesamo esības vieglumu, aiz loga
slīdēja Polija piecu stundu garumā, rietēja saule, man viss patika un it īpaši
jau tā grāmata. Tumsā izkāpuši stacijā, devāmies pa vienu no ielām nenoteiktā
virzienā, pie daudzām mājām bija pielikts uzraksts apartment, kādai, kas neizskatījās pārāk liela un lepna, es
piespiedu zvanu pogu. Veca tantiņa, vismaz tā mums toreiz likās, mūs ielaida,
cena bija laba, jāguļ katram bija savā gultā un pie durvīm bija paliels krusts,
kas bija redzams no jebkuras istabas vietas un vēl bija kaut kāda neveikla
reliģioza glezna.
Kādus 20 gadus
vēlāk pirmā janvāra rītā ar auto devos uz to pašu Zakopani, palikšana bija nokārtota
booking.com un navigācijā atzīmēta vieta, nebija ne vilciena, ne rietošas
saules, tikai asfaltēts ceļš, viena flaki
zupa un vēl kaut kādas uzkodas, līdz nokļuvām pie mājas, patālu no centra. Mūs
ielaida sieviete gados, kas kaut ko jautāja, bet neskaidrā galva pēc ceļa neko
vairāk kā tak tak pane pateikt
nevarēja, mēs ievācāmies istabā
otrajā stāvā, aiztaisījām durvis, virs kurām bija koka krustiņš ar Jēzu alvas
lējumā.
Foto – Dita Ābola
No rīta septiņos
zvanīja modinātājs, un tā tas bija vēl trīs rītus, ēdām brokastis un devāmies
kalnos, skaistā kalnu rutīna mūs paņēma savā varā, bija gan vējš un putenis,
gan saule ar mirdzošām virsotnēm un kalnu grēdām. Dienas distance ap divdesmit
kilometriem, augšup karreiz pa savu taku no savas ielejas un tad līdz ar tumsu
lejā.
Mums bija vienas
slēpes un viens dēlis ar ādiņām, jeb splitboard,
augšā kāpjot ādiņas nodrošina pretslīdi, bet, lejā braucot, tās tiek noņemtas.
Ar katru dienu palikām stiprāki, stiprākas palika arī muskuļu sāpes, pēdējā
dienā, nonākot līdz mežam, sapratu, ka nav vairs spēka izvairīties no eglēm vai
rakties ārā no kupenām, es apsēdos uz dēļa un vienkārši braucu kā bērnībā no
slidkalniņa, līdz nonācu uz takas un visu apdzinu kā aģents 007, kad viņš
šķērsoja Čehoslovākijas kalnu robežu ar Austriju uz čella futlāra.
